EDEMSS: — Es saņēmu pavēles un izpildīju tās.
SEVILJA: — Tās bija apkaunojošas pavēles, atļaujiet man sacīt.
EDEMSS: — Kapec jus pats to nevarētu pateikt Lordmēram? Viņš deva šīs pavēles.
SEVILJA: — Klausieties, Edems, es… (Pauze.) Nemēģiniet mani provocēt. Jūs būtu pārlieku priecīgs, ja mani atlaistu no darba.
EDEMSS: — Neviens nedomā jūs atlaist. Jums ir vajāšanas mānija.
SEVILJA: — Vai jūs vēlaties vēl ko piebilst bez šīm piezīmēm, kas attiecas uz manu psiholoģiju?
EDEMSS: — Nē.
SEVILJA: — Tādā gadījumā es ierosinu beigt šo sarunu. Manuprāt, tas viss ir tik nejēdzīgi, tik riebīgi. Es labāk iešu. Patiesību sakot, man derdzas uz jums skatīties.
EDEMSS: — Ticat vai ne, mister Sevilja, es esmu dziļi satriekts. Uz redzēšanos.
SEVILJA: — Nedomāju, ka mēs vēl redzēsimies.
1972. gada 14. augustā
Dārgais mister Sevilja,
vakar notika komisijas sēde, un man ir uzdots paziņot Jums tās lēmumus. Tā kā Jūsu pētījumi baseinā B par delfīnu ādas hidrodinamiskajām īpašībām tika pārtraukti 1966. gadā, lai dotu Jums iespēju koncentrēt visus spēkus lingvistiskiem eksperimentiem baseinā A, bet šos eksperimentus pagaidām nevar turpināt Jūsu pētījamo objektu prombūtnes dēļ (lūdzam šai sarakstē lietot minēto terminu), komisija neuzskata <par iespējamu lūgt Kongresam atjaunot kredītus Jūsu vadītās laboratorijas vajadzībām.
Sakarā ar to komisija lūdz Jūs darīt zināmu saviem līdzstrādniekiem, ka līgumsodi, kas paredzēti līguma priekšlaicīgas laušanas gadījumā, tiks samaksāti visdrīzākajā laikā. Pats par sevi saprotams, ka attiecīgais lēmums skar arī Jūs.
Komisija iecēlusi doktoru Edvardu E. Lorensenu par pagaidu kuratoru laboratorijā, kuru Jūs vadījāt. Viņš stāsies ar Jums kontaktā 16. augustā un dos nepieciešamos rīkojumus visu laboratorijas materiālu, reģistrācijas kartīšu, arhīvu, skaņu ierakstu, filmu un citu dokumentu klasificēšanai un saglabāšanai. Komisija lūdz Jūs maksimāli atvieglot doktora E. E. Lorensena uzdevumu un apstiprināt šīs vēstules saņemšanu.
Ar sirsnību Jūsu
D. K. Edemss.
1972. gada 15. augustā
Dārgais mister Edems,
ar šo apstiprinu, ka esmu saņēmis Jūsu 14. augusta vēstuli. Mani līdzstrādnieki un es, sākot ar 16. augustu, būsim pilnīgā doktora Lorensena rīcībā.
Man nekādā ziņā nav patīkami kaut ko komisijai lūgt. Tomēr domāju, ka tas jādara manu pētījamo objektu interesēs. Es vēlētos, lai tad, kad viņi atkal būs pieejami, man atļauj viņus apmeklēt.[47]
Ar sirsnību Jūsu
. C. Sevilja.'
1972. gada 15. augustā
Dārgais mister Sevilja,
šodien nosūtīju Jums telegrammu un ar šo vēstuli vēlreiz apstiprinu, ka esmu spiests aizkavēties un varēšu ierasties tikai 20. augustā.
