Выбрать главу

S: — Bi, tu taču labi zini, ka jūrā tā notiek. BI: — Tas ir citādi.

S: — Jūrā tēviņam vienmēr ir vairākas mātītes.

BI: — Tas ir citādi. S: — Kas ir citādi? ( Klusums.)

BI: — Fa un es, mēs runājam.

(Es bridi klusēju, tik ļoti mani apmulsina šai atbildē ietvertā argumentācija.)

Fa: — Tu vairs neko nesaki, Pa?

S: — Bi, iedomājies, ka otra mātīte ir stiprāka par tevi. BI: — Tad es lūgšu, lai Fa man palīdz viņu sist. S: — Un tu, Fa? Vai tu vinu sitīsi? FA: — Jā. S: — Kapec?

FA: — Es vienmēr daru, kā Bi saka. S: — Kāpēc?

FA: — Man gribas tā darīt. Es ļoti mīlu Bi. S: — Un ja es ielaidīšu baseinā vēl vienu delfīnu? FA: — Eš viņu sitīšu. Varbūt es viņu nogalināšu. S: •— Bet ja viņš būs lielāks un spēcīgāks par tevi? FA: — Bi man palīdzēs.

(Es paskatos uz Bi, un Bi apstiprinot paloka galvu.) S: —Bi, parunāsim vēl par šo otru delfīnu mātīti. Kāda atšķi­rība, ka jūs ar Fa runājat? Kamēr jūs vēl nemācējāt angliski, jūs runājāt delfīnu valodā. BI: — Tas ir citādi. S: — Kas ir citādi? BI: — Es nezinu.

S: — Vai pirms tam, kad tu sāki runāt angliski, tu būtu pieņē­musi baseinā vēl vienu delfīnu mātīti?

BI: — Es ļoti mīlu Fa. Es viņu mīlu tāpat, kā tu mīli Ma. S: — Tu esi ievērojusi, ka es mīlu Ma? BI: — Jā.

S: — Un, ja es nemīletu Ma, vai tu pieņemtu otru delfīnu mā­tīti?

BI (dziļi satraukta): — Vai tu vairs nemīlēsi Ma? S: — Nē jel. Es teicu: «ja». Es jau tev izskaidroju, ko nozīmē «ja».

BI: — Man nepatīk tadi «ja». Fa saprot šos «ja», es nesaprotu. Kas ir patiesība, tas ir patiesība, un kas nav, tas nav. Kam vaja­dzīgi tādi «ja»?

S: — Paklausies uzmanīgi, Bi. Klausies, tas ir ļoti svarīgi. Vai tāpēc, ka es mīlu Ma, tu nevēlies baseinā otru mātīti? (Klusums.) BI: — Jā. Varbūt.

S: — Tu gribi būt ar Fa, tāpat kā es ar Ma?

BI: — Jā.

S: — Un, ja tu nerunātu angliski, tu nebutu pamanījusi, ka es mīlu Ma?

BI: — Man nepatīk šie «ja». Tie visu sarežģī.

S: — Pamēģini atbildēt, Bi, es tevi lūdzu.

BI: — Es nezinu. Esmu nogurusi.

(Viņa uzgriež man muguru, piepeld pie gumijas ripas, uzmauc to uz purna un met Fa, kas to gaisā noķer un met atpakaļ Bi. Es vairākkārt mēģinu atsākt sarunu. Bi neatbild. Laiks: desmit un divdesmit minūtes.)

*

Sūzija pārlaida skatienu kolēģiem. Tā bija pirmā sapulce pēc 20. februārī, krēsli bija sakārtoti ap galdu, uz kura stāvēja mag­netofons, rituāls palika allaž viens un tas pats, līdzstrādnieki ieradās piecas minūtes agrāk, Sevilja straujiem soļiem ienāca pēdējais un pēdējais apsēdās, Lizabetes vietā viņš bija pieņēmis Simonu, bet, vai nu nejauši, vai tīšām, Maiklam vietnieka ne­bija, — viens jauns darbinieks, viena trūkst, bet citādi, izņemot tukšo Maikla krēslu man pa kreisi, visi sēž savās agrākajās vie­tās, pat vientiesīgais Simons neviļus bija apsēdies kā agrāk, Liza­bete pa labi no Arletas, Pīters, saprotams, man blakus, uzlicis roku uz mana krēsla atzveltnes, viņš man nepieskaras, bet es ar pakausi jūtu viņa rokas siltumu, un Megija sēž blakus Bobam, kurš ģērbies ārkārtīgi izsmalcināti, viņš dara, ko var, lai izvairī­tos no Megijas, pat ar visvienaldzīgāko izskatu uzgriezis viņai pa pusei muguru, bet esmu gatava derēt, ka tas viņu nepaglābs no Megijas replikām, viņa mēģinās sačukstēties arī ar savu kaimiņu pa kreisi, rāmo un biklo Simonu, kurš sēž, pavilcis kājas zem krēsla, un, protams, neatbildēs, taču nekur viņš, nelaimīgais, ne­izspruks, jo Megija visu, pat klusēšanu uztver kā atzīšanos.

—  Tūlīt jūs dzirdēsit, — Sevilja sacīja, — manu 9. marta sa­runu ar Fa un Bi. Klausieties uzmanīgi, tas ir mūsu apspriedes temats.

Viņš ieslēdza magnetofonu, uzlika abas delnas uz galda un klu­sēdams skatījās, kā ritinās lente. Abu delfīnu spalgās balsis pie­pildīja telpu.

