Ja senators Bērtons Merfijs pārsteidza politiskās aprindas ar savu straujo uzskatu maiņu, tad lielākā daļa politisko deklarāciju, kuru skaits pēc «Little Rock» uzspridzināšanas strauji pieauga, tomēr neizraisīja īpašu izbrīnu. Tās saistīja uzmanību autoru popularitātes dēļ.
Aktierim Džimam Krūneram, bijušajam kandidātam uz prezidenta posteni, vajadzēja 5. janvārī pulksten deviņpadsmitos trīsdesmit runāt televīzijas pārraidē par sieviešu nākotni Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņš pats paziņoja, ka, ievērojot nopietno situāciju, atsakoties iztirzāt šo tematu, tomēr vēloties sacīt dažus vārdus nācijai. Runas laikā viņa attēls aizņēma visu ekrānu. Nopietns, apņēmības pilns skatiens, iesirmi deniņi, dzīves pieredzes vīrišķīgo rievu iezīmēta seja — viņš izskatījās tik labsirdīgs, vienkāršs un atbildīgs, ka simt miljonu amerikāniešu sirdis iepukstē- jās straujāk. Viņš izteicās stilā, kuram nebija ne mazākās noslieces uz intelektualitāti un kurš tik labi saderējās ar vjņa ārieni: šo stilu konsultants bija viņam noslīpējis jau vēlēšanu kampaņas sākumā. Viņš runāja neparasti lēni un pat ar pūlēm, it kā vīrišķīgi cīnoties ar saviļņojumu, kuru grūti apvaldīt. «Es nezinu, ko prezidents sacīs jums rīt,» viņš deklarēja, «bet, pats par sevi saprotams, es šovakar neteikšu neko tādu, kas varētu sarežģīt viņa stāvokli. Es labi zinu, ko es darītu viņa vietā, bet stūre ir viņa rokās un viņam jāizlīdzina mašīnas gaita, es neesmu tas cilvēks, kas dos viņam padomus, sēdēdams aizmugurē.[48] Tas tikai traucētu viņu. Visu amerikāņu pienākums,» viņš svarīgi turpināja, «tiklab mans, kā jūsu pienākums ir apvienoties pret uzbrukumu un paļauties uz Savienoto Valstu valdības gudrību un enerģiju.»
Kardinālām Minitmenam tai paša diena pulksten divdesmit divos bija jārunā radiofonā par «Evaņģēlija garu mūsu laikos». Prelāts b'ija izņēmuma parādība savas zemes annālēs: nepiedalīdamies kaujās, viņš bija saņēmis Savienoto Valstu augstāko militāro apbalvojumu. Droši vien bruņoto spēku virspavēlniecība uzskatīja, ka viņš viens pats atsver veselu divīziju. Pirms dažiem gadiem, ceļojot pa Dienvidvjetnamu, viņš bija pūlējies atjaunot puišu ticību, izvirzīdams viņiem kā mērķi «galīgu uzvaru pār vjetnamiešiem». Virspavēlniecība bija pateicīga prelātam'par šo atklātību, jo visās publiskajās deklarācijās, īpaši sākot jaunu eskalācijas posmu, Džonsonam, Maknamaram un Dinām Raskam bija uz lūpām vienvienīgi vārds «miers». Protams, ģenerāļi saprata, ka diplomātija ir nepieciešama, bet, no otras puses, visa šī pļāpāšana par «sarunām» un visi šie solījumi aiziet no Vjetnamas tūlīt pēc miera noslēgšanas diezgan nelabvēlīgi ietekmēja G. I.
Kardinālu satrieca «Little Rock» traģēdija, bet tai pašā laikā viņš apsvēra, ka tā post factum attaisno «stingro līniju», pie kuras viņš vienmēr pieturējies cīņā pret ateistisko komunismu. Ar parasto degsmi viņš mainīja sarunas tematu un pēdējā brīdī izvēlējās tekstam Mozus grāmatas 19. nodaļas 24., 25. un 26.. pantu. «Sais sēru dienās,», viņš sacīja, «kad neģēlīgi slepkavas iedūruši amerikāņu nācijai dunci mugurā, mūsu zemes kristiešiem vairāk nekā jebkad jāuzskata sevi par Kristus sūtņiem un jāsmeļas savai rīcībai iedvesma svētajos rakstos.» Tad viņš atsaucās uz minētajiem Mozus grāmatas pantiem un nolasīja tos dārdošā balsī: «Jo gaudu brēkšana pret tās ļaudīm bija liela tā Kunga priekšā . . . (prelāts dusmīgi uzsvēra «pret tās ļaudīm»). Un tas Kungs lika līt sēram un ugunim uz Sodomu un Gomoru no tā Kunga, no debesīm. Un viņš izpostīja tās pilsētas un visu to apgabalu, un visus to pilsētu iedzīvotājus, ir zemes augļus.»[49]
īsākā un ne tik evaņģēliskā veidā ģenerālis Džordžs K. Kerrijs tai pašā vakarā paziņoja «Washington Post» slejās: «Pēc tā visa atliek tikai pamatīgi nolaist viņiem asinis.»
