APMEKLĒTĀJS: — Vai bija ari grūti brīži?
IESLODZĪTAIS: — Sākumā jā, ļoti bieži, domstarpības ar pārējiem ieslodzītajiem. Viņi nepiekrita maniem uzskatiem. Jūs nevarat iedomāties, cik noziedznieki ir konservatīvi.
APMEKLĒTĀJS: — Un kādas domstarpības?
IESLODZĪTAIS: — Viņi manu atteikšanos karot Vjetnamā uztvēra kā mazdūšību. Viņu acīs es biju nervous Nelly\ Iznāca sar kauties.
APMEKLĒTĀJS: — Un pēc tam?
IESLODZĪTAIS: — Katram astoņas dienas karcerī. Es teicu, ka ķildu iesāku es. Mans pretinieks — to pašu par sevi. Šeit, kā jums zināms, godu vērtē augstu.
APMEKLĒTĀJS: — Domājams, ka pēc tam jūsu morālais statuss stipri uzlabojās.
IESLODZĪTAIS: — Jā gan. Mani vairs neuzskatīja par gļēvuli, mani uzskatīja par ķertu. Bet trakos te labi ieredz.
APMEKLĒTĀJS: — Parunāsim par mūsu vēstulēm. Esmu saņēmis pavisam divdesmit septiņas.
IESLODZĪTAIS: — Tieši tik, cik es saskaitīju. Tātad neviena nav gājusi zudumā.
APMEKLETAJS: — Un nevienā cenzūra neko nebija izsvītrojusi.
IESLODZĪTAIS: — Arī jūsu vēstulēs ne.
APMEKLETAJS: — Jauki! Mēs dzīvojam brīvā zemē.
IESLODZĪTAIS: — Man ir iespēja ik dienas par to nopriecāties. Vai jums izdevās noskaidrot, kāpēc jums nedeva vīzu?
APMEKLETAJS: — Jā. Lai gan man varot pārmest sakarus ar politiski aizdomīgām personām, es tomēr neapdraudot valsts drošību. un vienmēr esot bijis lojāls pret savu zemi. Tomēr gadījumā, ja es izbrauktu uz ārzemēm, nebūtu iespējams nodrošināt man attiecīgu aizsardzību.
209
IESLODZĪTAIS: — Bravo! Tātad viss ir darīts vienīgi jūsu interesēs. Vai jūs paziņojāt atklātībai par pases anulēšanu?
APMEKLĒTĀJS: — Nē. Goldsteins mani atrunāja.
IESLODZĪTAIS: — Varbūt viņam nav taisnība?
APMEKLETĀJS: — Nezinu. Goldsteins bija apbrīnojams. Viņš ārdījās kā lauva. Neviens un nekas viņu nespieda manis dēļ līst vai no ādas ārā. Goldsteins domā, ka publisks paziņojums par šo anulēšanu ir ierocis, kas mums jāpatur rezervē.
IESLODZĪTAIS: — Vai Goldsteins jums neieteica ierobežot sakarus ar politiski aizdomīgām personām?
APMEKLĒTĀJS: — Ne uz to pusi!
IESLODZĪTAIS: — Esmu viņam par to pateicīgs. Tomēr man jums jāsaka^ ..
APMEKLĒTĀJS: — Nesakiet neko. Jūs sarunāsit muļķības.
IESLODZĪTAIS: — Labi, es klusēju. Ja atļaujat sacīt, arī jūs izskatāties labi.
APMEKLETĀJS: — Mums bija ļoti grūti, kad atņēma Fa un Bi. Tas ilga kādus divus mēnešus. Pēc tam es iegādājos delfīnu, precīzāk sakot, delfīnu mātīti, un pats par saviem līdzekļiem noorganizēju privātu laboratoriju.
IESLODZĪTAIS: — Kur jūs novietojāt savu delfīnu?
APMEKLĒTĀJS: — Saliņai lejpus mājas ir tāda kā maza osta.
IESLODZĪTAIS: — Un jūs to neaizžogojat?
APMEKLĒTĀJS: — Es izvelku tīklu starp abiem moliem un nostiprinu to augšā un apakšā. Bet tas ir tikpat kā veltīgi. Jau pēc dažām nedēļām Dēzija — tā sauc manu delfīnu — iemācījās vienā paņēmienā pārlēkt pāri tīklam, lai padraiskotos atklātā jūrā. Bet viņa neaizpeld tālu, vienīgi tad, kad es pats izbraucu ar jahtu, viņa mani pavada, taču nakti vienmēr atgriežas» Viņai patīk gulēt pie «Karibī» sāniem. Šķiet, ka viņa uzskata jahtu par tādu kā delfīnu «virsmāti», kas ņem viņu savā aizgādībā. Naktīs es atkal izvelku tīklu starp abiem moliem, lai nodrošinātos pret haizivīm.
IESLODZĪTAIS: — Pastāstiet par Dēziju. Iedomājieties, ka es veselus divus gadus neesmu redzējis nevienu delfīnu!
APMEKLĒTĀJS: — Vai nevēlaties, lai es jums atsūtu kādas filmas? Vai jums būtu iespējams tās noskatīties?
IESLODZĪTAIS: — Katrā ziņā. Mums šeit ir viss, skaņuplašu kolekcija, kino, teātris un pat zāle, kur var iedegt ultravioletajos staros — gan tikai tad, kad soda laiks tuvojas beigām.
