jau divi gadi, kopš Henrijs…, savādi, ka priekšstats par laimi man saistās ar lietus gāzmu, kas pārplūdina automobiļa priekšējo stiklu, mazās lampiņas gaisma krita man uz kājām, un es baidījos, ka viņš ieraudzīs tās drebam, es jutu sevi visu it kā izkūstam, kad viņš uz mani paskatījās, tas bija ciklons, vārdā «Hanna», savādi, ka tas nogalināja simt piecdesmit cilvēku, bet man atnesa dzīvi, īstu dzīvi, pirms tam man piecus sešus gadus bija tāda sajūta, ka es nosmakšu vientulībā, nezināju, ko darīt, veselu gadu nedarīju neko, un tad šīs bezjēdzīgās, garīgi pazemojošās saites, es jutos kā cilpā noķerta, pēc tam pēkšņi, kad biju aizstāvējusi disertāciju, radās pašpaļāvība, spēks, lepnums, es sapratu, ka man izdosies pārraut šos sakarus,, dārgā mis Lafeija, es izlasīju jūsu disertāciju par Tursiops truncatus izturēšanos nebrīvē un gribu zināt, vai jūs nebūtu a-r mieru kļūt par manu līdzstrādnieci, kad ieraudzīju viņa parakstu, es palēcos aiz prieka, viņi abi ar Maiklu atbrauca mani sagaidīt lidlaukā, es biju gandrīz vai greizsirdīga uz Maiklu, viņš mīlēja Maiklu, mīlēja kā dēlu, Maikls no viņa tik daudz ko mācījies, un tomēr, ja vajadzētu pateikt, kurš no viņiem tagad vairāk ietekmē otru, tad jāatzīst, ka tas ir Maikls aiz savām restēm, šīm restēm ir maģisks spēks, Henrijs tagad lasa visas avīzes, lasa un pārlasa Maikla vēstules, savādi, ka viss, ko Maikls raksta, pienāk bez kādas cenzūras, es domāju, no visa tiek paņemtas fotokopijas, arī Henrija atbildes tiek nofotografētas, un droši vien kaut kur uz Edemsa rakstāmgalda, uz mistera C un vēl kāda galda stāv skaista priekšzīmīgi sakārtota mapīte ar norādēm, piezīmēm, analītisko rādītāju un sīkiem komentāriem, kas paskaidro katru Henrija frāzi un par ko parūpējušies labākie politikas psihologi, dosjē, kur bija savākti materiāli pret Open- heimeru, pirms viņa prāvas sasniedza vairāku metru augstumu, kad es par to ieminos Henrijam, viņš tikai smejas, ko tu gribi, iz- spiegošatia un denunciācija ir tie divi pupi, kas baro amerikāņu inteliģenci, ja padomā, ka CIP subsidēja Studentu nacionālo asociāciju un ka viena no Amerikas universitātēm bija ar mieru būt par aizsegu speciālistu misijai Vjetnamā, tad jāteic, ka viss, absolūti viss ir iespējams, bet tev tomēr vajadzētu būt mazdrusciņ uzmanīgākam savos izteicienos, kad raksti Maiklam, manuprāt, tu esi briesmīgi neapdomīgs, tava slava taču nedod tev nekādas garantijas, atceries Openheimeru, bet viņš neko tamlīdzīgu negrib dzirdēt, tiklīdz tieši vai netieši aizkustina jautājumu, kas skar drosmi, viņš reaģē kā spānietis, iecērtas un sāk dižoties, es negribu pats sevi cenzēt, tad jau es būtu uz vienu roku ar špikiem, tāpēc taču viņi ir: lai pamazām novestu, mūs tiktāl, ka mēs paši .sevi kastrējam, un, protams, nevar sacīt, ka Henrijs pietiekami nenovērtē savu vīrišķību, Arleta neskanīgi iesmējās, izstiepa roku
un ar pirkstu galiem aizskāra viņa plecu, pēc mirkļa viņa juta Henrija roku uz savas rokas, viņa klusu jautāja, tu neguli, vai drīkstu pie tevis, vai drīkst parunāties?
SEVILJAS UN EDEMSA SARUNA 1972. GADA 22. JOLIJA, DOKUMENTS 56-279 SLEPENI
EDEMSS: — Es ļoti priecājos, jūs atkal satikdams. Mēs neesam redzējušies, kā liekas, kopš preses konferences septiņdesmitā gada 20. februārī, taču jūs bijāt tik laipns un atsūtījāt man savas grāmatas eksemplāru. Man teica, ka tā esot ļoti ātri izpirkta.
SEVILJA: — Man par lielu izbrīnu. Jo tajā ir tikai fakti, bez papildinājumiem, kādus ieteica Brikers.
EDEMSS: — Bet, ziniet, laikam tieši tāds nopietnums patīk lasītājam.
SEVILJA: — Goldsteins to izskaidro daudz ciniskāk. Viņš domā, ka grāmata būtu tik un tā izpirkta, pat tad, ja es to būtu rakstījis ar kāju.
