— Tas ir ļoti interesanti, — Pīters sacīja. — Bet kāpēc Fa nereaģē tā kā Bi? Fa, ja es pareizi sapratu, sākumā nebija pret otras mātītes ierašanos?
— Varbūt tāpēc, — Sūzija ieteicās, — ka delfīnu tēviņam, kā vispār vīriešu dzimumam, ir tieksme uz poligāmiju …
Visi iesmējās, jauki gan, Arleta domāja, par laimi, Lizabetes nav šeit, viņas smiekli nebūtu patīkami, savādi, ka viena cilvēka naidīgais noskaņojums var visu sabojāt.
— Vai atļausit, — Bobs ierunājās manierīgā balsī, uzlikdams labo roku uz gurna, — vai atļausit arī man pievienot savu akmentiņu jūsu valnim? — Sūzija vēl lieku reizi apbrīnoja, cik veikli viņš atstāja savas iepriekšējās pozicijas, līdzko Sevilja bija runājis. — Arī Fa izrāda vēlēšanos identificēties, tikai citā veidā: piemēram, viņš katrā izdevīgā gadījumā atkārto, ka nav zivs, bet ir vaļveidīgais. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš zina: vaļveidīgie dzīvnieki, tāpat kā cilvēks, pieder pie zīdītājiem. Un tāpēc, ka viņš zina: vaļ- veidīgajam, kuņi sauc par delfīnu, ir tikpat smagas smadzenes kā cilvēkam. To es saucu par viņa snobismu. Bet arī šis snobisms ir vēlēšanās līdzināties cilvēkiem.
Sevilja piekrītot pamāja ar galvu, taču bez parastās dedzības. Viņu kaitinaja, ka Bobs, piekrizdams otra viedoklim, vienmēr runaja tā, it kā pats būtu nācis uz šīm domām.
— Labi, — viņš sacīja, — vai mēs visi esam vienis prātis un pieņemam šo interpretāciju? Simon?
— Esmu vienis prātis, — Simons atbildēja, un Megija viņam sazvērnieciski uzsmaidīja.
— Es neesmu morālists, — Sevilja turpināja, — un tāpēc nevaru pateikt, vai fakts, ka pirmais runājošo delfīnu pāris izvēlas rietumu cilvēka monogāmiju, nozīmē progresu vai ne. Taču mums šī mutācija ir nopietns šķērslis un izraisa sarežģītu problēmu. Kā mēs tagad rīkosimies, lai Fa un Bi zināšanas kļūtu pieejamas citiem delfīniem?
Spalgi iezvanījās telefons, un Sevilja ar nervozu žestu brīdināja Megiju: «Manis nav, vienalga, kas zvanītu!» Megija piecēlās, piegāja pie telefona galdiņa un pacēla klausuli, halo? viņa sacīja augstprātīgā un rezervētā balsī, kādā allaž atbildēja uz telefona zvaniem, diemžēl nevar, profesors Sevilja ir apspriedē, piezvaniet vēlāk, man ļoti žēl, misis Džilkriste, misis Džilkriste!! Sevilja iesaucās un tik spēji pielēca kājās, ka apgāza krēslu, to nepacēlis, viņš lieliem soļiem piegāja pie telefona galdiņa un gandrīz rautin izrāva klausuli no Megijas rokām, misis Džilkriste . . . te Sevilja .. . Kad? Vakar pēc pusdienas? Bet tas ir maksimums! Drausmīgi. Man trūkst vārdu, lai pateiktu jums … Kā viņš to uzņēma? Jā, es zinu, viņš ir drosmīgs .. . Neraizējieties par soda naudu, es to samaksāšu, . . Nu, sacīsim, ka tas ir aizdevums, viņš varēs atdot, kad iznāks no cietuma … Nē, nē, nieki… Jā, es viņam rakstīšu, jā, noteikti, pasakiet, ka es viņu apmeklēšu, tiklīdz man atļaus, jau šodien uzrakstīšu iesniegumu.
Viņš nolika klausuli un pagriezās pret līdzstrādniekiem. Viņš bija bāls, acīs tukšums.
— Maiklam, — viņš sacīja neskanīgā balsī, — vakar piespriests augstākais soda mērs: pieci gadi Rietuma un desmittūkstoš dolāru soda naudas.