APMEKLĒTĀJS: — Kāpēc tikai tad?
IESLODZĪTAIS: — Lai kaimiņi nodomātu, ka jūs atgriežaties no ilga ceļojuma pa tropiskajām zemēm, (Viņš smejas.) Sing-Sing nebūt nav tāds, kā jūs iedomājaties. Mums ļoti rūp, ko ļaudis teiks.
APMEKLETAJS: — Es apbrīnoju, ka jūs par to visu runājat ar .tādu vienaldzību. Vai tad galu galā cilvēks tomēr piemērojas apstākļiem?
IESLODZĪTAIS: — Nē. Nepiemērojas. Nekad. Dzīve te ir ieslēgta iekavās. Jūs zināt nodrāzto teicienu, ka laiks liekas garš\ tagad es to saprotu. Jums nevar būt priekšstata par laika ilgumu šeit. Tas ir kaut kas neticams. Dienas velkas kā nedēļas, un nedēļas ir garas kā mēneši. (Klusums.) Pastāstiet man par Dē- ziju.
APMEKLETAJS: — Dezija? Viņa ir jautra, nerātnā, sirsnīga un nemaz nav bikla kā sākumā Bi.
IESLODZĪTAIS: — Cik viņai gadu?
APMEKLĒTĀJS: — Spriežot pēc svara un auguma, viņai vajadzētu būt apmēram tādā pašā vecumā kā Bi tai laikā, kad Bi sadraudzējās ar Ivanu. Varbūt gadi četri.
IESLODZĪTAIS: — Un kā jūs noorganizējāt savu laboratoriju?
APMEKLĒTĀJS: — Es uzaicināju par līdzstrādniekiem Pīteru, Sūziju un Megiju.
IESLODZĪTAIS: — Vai jūs viņus atalgojat no saviem līdzekļiem?
APMEKLĒTĀJS: — Jā.
IESLODZļTAIS: — Jus drīz vien izputēsit. .
APMEKLETAJS: — O, vēl tik drīz ne. Un, kad naudas vairs nebūs, es pārtraukšu darbu. Pagaidām viss ir kārtībā. Mēs virzāmies uz priekšu.
IESLODZĪTAIS: — Ir kaut kas tāds, ko es nesaprotu …
APMEKLĒTĀJS: — Es jums tūlīt paskaidrošu: es dabūju no Lorensena visu savu agrāko ierakstu kopiju.
IESLODZĪTAIS: — Lorensenam tāpēc droši vien bija lielas nepatikšanas.
APMEKLĒTĀJS: — Milzīgas.
IESLODZĪTAIS: — Un kas notika?
APMEKLETAJS: — Beigu beigās nekas sevišķs. Tagad man ir visi Fa un Bi, un — pēdējā laikā — Dēzijas svilpieni.
IESLODZĪTAIS:-— Un cik tālu jūs esat ticis?
APMEKLĒTĀJS: — Mēs progresējam.
IESLODZļTAIS: — Neko vairāk jūs laikam negribat pastāstīt?
APMEKLĒTĀJS: — Nē. (Viņš smejas.)
IESLODZĪTAIS: — Pēc jūsu pēdējām vēstulēm es necerēju jūs ieraudzīt tādu. Jūs esat atguvis visu savu enerģiju.
APMEKLĒTĀJS: — Parunāsim mazliet par jums.
IESLODZĪTAIS: — Tas nav visai interesants temats. (Klusums.) Es esmu šeit un gaidu.
APMEKLĒTĀJS: — Vai jūs vēl arvien tikpat pesimistiski rau- gāties uz starptautisko stāvokli?
IESLODZĪTAIS: — Pesimistiskāk nekā jebkad. Bet es esmu optimists arī. Ilgtermiņa.
APMEKLĒTĀJS: — Jāatzīstas, es izjutu atvieglojumu, kad Džims Krūners cieta sakāvi un par prezidentu tika ievēlēts Alberts Monro Smits. Smits ir mazākais ļaunums.
IESLODZĪTAIS: — Es tā nedomāju. Smits darīs tieši to pašu,, ko viņa vietā būtu darījis Krūners. Amerikāņu demokrātijā galvenais ir radīt vēlētājam ilūziju, ka. viņš var izvēlēties. Likumdevējiem orgāniem viņš var izvēlēties kandidātus no divām vienlīdz, labēja noskaņojuma partijām, prezidentu var izraudzīt no diviem vienlīdz reakcionāriem kandidātiem, taču vienam no tiem izdodas» radīt iespaidu, ka viņš ir liberālāks par otru.
APMEKLĒTĀJS: — O, jūs pārspīlējat! Smitu un Krūneru es tomēr nebāžu vienā maisā.
IESLODZĪTAIS: — Es nepārspīlēju. Vai gribat, lai minu piemērus? 1960. gadā jūs balsojāt par Kenediju, jo uzskatījāt, ka viņš ir liberālāks nekā Niksons; un Kenedijs pieļāva invāziju Kubā un ievērojami palielināja mūsu «militāro padomnieku» skaitu Vjetnamā. 1964. gadā jūs balsojāt par Džonsonu, lai Gold- voters netiktu pie varas, bet Džonsons, kļuvis par prezidentu, uzsāka eskalāciju, kuru bija ieteicis Goldvoters.