Uzņemdamies man uzticētos pienākumus, es uzskatīju par vajadzīgu uzsvērt, ka nedomāju nekādā veidā pārkāpt kuratora funkciju šaurās robežas. Pieļaujot varbūtību, ka Jūsu pētījamie objekti tiks atdoti Jūsu līdz šim vadītajai laboratorijai, es komisijai liku skaidri noprast, ka tādā gadījumā nedomāju turpināt Jūsu sāktos pētījumus. Es patiešām ceru, ka šādas varbūtības gadījumā Jums būs iespējams atgriezties laboratorijā un pašam pabeigt darbu, kuru tik sekmīgi esat iesācis.
Varu iedomāties, cik nepatīkama Jums ir šķiršanās no Jūsu objektiem, bet paliek vismaz mierinājums, ka Jūsu asistents apņēmies viņus pajadīt.
Patiesā sirsnībā
E. E. Lorensens.
1972. gada 16. augusta
Dārgais mister Lorensen,
Jūsu vēstule izraisīja manī dziļu cieņu pret Jums, un līdz ar to es sāku atkal mazliet draudzīgāk raudzīties uz cilvēku dzimumu, kas šobrīd, jāatzīstas, man nerādās visai patīkamā gaismā.
Bīstos, ka fakti Jums atstāstīti sagrozītā veidā. Es izteicu vēlēšanos aiziet no darba tikai mutvārdiem, turklāt šoka ietekmē, kad uzzināju, ka pētījamie objekti man atņemti. Bet es netiku apstiprinājis šo vēlēšanos tālākā sarunas gaitā, nedz arī, protams, iesniedzis rakstisku atlūgumos. Otrkārt, mans asistents uzņēmās pavadīt pētījamos objektus bez manas piekrišanas un pat bez manas ziņas.
Noskaidrodams faktus, es nebūt negribu pamudināt Jūs mainīt lēmumu. Gluži pretēji. Esmu priecīgs, ka kuratora pienākumus veiksit Jūs, nevis kāds cits zinātnieks, kuram varbūt pietrūktu Jūsu precizitātes.
Gaidu Jūs 20. augustā.
Ar sirsnību Jūsu
H. C. Sevilja.
J 1972. gada 18. augusta
Dārgais mister Sevilja,
esmu atkal spiests aizkavēties un varēšu ierasties tikai 25. augustā.
Fakti, kurus Jūs man savā vēstulē noskaidrojāt, mani dziļi skumdina. Tie sevišķā apgaismojumā parāda lomu, kāda bijusi Jūsu asistentam, kā arī to, cik maz rūp patiesība birokrātiem, kuri valda pār mums. «Iepirkuši» smadzenes — šeit un Eiropā —, viņi iedomājas, ka pēc tam var darīt ar tām visu, ko grib.
Es neslēpu Edemsam, ka, pēc manām domām, ir neprātīgi atņemt Jums, kaut arī uz laiku, pētījamos objektus. Uzskatu, ka nekāda praktiska izmantošana nevar būt tik svarīga, lai attaisnotu galveno pētījumu pārtraukšanu.