*
No Kalifornijas universitātes, kur viņa lekciju kurss par Hu- serlu saistīja vispārēju uzmanību, dienvidslāvu filozofs Marko Ļepovičs 1972. gada pavasarī rakstīja savam draugam uz Sara- jevu, dalīdamies savās pārdomās:
«Prezidenta vēlēšanas, kuras notiks šā gada (1972) beigās un par kfrr-ām es jums vēl sacīšu pāris vārdu, jo tik bezjēdzīgi, manuprāt, ir to sagatavošanas apstākļi, liek man vēlreiz pārdzīvot to- pašu, ko izjutu pirms deviņiem gadiem, kad nogalināja Kenediju. Liela politiska līdera noslepkavošana tumšu policijas mahināciju
rezultātā vēl nav nekas īpaši pārsteidzošs: tamlīdzīga drāma varētu norisināties jebkurā citā pasaules zemē: Bet satraukt var, pēc manām domām, tā pasivitāte un piekāpība, kādu šai gadījumā izrādīja amerikāņi. Jo viņi patiešām ir visādā ziņā apbrīnojami ļaudis: viņi ir vienkārši, augstsirdīgi, viesmīlīgi, godprātīgi cilvēku individuālajās attiecībās, disciplinēti sabiedriskajās attiecībās, ļoti cītīgi darbā, visās nozarēs viņiem ir liela pieredze, nemaz nerunājot par apskaužamo fizisko attīstību un veselību, ko nodrošina dažādi sporta veidi un visaugstākais dzīves līmenis pasaulē. Un tomēr šie citādi nepārspējamie ļaudis politiskā ziņā ir bērni. Viņus var neticami viegli apstrādāt un ietekmēt. Iedomāsimies, ka kādā citā Eiropas zemē nogalināts prezidents, kuru visi mīlējuši un cienījuši, iedomāsimies, ka varbūtējais slepakava ticis nopratināts, bet ka no šīs nopratināšanas nav palikušas ne pēdas (turienes policijai nav kredīta, lai nopirktu magnetofonu), iedomāsimies, ka varbūtējo slepkavu savukārt nogalinājis gangsteris, kura sakari ar policiju nav noliedzami, — vairāk nemaz nevajadzētu, lai sabiedriskā doma būtu saviļņota tik spēcīgi, ka oficiālais mēģinājums notušēt pazīstamo Vorrena ziņojumu jau pašā sākumā kļūtu neiespējams. Savienotajās Valstīs sabiedriskās domas apātija bija tik liela, ka Vorrena ziņojums ne vien varēja rasties, bet tas gandrīz tika apklusināts, un, ja galu galā par to atkal sāka runāt, tikai pārāk vēlu (un, manuprāt, tam vairs nebija nekādas politiskas ietekmes), tad vienīgi tāpēc, ka sazvērnieki aiz pārmērīgas piesardzības lika citam pēc cita nozust četrpadsmit svarīgiem drāmas lieciniekiem. Sie atkārtotie nedabiskās nāves gadījumi beidzot pamodināja sabiedrisko domu, kaut arī visai vājā mērā, turpretī Eiropā jau pašā sākumā pietiktu ar faktu, ka varbūtējo slepkavu nogalinājis gangsteris un špiks vienā personā, lai saviļņotu visplašākās masas.
Amerikāņu tautu var liekt un locīt tik viegli, ka šobrīd, tuvojoties prezidenta vēlēšanām, tas man sagādā patiesas bažas. Patlaban es vēroju parādību, ko varētu uzskatīt par farsu, ja tai pašā laikā tā nebūtu ārkārtīgi bīstama. Nupat amerikāņu publikai mēģina pārdot par kandidātu prezidenta postenim Holivudas aktieri Džimu Krūneru. Nedomāju, ka Tu Sarajevā kādreiz būtu redzējis filmu ar šī aktiera piedalīšanos, bet šeit viņš ir ļoti slavens. Pēc ārienes viņš atgādina kaut ko no Džeimsa Stjuarta un kaut ko no Harija Kūpera. Garš, slaids, atlētisks vīrs ap piecdesmit gadiem, mazliet iesirmiem matiem, ar skumji labsirdīgu smaidu, viņš izskatās tā, it kā nestu uz saviem platajiem pleciem visas cilvēces nastu. Amerikānietēm viņš ir vienlaikus brālis, tēvs un vīrs, labvēlīgās vīrišķības trīsvienības iemiesojums, pie viņa platajām'krū- tīm tik viegli būtu raudāt. Visiem pārējiem viņš ir stiprs vīrietis,
kam nekad netrūkst padoma un izveicības un kas ar nēdaudziem . vārdiem un pāris asprātībām izrauj nelaimīgo blondīni no rokām piecdesmit indiāņiem, kuri jau grasījušies meiteni izvarot.
ka viņu iznicināja tieši tāpēc, ka viņš bija spējīgs pateikt «nē». Ja runājam par Džonsonu, tad, par spīti acīm redzamajiem trūkumiem, viņš tomēr saņēmis pienācīgu izglītību un audzināšanu, tas ir profesionāls politiķis; man gribētos ticēt, ka viņš nostājies uz kareivīguma ceļa nelabprāt, varbūt pat viņu moka sirdsapziņas pārmetumi. To liecina viņa morālās runas, ar kurām viņš pavada katru jaunu eskalācijas pakāpi. Bet, ja tiks ievēlēts Krūners, tad Savienoto Valstu prezidenta posteni ieņems cilvēks, kura reālā ietekme uz Amerikas politiku būs apmēram tāda kā Can Kai-ši vai maršalam Ki.