Visvairāk mani satrauc tas, ka šo degradāciju tieši vēlas cilvēki, kuru plāniem tā kalpo, jo Džims Krūners darīs visu, ko no viņa prasīs, pat nometīs pirmo ūdeņraža bumbu uz Ķīnu, turklāt saglabādams savu labsirdīgo, taisnīgo un atbildīgo izskatu, kas ir viņa aktiera noslēpums. Es no visas sirds ceru, ka būšu kļūdījies, bet, ja Krūners tomēr tiks ievēlēts, pasaule reibinošā ātrumā tuvosies lielajam karam Āzijā, kurš var pārvērsties par pasaules karu.»
Arleta pagriezās, izstiepās ērti uz muguras un ieklausījās, kā siltajā tumsā krasta bangas triecas pret saliņu, šķita, ka dunoņa nāk no mazītiņās ostas, kas noderēja viņiem arī par peldbaseinu, taču viņa zināja, ka tā nav, jo eja starp klintīm bija tik šaura un līkumota, ka neviens vilnis nevarēja sasniegt dumbjus, tas bija ziemeļos, aiz gultas galvgaļa, aiz mājas sienas, aiz milzīgās cisternas, ko pēdējais ciklons bija piepildījis līdz malām, ziemeļos trakoja jūra, un bangas plīsa pret koraļļu rifiem, kas apjoza saliņu tai pusē, kurp viņi nekad negāja, un tur nebija nekā, tikai akmeņains tuksnesis, ne smilšu sēres, ne ielīča, kur peldēties un kaut vai ielaist ūdenī mazāko no abām piepūšamajām laivām, vienvienīgas zemūdens klintis, virpuļi un putu kalni, bet dienvidu pusē bija terase, uz kuru viņi bija atveduši mazliet kontinenta zemes, lai iestādītu buganvilijas un izrotātu garo, zemo, pie klin- tāja pieplakušo ēku, kuru Henrijs sauca par «blokhauzu», jo tā bija celta no betona, bez logiem ziemeļu pusē, lai izturētu taifūnus, vienīgā skaņa, kas patiešām nāca no ostas, bija vēja nepārtrauktā svelpoņa «Karibī» vantīs, tāpēc ka jahtas skaistais alumīnija masts bija tik augsts, ka pacēlās pāri mājai, saliņai un klintīm un gluži kā antena uztvēra visus vējus, «Karibī» tika nopirkta kopā ar māju, Goldsteins dabūja skaisties, kad mēģināja aizkavēt Henriju noslēgt darījumu tai pašā dienā, tas bija pirms gada, pirms vesela gada, un Maikls visu šo laiku ir aiz restēm,domas par viņu līdzinās sirdsapziņas pārmetumiem, drausmīgi iedomāties, ka viņu atbrīvos tikai 1976. gadā, pēc četriem gadiem, nolaupīti pieci gadi mūža, viņa vecumā, tāpēc ka viņš negribēja piedalīties karā, kuru uzskatīja par netaisnu, konformisms, izsludināts par tirānisku likumu, sirdsapziņas brīvība nopulgota brīvības vārdā, un Lizabete, es negribu žēlot Lizabeti, viņa nodeva, mēģināja kaitēt, Lizabetes acis, kā viņa uz mani skatījās, es nezināju, kur likties, jums vajadzētu saprast, ka jūs viņam nekad nebūsit nekas vairāk kā tikai viens numurs veselā skaitļu sērijā, bet viņa tomēr bija sieviete, tikai sieviete var izdomāt teicienu, kas tik ļoti sāp, vienkāršs, viltīgs stilistisks atradums, ko nekad nevarēs aizmirst, viens numurs veselā skaitļu sērijā, Arleta juta savus sejas vaibstus nocietināmies, viņa izstiepa kreiso roku, mēģināja sataustīt uz galdiņa, tur jau tas bija, kā vienmēr ar luminiscējošo ciparnīcu uz leju, pārspīlēti modernie, gandrīz neatšķiramie skaitļi spīdēja pustumsā, divdesmit minūtes pāri četriem vai pieciem, kāpēc gan nevar tos uzzīmēt normālus, modinātājs taču ir vajadzīgs tāpēc, lai redzētu, kādu stundu tas rāda, Arleta pagriezās uz sāniem, viņš gulēja saritinājies, skaļi elpodams, seja viņam bija kā bērnam vai mīlīgam lauvēnam, lielā galva maigi atdusējās uz sakrustotajām ķepām, Arletā uzvilnīja maigums, viņa uzlika roku uz atsegtā pleca, bet tūlīt atkal noņēma, viņš ātri pamostas, es nekad viņam nejautāšu, viņa dzīvē taču ir svarīgākas lietas, vīrietis nav nekāds rīks, ko izmanto, bet kāpēc vienmēr, kad par to domāju, man jāžēlo Bi un viņas mazulis, kas piedzima nedzīvs, cik viņa bija satriekta, un cik tas būtu briesmīgi, ja pirmajam delfīnu pārim, kas runā cilvēku valoda, nekad nebūtu mazuļa, es atceros Henrija vilšanos pirms