Kā jau 5. janvārī tika ziņots, prezidents Smits 6. janvārī pulksten trīspadsmitos uzstājās televīzijā ar īsu runu. Lai gan viņš runāja augstā stilā un atsaucās uz ļoti cildeniem jēdzieniem, būtībā viņa runas secinājumi neatšķīrās no Popa izvirzītajām prasībām. Jāteic gan, ka Pops ne reizi nepieminēja dievu, toties Alberts Monro Smits cieši turējās pie Baltā nama dižās tradīcijas: viņš Savienoto Valstu aizsardzībā iesaistīja dievu, morāli un debesu karapulkus. Kritiskos brīžos neviens Amerikas prezidents ari pirms viņa nebija aizmirsis to darīt, turklāt pamatoti, jo dievs nekad nebija atteicies no šīs mobilizācijas: patiešām, Ziemeļamerikas teritorija nekad nebija tikusi iekarota vai bombardēta un Amerikas Savienotās Valstis kopš dibināšanas nebija zaudējušas nevienu no kariem.
Pievērsis nopietnās acis televīzijas skatītājam, prezidents runāja pilnīgi bez žestiem, mierīgā, apvaldītā un pat mai'gā balsī, kas viņa vēstījumam piešķīra it kā kaut ko no svētrunas. «Amerika,» viņš sacīja, «vienmēr bijusi dziļi pacifistis'ka zeme. Arī tagad tā paliek uzticīga savām tradīcijām, tā nemēģina iekarot Āzijā nekādas teritorijas, netiecas pēc jaunām bagātībām, bet tā ir nolēmusi ar dieva palīdzību aizstāvēt brīvību un demokrātiju it visur, kur to apdraud komunistu agresija. Es atkārtoju: ne uz jūras, ne sauszemes mūsu bruņotajiem spēkiem nav nekādu savtīgu interešu. Gluži pretēji, tie atrodas Āzijā tikai tāpēc, lai dotu apspiestajām un komunistu graujošās darbības iebiedētajām tautām iespēju brīvi izvēlēties savu likteni. Tāda ir mūsu sūtība, un tas ir mūsu lepnums. (Viņš ieturēja pauzi, un viņa skatiens satumsa.) Jums zināms, ka 1973. g. 4. janvārī — šī diena mūžam paliks apzīmogota ar neģēlības zīmogu — Savienotās Valstis kļuva par mērķi apzinātam, nežēlīgam uzbrukumam Tonkinas līcī. Amerikas Savienoto Valstu kreiseri «Little Rock» iznīcināja šāviņš, par kura dabu un izcelsmi nevar būt ne mazāko šaubu. Pat tad, ja tas šai gadījumā būtu vjetnamiešu roku darbs, šāviņš noteikti izgatavots ķīniešu atomrūpnīcās. Tātad tautas Ķīna ir atbildīga par to, ka pirmā lietojusi nežēlīgo ieroci un organizējusi pret Savienotajām Valstīm agresiju, kas varbūt nevis ar savu mērogu, bet gan ar savu zemiskumu, nodevīgumu un bezsirdīgumu atsauc atmiņā uzbrukumu Pīrlharborā 1941. gada 7. decembrī. Pret šo apvainojumu Amerika nevar palikt vienaldzīga. Mēs, zināms, pirmie apsveiktu komunistu Ķīnu, ja tā savu milzīgo enerģiju koncentrētu iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai. Taču mēs esam spiesti iejaukties, kad tā savu graujošo mērķu realizēšanai nevilcinās izmantot terora ieroci. Ja Amerika bez atbildes trieciena paciestu tik nelietīgu agresiju, tad turpmāk visi strīdīgie jautājumi starp dažādām pasaules zemēm tiktu kārtoti no spēka pozīcijām. Mēs drīz vien pieredzētu, kā lielās valstis, kuru rīcībā ir kodolieroči, šantažē mazās valstis, kam tādu ieroču nav. Savienoto Valstu valdība, apzinādamās savu atbildību Amerikas kontinenta un visas brīvās pasaules priekšā, šodien iesniedza tautas Ķīnai prasību demontēt starptautiskas kontroles klātbūtnē savas atomrūp- nīcas. Noteikts nedēļu ilgs termiņš. Ja pēc termiņa izbeigšanās Ķīna atbildēs negatīvi vai vispār neatbildēs, Amerikas Savienotās Valstis darīs visu nepieciešamo, lai garantētu savu drošību.»
*
Pēc prezidenta runas Savienotās Valstis veselu nedēļu dzīvoja dīvainā atmosfērā. Karš vēl nebija pieteikts, bet tā arī vairs nebija miera laika situācija. Vispār ļaudīm bija diezgan grūti pacelties pāri ikdienas dzīvei un pielāgot savu domāšanu lielajiem notikumiem, kas gatavojās. Vīriešu sarunās izlīdzējās ar metaforām no sporta pasaules. Piemēram, par uzbrukumu Tonkinas līcī stāstīja, lietojot futbola terminoloģiju. Ķīna bija guvusi vārtus ar blēdī - šanos un nodevīgi. Taču tas neko nenozīmēja, un, kad Savienotās Valstis tiks pie vārda, Ķīnai tūlīt būs skaidrs, ka Amerika to sasitīs ar nepieredzētu punktu starpību.