—   Nu, ko jūs par to domājat? — viņš jautāja, kad lente bei­dzās. — Es šimbrīžam gaidu no jums nevis praktiskus ierosinā­jumus, bet gan delfīnu izturēšanās analīzi. Kādas ir jūsu domas par to?

Pēc neilga klusuma pirmā ierunājās Sūzija:

—   Manuprāt, Fa reaģē normāli. Ar to es gribu sacīt: viņa reakcija atbilst tam, kas mums zināms par delfīnu tēviņa izturē­šanos. Fa dzīvo baseinā viens pats ar Bi. Ja tur ielaistu vēl otru tēviņu, rastos jautājums par mātītes dalīšanu, kā arī hierarhijas jautājums.

—   Tādā ziņā arī Bi reakcija ir normāla, — Arleta piezīmēja. — Ja baseinā ielaistu vēl vienu mātīti, tādas pašas problēmas rastos Bi.

—  Ne gluži, — Pīters iebilda.

Arleta paskatījās uz viņu. Pēc Maikla aiziešanas Pīters bija kļuvis it kā pašapzinīgāks, vīrišķīgāks un attiecībās ar Sūziju nosvērti aizbildniecisks.

—   Bi ir dzīvojusi jūrā, — viņš turpināja, — tas ir, viņa dzīvo­jusi delfīnu barā, kur nav stabilu pāru, kur tēviņš valda pār vai­rākām mātītēm pēc kārtas. Un tomēr Bi izvēlējusies monogā- miju.

—   Jums taisnība, — Sevilja atzina, un Pīters izskatījās gau­žām laimīgs. — Tā ir brīva izvēle.

—   Un pat pamatota, — Bobs piebilda savā melodiskajā balsī.

Viņam bija kājās zilas audekla kurpes, gaišzilas bikses un

mugurā mēļi zils krekls, zem kura plati atlocītās apkaklītes varēja redzēt tirkīza krāsas zīda lakatiņu ar melniem izšuvumiem. Sūzija uzmeta viņam acis. Zilo toņu harmonija tiešām izskatījās eleganti, bet kā viņš var valkāt kaklautu tādā karstumā!

—    Precīzāk sakot, — Bobs turpināja, — šai pamatojumā ir zināms duālisms, jo Bi deva savai nostājai nevis vienu, bet divus izskaidrojumus: pirmkārt, viņa runā mūsu valodu, otrkārt, viņa vēlas, lai viņas attiecības ar Fa atbilstu cilvēku attiecībām.

Sevilja paskatījās uz Simonu, kas joprojām sēdēja, pavilcis kājas zem krēsla, un pieklājīgi jautāja:

—   Un kā jūs domājat, Simon? Vai Bi motivācija ir divdabīga?

Simons nosarka. Tas ir garš, tievs, kautrīga un apzinīga pa­skata puisis, kuram, šķiet, viss bija nenoteikts — vecums, sejas vaibsti, matu krāsa, uzskati.

—   Varbūt, — viņš piesardzīgi piekrita, — varbūt varētu sacīt, ka ir zināma divdabība.

Megija viņam uzmundrinoši uzsmaidīja, un, baidīdamies izlik­ties slikti audzināts, Simons savilka seju grimasē, kuru varēja no­turēt par tādu kā pussmaidu, Megija nodūra acis, nabaga zēns, . cik viņam daudz kompleksu, viņš ir tik bikls, ar kādu iekāri viņš raugās manī, gluži kā ielaspuika, kas apstājies pie konditorejas loga, esmu pārliecināta, ka viņš nekad vēl nav skūpstījis meiteni, savā ziņā gandrīz žēl. ka esmu tik cieši saistījusies ar Bobu, ja man nebūtu bail pamodināt viņā greizsirdību, es saņemtu šo zēnu rokās un droši zinu, ka man izdotos no viņa izdabūt kaut ko jēdzīgu, galu galā viņš nemaz nav neglīts, viņam tādas dvēselis­kas acis un, cik var spriest pēc biezajām lūpām, viņā slēpjas daudz kvēles.

—   Es nedomāju, ka te būtu kāda divdabība, — Arleta sacīja. — Pareizi, Bi savu izturēšanos izskaidroja ar diviem iemesliem: pirmkārt, es runāju jūsu valodu, otrkārt, es vēlos, lai manas attie­cības ar Fa atbilstu cilvēku attiecībām. Taču, ieskatoties dzijāk, šie abi iemesli būtībā ir viens un tas pats. Abos gadījumos runa ir par stipru vēlēšanos identificēties ar cilvēku.

—  Bravo, Arleta! — Sevilja dedzīgi iesaucās un, pagriezdamies pret viņu, aši uzsmaidīja. — Varbūt jūs atceraties, — viņš turpi­nāja, pārlaizdams acis saviem līdzstrādniekiem, — ka 20. februāra preses konferencē kāds žurnālists jautāja Fa, vai viņš to uzskata par paaugstinājumu, ka var runāt cilvēku valodā. Daudzo muļ­ķību vidū tas bija interesants jautājums. Runāt cilvēku valodu, no Bi viedokļa, ir paaugstinājums. Tā kā viņa runā, viņa vairs tik stipri no mums neatšķiras. Tāpēc Bi vēlas, lai viņas attiecības ar Fa līdzinātos mūsu mīlas attiecību tipam. Ņemdama par paraugu cilvēku pāra monogāmiju, viņa identificējas ar mums.