nē, īstenībā neslīd, Fa gan slīdēja, neatstājot ķīļūdeni, nesaceļot virpuļus, kāds prieks bija vērot, cik veikli viņš peld gandrīz zem paša līmeņa, nemaz nesavirmodams ūdeni, un, kad viņš pagriezās, viņa maigais un šķelmīgais man pievērstais skatiens it kā sacīja, Pa, neej projām, paliec vēl mazliet, Pa, tu vienmēr aizej, pagājuši jau astoņi gadi no tā laika, kad viņš košļāja knupīti, tramīgi spiezdamies mums klāt, viņš sāka svelpt un griezt zobus, tiklīdz juta, ka palicis viens, mēs bijām pārguruši, nepārtraukti dežurēdami pie viņa, un tad es sadabūju abus mazos plastmasas plostus, starp kuriem viņš labprāt uzturējās un kuri zināmā mērā aizstāja mūs, vismaz naktīs, cik nozīmīga vieta viņam bija mūsu dzīvē visus šos gadus, tās bija mūsu vienīgās raizes, vienīgās rūpes, vienīgais darbs, mums bija tik grūti iemācīt viņam piecus pirmos vārdus, un pēc tam, kad ieradās Bi, cik fantastiski ātri viss izdevās, un ciklons, kuru nosauca par Hannu, ai, kaut varētu vēlreiz pārdzīvot ik sekundi šais pēdējos sešos gados, kas bija pārpilni darba un laimes, šo mūža posmu, kuru esmu nodzīvojis, pirmoreiz neupurēdams vienu daļu sevis otras daļas labā, nejuzdamies aplaupīts un sakropļots, atbrīvojiēs no muļķīgajām, sīkajām un banāli bēdīgajām dēkām kā mans piedzīvojums ar Fērgusoni, mēs ar Arletu, delfīni, mūsu grupa, Maikls, cik bagāta, piesātināta, radoša dzīve, un atkal, un atkal no jauna apdullinoša neizpratne, jautājums, kas neiziet no prāta, bezgalīga atgriešanās pie viena un tā paša, es nekad netikšu vaļā no šīm domām, kas grauž mani kā žurkas, vienmēr vienas un tās pašas domas, kas griežas murgainā virpulī ar maniakālu uzmācīgumu, Lizabetc, Edemss, Bobs., it īpaši Bobs, viņš no visiem trim rīkojies visne- motivētāk, divus gadus viņš milimetru pēc milimetra rāpies uz nosprausto mērķi, ēzdams kopā ar mums, dzerdams kopā ar mums, alaž draudzīgs, smaidošs, centīgs, es zinu, var smaidīt, smaidīt, smaidīt un būt nodevējsf bet šis neticamais motivācijas trūkums, viņš taču pat neienīda mūs, viņš to nedarīja aiz atriebības kā Lizabete vai, paklausīdams pavēlēm, kā Edemss, tas ir tīrs, nepamatots ļaunums, kuru neizprot pat cilvēks, kas to nodarījis, atceros, cik viņš bija izbrīnījies, kad dzirdēja reiz mani ■sakām, ka es mīlu Fa, jūs mīlat Fa?, jā, kas tur ko brīnīties?, bet Fa taču ir tikai pētīšanas objekts kā jūras cūciņa, žurka vai suns, viņš teica, mēs visi, pat Megija, uzlūkojām viņu ar pārsteigumu un šausmām, bet, Bob, saprotiet jel, tik daudz gadu, viņš atjēdzās, pasmējās un pārvērta to visu par joku, bet tai mirklī kā zibens atplaiksnā atklājās viņa bezjūtīgums, viņa dziļā necilvēcība, nedziedējamā cietsirdība, man vajadzēja būt piesardzīgākam un neuzticēties, bet no tā brīža, kad Bobs bija kļufvis par C spiegu, viņš bija neaizskarams, pat tagad es nespēju iedomāties, ka nekad neredzēšu Fa un Bi, atceros, kā toreiz, kad aizgāju no Merianas, es naktīs pamodos, svīzdams baiļu sviedrus, tik nepanesama bija doma, ka mani zēni vairs nebūs katru dienu manā tuvumā, tas bija kā dunča dūriens pašā sirdī, mani stindzināja sāpes, kas, man