APMEKLĒTĀJS: — Tātad jūs domājat, ka tikpat labi Smits kā Krūners var mūs ievilkt karā ar Ķīnu?
IESLODZĪTAIS: — Jā. Tikai piedevām mēs noklausīsimies dažu labu morālu runu.
APMEKLĒTĀJS: — Tas ir nomācoši.
IESLODZĪTAIS: — Tik traki nemaz nav. Saprotiet, vēlēšanas jau nav ko ņemt vērā. Tās pašos pamatos ir tīrā mahinacija. Jācīnās sabiedriskās domas līmenī.
APMEKLĒTĀJS: — Jā, es zinu. Tāpēc jūs saskatāt jēgu savā ieslodzījumā.
IESLODZĪTAIS: — Jā. Bet brīžiem man zūd drosme. Represijām ir zināmi panākumi. Arvien mazāk kļūst to, kuri atsakās iet armijā.
APMEKLĒTĀJS: — Bet jūs, izvēlēdamies cietumu, esat stipri ietekmējis visus, kas jūs pazīst. Es negribu minēt vārdus, jūs saprotat, kāpēc, taču man jūs esat atvēris acis, un daudzus'jautājumus es tagad redzu citā gaismā.
IESLODZĪTAIS: — Ja tas ir taisnība, tad bija vērts nokļūt šeit.
APMEKLĒTĀJS: — Tas ir taisnība.
IESLODZĪTAIS: — Jūs man sagādājat milzīgu prieku. Man jau pēdējos mēnešos likās, ka jūsu vēstulēs ieskanas jauns tonis.
APMEKLĒTĀJS: — Esmu nolēmis turpmāk ne mazākajā mērā nerēķināties ar "fotokopijām un noklausīšanās ierīcēm .. . Manuprāt, ir ļoti muļķīgi jau priekšlaikus cenzēt pašam sevi. Esmu cieši apņēmies runāt to, ko domāju.
IESLODZĪTAIS: — Vai iespējams, ka arī šo apņemšanos es esmu pa daļai veicinājis?
APMEKLĒTĀJS: — Protams. Ļoti lielā mērā.
IESLODZĪTAIS: — Man trūkst vārdu, lai izsacītu savu prieku. Cik jūs esat vienkāršs! Jūsu gadi, jūsu stāvoklis … galu galā, es taču esmu^tikai jūsu skolnieks.
APMEKLĒTĀJS: — Tam nav nekādas nozīmes. Kad meklē patiesību, tamlīdzīgi apsvērumi neeksistē.
IESLODZĪTAIS: — Cik labi, ka jūs man to pateicāt. (Klusums.)
APMEKLĒTĀJS: — Ir jau laiks, man šķiet. ..
IESLODZĪTAIS: — Pagaidiet. Mūsu rīcībā vēl piecas minūtes. Pastāstiet man par Pīteru un Sūziju.
APMEKLĒTĀJS: — Jūs droši vien jau zināt, ka viņi apprecējās?
IESLODZĪTAIS: — Sūzija man rakstīja. Viņa ir brīnišķīga meitene. Ziniet, es varēju viņā iemīlēties, ja Pīters nebūtu aizsteidzies priekšā.
APMEKLĒTĀJS: — Viņa atceras jūs ar lielu sirsnību.
IESLODZĪTAIS: — Jā. Man arī viņa ir ļoti mīļa. Es bieži domāju par jums visiem. (Klusums.) Nebija nemaz tik viegli šķirties no jums.
APMEKLĒTĀJS: — Mēs jūs gaidām. Jūs atgriezīsities un strādāsit kopā ar mums.
IESLODZĪTAIS: — Pēc trim gadiem. (Klusums.) Pēc trim gadiem jūs būsit izpētījuši svilpienus.
APMEKLĒTĀJS: — Būs citas problēmas.
IESLODZĪTAIS: — Labi. Tātad pēc trim gadiem.
APMEKLĒTĀJS: — Es jūs atkal apmeklēšu, ja man atļaus. Liekas, ir laiks.
IESLODZĪTAIS: — Uz redzēšanos. Rakstiet! Paldies par apmeklējumu, un paldies par … Vispār — paldies.
APMEKLĒTĀJS: — Uz redzēšanos, Maikl.
Saigona, 1973. gada 4. janvāri (UPI)
Savienoto Valstu kreiseris «Lit'tle Rock» pilnīgi iznīcināts atom- sprādziena rezultātā atklātā jūrā netālu no Haifonas. Izglābies nav neviens.
XI
Kā milzi, kas aizsnaudies mierīgā sava spēka apziņā un ko piepeši pamodina nodevīgs sitiens, tā Amerikas Savienotās Valstis pēc noziedzīgā atentāta pret «Little Rock» vispirms pārņēma apstulbums. Sašutums parādījās divdesmit četras stundas vēlāk, it kā tieši ti!k daudz laika vajadzētu, lai attiecīgā emocija ap- 'tvertu visu milzīgo ķermeni. Toties niknums, kāds to sagrāba, atbilda visvarenākās pasaules valsts mērogam. Pār visu plašo kontinentu uzbangoja dusmu vilnis un kā negaidīts paisums pārplūdināja simt astoņdesmit miljonus amerikāņu. Radiofonam, televīzijai un presei parastie vārdi likās pārāk vāji, lai izteiktu riebumu, ko iedvesa tik nenormāla rīcība. Visvarenākie dievi Olimpā pēc zemākas rases iebrukuma nejustu lielāku pārsteigumu, šausmas un nievas un nebūtu vairāk pārliecināti, ka visīsākajā laikā iznīcinās nekaunīgos uzbrucējus.