EDEMSS: — Man gan tā neliekas. Jūsu atsaukšanās uz Džimu Krūneru loti uzjautrināja Lorrimeru. Jums nepatīk Krūners?
SEVILJA: — Nē.
EDEMSS: — Es neesmu ar jums vienis pratis. Ja Kruneru ievelēs, es ticu, ka viņš liks plūst svaigām asinīm pa mūsu vecās administrācijas dzīslām.
SEVILJA: — Cerēsim, ka tās būs vienīgās asinis, kam viņš liks plūst.
EDEMSS: — Vai jūs domājat, ka viņš ir tik nežēlīgs?
SEVILJA: — Es domāju, ka viņš darīs visu, ko no viņa prasīs.
EDEMSS: — O, jūs esat pesimists! Vai esat apmierināts ar Goldsteina pakalpojumiem?
SEVILJA: — Ļoti. Atklāti sakot, es bez viņa vairs nevaru iztikt. Viņš ir mans draugs.
EDEMSS: — Tas mani ārkārtīgi iepriecina. Nupat uzzināju, ka jūsu grāmata tiks tulkota divdesmit trijās valodās un ka Holivuda pēc tās uzņems filmu.
SEVILJA: — Pareizi gan.
EDEMSS: — Zinu arī, ka «Look» nopircis no jums iepriekšējas publicēšanas tiesības par sešsimt sešdesmit tūkstošiem dolāru.
Turklāt Brikers pārdevis postpublikācijas tiesības kabatas izdevumam nesaīsinātā veidā par piecsimt tūkstošiem dolāru un saīsinātā veidā «Reader's Digest» par četrsimt tūkstošiem dolāru. Brikers var aplaizīties.
SEVILJA: — Goldsteins nu gan to jums nav teicis.
EDEMSS: — Nē. Goldsteina diskrēcija ir apbrīnojama. Sos skaitļus pagājušajā nedēļā bija publicējis «Time». Pēc «Time» aprēķiniem, jūsu autora honorārs, ieskaitot filmu un tulkojumus, sasniedz vai drīzumā sasniegs trīs miljonus dolāru. Vai tā ir?
SEVILJA: — Bravo, «Time»!
EDEMSS: — Ko cilvēks pārdzīvo, kļūdams miljonārs?
SEVILJA: — Starp citu, arī brīvības izjūtu.
EDEMSS: — Brīvības izjūtu?
SEVILJA: — Agrāk es biju brīvs teorētiski, neviens man neliedza nopirkt kādā no Floridas salām lielu māju ar mazu, privātu ostu un jahtu, bet. . .
EDEMSS: — Teorētiski. Jums ir oriģināls izteiksmes veids. (Smejas.) Esmu pārliecināts, ka ar šo mājas pirkumu jūs pamatīgi aplaupīja.
SEVILJA: — Nē. Es klausīju Goldsteina/padomiem.
EDEMSS: — Jūs teicāt, «starp citu», arī brīvības izjūta.
SEVILJA: — Jā. Man ir arī vainas izjūta.
EDEMSS: — Vainas izjūta? Kāpēc vainas? Jūs taču to naudu neesat zadzis, tie ir jūsu darba augļi.
SEVILJA: — Ir tāda sajūta, ka man pārmaksāts.
EDEMSS: — Un ko tad jūs teiksit par Brikeru!
SEVILJA: — Es nedomājū par Brikeru. Man ir tāda sajūta, ka man pārmaksāts salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas daudz strādā, bet maz nopelna.
EDEMSS: — Oho! Ja jums nepiederētu jahta, es sāktu gandrīz domāt, ka esat sociālists. Bet paklausieties, cilvēkiem, par kuriem jus runājat, taču nav jūsu kvalifikācijas.
SEVILJA: — Jā, bet tas ir amorāli, ka starp viņiem un mani ir tada plaisa.
EDEMSSļ — Vai šīs vainas sajūtas dēļ jūs joprojām turat savu naudu bankā un nekur neieguldāt?
SEVILJA: — Nē. Tas ir. cits jautājums. Man ir pretīga doma, ka mana nauda varētu strādāt manā vietā.
EDEMSS: — Katrā ziņā kāda labā jūsu nauda strādā. Jūsu baņķieris droši vien svētī jūs.
SEVILJA: — Tā ir viņa darīšana. Man liekas, tāpēc jau viņš kļuva par baņķieri — lai taisītu naudu ar naudu. Bet mana darīšana ir strādāt manu darbu.
EDEMSS: — Tad atdodiet savus miljonus. (Viņš smejas.)
SEVILJA: — Jā, bet kam? Es gribētu, lai tos patiešām lietderīgi izmanto, bet es neuzticos filantropijai.
EDEMSS: — Nevajag uztvert visu nopietni, es tikai pajokoju. (Klusums.)
SEVILJA: — Vai nevarētu saīsināt šo ievadu? Jūs esat tik nervozs, ka tas mani mazliet biedē.
EDEMSS: — Es neesmu nervozs.