gada, kad Bi atteicās pieņemt baseinā delfīnu mātīti, un kas tas bija par prieku, kad Bi kļuva grūsna, tu redzēsi, tu redzēsi, mazais delfinēns runās divās valodās, mans dievs, šīs drausmīgās dzemdības, vairākas stundas, ja pazaudēsim Bi, mēs pazaudēsim Fa, pazaudēsim visu, nē, es negribu to atcerēties, un pēc tam šī mīņā- šanās uz vietas, pētījot svilpienus, šīs neiedomājamās grūtības, Bi, kā tu ar svilpieniem sacītu: met ma<n ripu?, es neteikšu, kāpēc?, jūrā nav ripas, milzums cilvēkam parastu lietu, kam nav apzīmējuma delfīnu valodā, un daži svilpieni ir tādi, ko ar cilvēka balss orgāniem nemaz nevar atdarināt, vai tiešām vajadzēs izgudrot mašīnu, kas svilpo delfīnu valodā? Henrijs galīgi zaudēja dūšu, jutās tik pazemots, es esmu nozadzis savu reputāciju, es neko neesmu atrisinājis, neko, divi runājoši delfīni vēl nav suga, Edetns, jums jāsaprot, ka tas būs ilgi, pētījumi tikai nupat sākti, tas ies ilgi, es tur neko nevaru darīt, mēs esam pusceļā, pēc diviem gadiem, jā, varbūt pēc diviem gadiem mēs būsim apguvuši delfīnu
valodu un tad varēsim mācīt angļu valodu visai sugai, pēc tam mēs strādājām kā apmāti, visa grupa, Bobs, Pīters, Sūzija, Simons, es jutos atvieglota, kad Henrijs Lizabetes vietā pieņēma Simonu, es baidījos, ka viņš sameklēs citu meiču un varbūt iemīlēsies, numurs skaitļu sērijā, tas bija toreiz, kad iznāca starpgadījums ar albumu, es šausmīgi pārskaitos uz Megiju, viņa nokrita kā no mākoņiem, bet, Arleta, kā jūs varat man piedēvēt kaut ko tādu, no šīm ainām pat satīram apšķebinātos dūša, vesela izlase sieviešu, 'kas uzklūp Henrijam kā iekarsušas kuces, lai apostītu viņu, kāds salīdzinājums, nabaga Megija, man nevajadzētu smieties, meitenei nodarīta milzu pārestība, ka viņa ir tāda, nav labi, ka mēs smejamies, bet nevar taču vienmēr viņu žēlot, viņa līdz apnikumam atkārtojas, saprotiet, Arleta, ar Bobu ir tā traģēdija, ka es nevēlos bērnus, acis nopietnas, dziļdomīgas, raugās jums cieši sejā, torss saspringti tiecas uz priekšu, pienākuma sieviete, problematische, intelektuālais tips, un piedevām vēl slikta aktrise, balss, žesti, skatiens, viss ir pārspīlēts, kad viņa sāk murgot, Henrijs saka, es tūlīt to pamanu, tas ir nemākslinieciski, un varbūt visvairāk vajadzētu žēlot Bobu, viņš to vien dara kā bēg no Megijas, vairās pat viņas skatiena, nekad neapsēžas pie galda viņai blakus, es pat neuzdrošinos pajautāt viņai, cik pulkstenis,, jo nevar zināt, kā viņa to iztulkos, viņš ir jocīgs, jāatzīst, ka viņš ir jocīgs, es nesaprotu, kā Henrijs varēja viņam tik ātri piedot, ka viņš bija ar mieru kalpot tam briesmonim C, bet Henrijs stāv tam visam pāri, viņš lidinās pa mākoņiem un gandrīz visam atrod attaisnojumu, varbūt viņš ņem vērā to, ka Bobs pēc Maikla aiziešanas sācis strādāt kā apsēsts, vienmēr gatavs darīt visu, un rezultātā — augas dienas viņš pavada ar Fa un Bi, delfīni viņu neprātīgi iemīļojuši, gandrīz vēl vairāk nekā mūs, tas man nemaz nepatīk, es sāku šaubīties, vai tikai Bobam nav dots kāds rīkojums, vajadzēs brīdināt Henriju, es neuzticos šim čūskulēnam, viņš ir tik manierīgs, tik izlutināts, īsts Narciss, es neciešu viņa paradumu sakrustot kājas zem krēsla, kad viņš sēž, var jau būt, ka viņš, kā Grīnsons saka, pieder pie «aukstās paaudzes amerikāņu vīriešiem» un ir viens no tipiem, kas labāk izvēlas marihuānu vai LSD' nekā seksu, viens no tiem, kas meklē baudā ātru un vieglu apmierinājumu (dixit Grīnsons) sfērā, manī tāds eifēmisms rada izbrīnu, nabaga Bobs, viņam pat nepietiek drosmes būt īstam pederastam, tas nu ir par traku, es vēl sākšu viņam to pārmest, viņa dusmīgi paķēra modinātāju, dažas sekundes nenolaida acis no spīdošās ciparnīcas, kad nenāk miegs, laiks velkas gausi, bet citādi aiztraucas vēja spārniem, nedēļa pēc nedēļas,