Žurnālistiem, kuri interpretēja šo dvēseles stāvokli, šķita, ka vienīgi ar salīdzinājumiem no dzīvnieku pasaules var dot priekšstatu par nicinājumu, kādu viņu tautiešos izraisījis pretinieks. Avīzēs, kur parādījās virsraksti, kādi nebija manīti kopš Pīrlhar- boras laikiem, tautas Ķīnu parasti salīdzināja ar «traku suni», kuru vajag «sodīt vai nobeigt».
«Little Rock» traģēdijai nebija liecinieku, neviens nebija palicis dzīvs. Pēc gaisa un savākto atlūžņu analīzes VII flotes vadība secināja, ka tās iemesls bijis «nenosakāmas izcelsmes ato'mšā- viņš». Lai gan secinājums bija izteikts ļoti piesardzīgi, politiskajiem komentētājiem tomēr nebija ne mazāko šaubu, ka vainīga ir Ķīnas vadība. Lielākā daļa žurnālistu piezīmēja, ka ar savu «negaidīto uzbrukumu» un «nelietīgo agresiju» Ķīna pati sevi izraidījusi no civilizēto nāciju vidus. Ķīna pirmā bija izjaukusi «baiļu līdzsvaru». Vienīgais veids, kā to atjaunot — «nekavējoties sodīt agresoru ar prettriecienu», kā ieteica mērenākie, «pret ķīniešu atomrūpnīcām», bet citi — «pret sarkanās Ķīnas vitālajiem centriem». Runāja par vitālajiem centriem, nevis par pilsētām, jo vārds «pilsēta» ir neērts ar savu konkrētumu, tas liek domāt par miljoniem iedzīvotāju.
Laikrakstos tautas protestu pamatoja ar tiesībām un morāli, bet privātām sarunām bija pavisam cits tonis. Cita motivācija jau netieši izpaudās pretinieka iesaukās. Vārdu «ķīnietis» lietoja reti, biežāk sacīja «ķīnīzeri», «dzeltenvēderi», «makaki», «čārliji» vai arī pieklājīgā'k, toties ne mazāk naidīgi sauca viņus par «aziā- tiem». Paklausoties, ko runāja uz ielas, bāros, darba vietās, kļuva skaidrs, ka septiņsimt miljonu ķīniešu eksistence balstās uz trim galvenajiem grēkiem: viņi ir dzelteni, viņi ir mazi, un viņi ir komunisti. Šie grēki visas viņu labās īpašības padarīja par trūkumiem. Viņu gudrība bija tikai viltus. Viņu pacietība — nikns iecirtīgums. Viņu taupība — skopums. Viņu atjauta — velnišķība. Patiesībā taču lielajiem baltajiem cilvēkiem dievs dāvājis pasauli līdz ar nepieciešamo spēku un prasmi to izmantot. Šie mazie, dzeltenie pērtiķi, tiesa gan, visai veikli lika lietā rietumu zinātni, bet viņiem trūka radošu spēju. Turklāt aizskarošs jau bija viņu skaits vien. Viņi pārlieku ātri vairojās. Viņi mudžēja kā skudras. Dzīvnieku pasaules metafora attīstījās tālāk: no suņa pārgāja uz makaku, no makaka — uz skudru, un pēdējais priekšstats bija visbīstamākais, jo tas uzbūra iztēlē mednieka zābaku, kas, garām ejot, nikni izmīda ceļā pagadījušos skudru pūzni.
Lielākā daļa kongresmeņu, būdami profesionāli politiķi ar ilgu pieredzi, agrāk par citiem saprata, ko nozīmē milzīgais dusmu vilnis, kurš uzbangoja Savienotajās Valstīs. Viņi reaģēja ātri, viltīgi un patriotiski. Senators Bērtons Merfijs, kurš tika uzskatīts par vienu no noteiktākajiem baložiem un vēl iepriekšējās dienas vakarā kāda intervijā bija izteicis nožēlu par nebeidzamo karu Vjetnamā, par «Litfcle Rock» bojāeju uzzināja pulksten septiņpadsmitos, uzpildīdams mašīnā benzīnu pie sava parastā benzīna tanka. Viņš steigšus atgriezās mājās un tūlīt zvanīja uz Balto namu, lai apliecinātu prezidentam Albertam Monro Simtam savu neierobežoto atbalstu.
Kongresā turpmākajās dienās pēc notikuma pēdējās baložu grupas atliekas, kas neseno daļējo vēlēšanu rezultātā jau bija stipri apcirptas, pavisam izjuka. Divas trešdaļas 'galu galā pārgāja vanagu nometnē un darīja to ar tādu prieku, kas skaidri pierādīja, cik viņi ir laimīgi, ka atraduši nevainojamu, patriotisku ieganstu pēc labākās sirdsapziņas revidēt uzskatus, kuri bija sagādājuši viņiem vienīgi nepatikšanas. Beidzamā baložu trešdaļa klusēja. Viņi nebija droši pārliecināti, ka «Little Rock» liktenī vainojama Ķīna. To pateikt gan nepietika drosmes, taču viņi nebija ar mieru «skriet līdzi baram un medīt līdz ar baru».