šķita, nekad nenorims, un tomēr tai laikā vēl es viņus abus apciemoju divas trīs reizes nedēļā, pēkšņi kaut kas apturēja viņa domu plūsmu, viņš paskatījās rokas pulkstenī, jau divas stundas viņš vada «Karibī» atklātā jūrā, laiks griezties atpakaļ, viņš gribēja sasniegt krastu vēl pirms tumsas, jo naktī nebija iespējams atrast ceļu, jūrā pat nebija boju, viņš atbrīvoja lielās buras šoti, pievilka bomīti, iegrieza jahtu vējā, «Karibī» uzņēma gaitu, viņš atraisīja foka šoti un piestiprināja to pie labā borta, es varu tev palīdzēt tikt galā ar foku, Arleta sauca no jahtas priekšgala, viņš noraidot pameta ar roku, palaida vaļīgāk lielās buras šoti un pēc tam nostiprināja, esmu pamatīgi nocepinājusies, Arleta māksloti jautri iesaucās un ielēca kubrikā, tūlīt apģērbšos, viņa pazuda kabīnē un pēc brīža atgriezās, ģērbusies zili svītrotā peldkostīmā, atspiedusi plecu pret Seviljas plecu, viņa klusu ierunājās, lai kā pūlējos, man neizdevās lasīt, man ir baismīgi skumji, es nezinu, vai varētu notikt vēl kas ļaunāks, vienīgi, ja būtu jāzaudē tevi, atceries, cik mēs bijām laimīgi, kad nopirkām māju, un tagad viss ir sabojāts, viss pagalam, es nespēju tam ticēt, man šķiet, ka mēs atkal atgriezīsimies pagātnē, it kā attinot atpakaļ filmu, un atkal būs laboratorija, baseinā Fa un Bi, mēs pētīsim svilpienus, es jūtos tā, it kā būtu zaudējusi savus pašas bērnus, savas dzīves jēgu, man visu laiku gribas raudāt, viņš saņēma ar labo roku viņas pakausi un pievilka viņas galvu sev pie kakla, jā, viņš sacīja, nav vairs Fa un Bi, nav vairs darba, ir drausmīgi pēc astoņus gadus ilgiem pētījumiem palikt tukšām rokām un tikai sijāt un pārsijāt pagātnes atmiņas, mēs esam divi nabaga bezdarbnieki uz naudas kaudzes, viņš rūgti pasmaidīja, «Karibī» traucās uz māju pusi, šo māju viņi kādreiz bija mīlējuši, četras uz jūras pavadītās stundas bija t'ikai īss starpbrīdis, viņi atgriezās' savā tukšajā dzīvē — bez delfīniem, bez līdzstrādniekiem, bez mērķa, paklausies, Sevilja sacīja, mēs sajuksim prātā, tā vairs ilgāk nevar dzīvot, aizbrauksim, es domāju, tev patiktu iepazīties ar Spāniju, es rīt piezvanīšu uz kādu aģentūru, un nedēļas nogalē mēs varēsim izlidot.
*
VALSTS DEPARTAMENTS, VAŠINGTONA, D. C.
Profesoram H. C. Seviljam Huatveja salā Floridas salās Floridā
Paziņojam, ka ar Valsts departamenta 1972. gada 24. augusta lēmumu Jūsu un misis H. C. Seviljas pases anulētas.
APMEKLĒTĀJA H. C. S. UN IESLODZĪTĀ C. B. 476 SARUNA SING-SING CIETUMĀ 1972. GADA 22. DECEMBRĪ, DOKUMENTS R. A. 74.612 SLEPENI
APMEKLĒTĀJS: — Kā jūs zināt, es jau sen būtu atnācis, ja man būtu atļāvuši.
IESLODZĪTAIS: — Jāatzīstas, esmu pārsteigts, ka mēs satiekamies tādos apstākļos: klusums, ērtības. Tas ir kaut kas gluži neparasts.
APMEKLETAJS: — Domāju, ka mūsu sarunu grib ierakstīt lentē.
IESLODZĪTAIS: — Jūsu dedukcijas spējas ir tikpat asas.
APMEKLĒTĀJS:— Te ir runa nevis par dedukciju, bet gan par ieradumu. Jūs izskatāties labi.
IESLODZĪTAIS: — Mums nevar pārmest neregulāru dzīves veidu.
APMEKLĒTĀJS: — Garastāvoklis možs?
IESLODZĪTAIS: — Ļaunākais jau ir aiz muguras.