Patiesā sirsnībā
E. E. Lorensens.
*
Floridas salās man nepatika ne muklāji, ne rizofori, ne autostrāde ar tiltiem, kas bija pārmesti no salas uz salu līdz pašiem rietumiem, es ilgojos pēc klinšainas saliņas, pēc salas, kas pati būtu rifu apjozta klinšu smaile, un, kad ieraudzīju Huatvejas klintis ar mazajā ostiņā noenkuroto «Karibī», mana sirds sāka straujāk pukstēt, «Karibī» bija skaista, lakota rotaļlietiņa pieaugušajiem, pusaudža sapnis, kas piepildījies vēl tai vecumā, kad par to var priecāties, un tagad man ar pātagu jāuzdod pašam sev, lai izbrauktu jūrā, Arlčta lasa uz priekšējā klāja, ja viņa būtu palikusi pie manis stūrmaņa kajītē, mēs atkal sāktu runāt par Fa un Bi, labāk būt vienam, klusēt, sēdēt sakņupušam pie «Karibī» stūres, tas nomierina, viņa to jūt un izliekas lasām, bet arī viņai ir grūti, no šejienes, 'kur es esmu, var redzēt otrpus kabīnes tikai milzīgo salmu platmali, kas aizsarga galvu no saules, droši vien viņa novilkusi peldkostīmu, lai apsauļotu tās vietas, kur āda vēl nav iedegusi, man pat nav vairs nekāda prieka domāt par viņas augumu, savādi, ka morālas ciešanas nomāc pat iekāri, lai gan mīlestība paliek, it kā bēdās būtu kaut kas tāds, kas vājina un liek arvien vairāk saplakt, kāds sakropļojums, kas prasa jaunus sakropļojumus, tie ir maldi, mūžseni maldi, ka ciešanas esot maģisks spēks, ciešanas ir sakāve, paralīze, pazemojums, no ciešanām nekad nav radies nekas labs, ciešanas vajag uzvarēt, un, lai tās uzvarētu, es spēlējos ar «Karibī», šis kuģītis ir mana narkotika, tā šūpošanās mani ieaijā, es bēgu, apzināti bēgu pats no sevis, uzlicis abas rokas uz stūres, iegriežu jahtu dienvidrietumu vējā un patveros uz kreisā borta, atspiedies pret vēju, ik pēc noteikta starplaika gurni paceļas, tiem pāri aizveļas garš vilnis, kas uzbrūk man no sāniem, es dodos arvien tālāk selgā, priekšā plešas milzīgais okeāns, ne pēdu no cilvēkiem, zeme aiz muguras pavisam sarukusi miglā, tās lapu un dūmu smārds pamazām izkūst sāļajā gaisā un svaigas lakas smaržā, ķīļūdens vaga aiz jahtas nav taisna, bet izliekta, jo straume nes sānis, mans ātrums būs savi astoņi mezgli stundā, es laužu ceļu viļņos, putām šķīstot gar priekšvadni, lielā, zilā bura piepūsta no augšas līdz apakšai bez mazākās krociņas, spilgti sarkanais dženoviešu foks līdzīgs milzu balonam, masts ieliecies, labā borta vantis saspriegtas un vibrē kā vijoles stīgas savas četras balles stiprajā, jaukajā brīzē, kas var vēl pieaugt, taču nekļūs tik bīstama, ka vajadzētu nolaist buras un steigšus meklēt patvērumu, debesis ir neparasti spožas, stingas, bez neviena mākonīša, saule vēl augstu, jūras skaistā, tumši zilā krāsa, kurā nav nekā nodevīga, nomierina prātu, viļņi un vējš apvalda savu spēku, tomēr likdami to nojaust, gluži kā tīģeris, kas maigi murrā, kamēr varenie muskuļi vibrē zem ādas līdzīgi viļņiem, kuri salīgo ūdens virsmu, bet nepārvēršas plīstošās bangās, es aptveru ar pirkstiem stūri, jo man patīk pieskarties pulētajam sarkankokam, taču stūrēt nav nekādas vajadzības, «Karibī» gaita ir vienmērīga, bez zvalstīšanās, bez izrāvieniem, tā nepakļaujas ne vējam, ne straumei, bet slīd klusumā, ko īstenībā veido liegas, tikko uztveramas, ieaijājošas skaņas: švīkst it kā zīda audums plīstot, kad jahtas priekšgals šķeļ ūdeni, pret sāniem viegli nodun šļakatas, vējš svilpo vantīs, nočīkst trīsis, žēli ievaidas viss jahtas korpuss, krītot ieplakā starp divi viļņiem, un pēkšņi tā nodreb, atsākdama savu lidojumu pa viļņiem, — reizē putns un zivs, viens spārns sarkans, otrs — zils, un skaistais, gludais, lakotais plūdlīniju korpuss, kas slīdēt slīd pa jūru,