Tai pašā laikā uzliesmoja dziņa uzupurēties vispārības labā — viens no amerikāņu dvēseles pamatelementiem — un, nerazdama tūlīt jēdzīgu realizācijas iespēju, izplēnēja velti. Tūkstošiem cilvēku zvanīja uz Balto namu, vai nu piedāvādami savus bezmaksas pakalpojumus, vai sniegdami varas iestādēm padomus pasaules stratēģijas jautājumos. Vassara sieviešu universitātes studentes, kas, pēc amerikāņu komunista Ma'kgregora vārdiem, bija «visbagātākās, viselegantākās un, ja varbūt ne gluži visskaistākās, tad katrā ziņā vistīrāk mazgātās jaunavas Savienotajās Valstīs», sapulcējās, lai «apspriestu situāciju». Pēc divu stundu ilgām pārrunām viņas nobalsoja par rezolūciju, kurā paziņoja, ka ir gatavas atdot dzimtenei savas speciālās izglītības priekšrocības. Ko viņas īsti ar to domāja, neviens nekad neuzzināja, jo varas orgāni neizmantoja viņu cēlsirdīgo piedāvājumu.
Tās pašas dienas vakarā, kad Alberts Monro Smits televīzijā sacīja savu runu, divdesmit divos trīsdesmit kāds polismenis aizturēja un aizveda uz policijas iecirkni matrozi Džo Maklaidu .(ASV flote) un Sēliju Suti, trīsdesmit četrus gadus vecu prostitūtu, kas iereibuši kāvās uz ielas Hobokenā. Kā Sēlija stāstīja, viņa aizvedusi Maklaidu uz savu istabiņu, paziņodama: «Matrozīt, pēc tā, ko šie nelieši izdarījuši ar «Little Rock», es tevi iepriecināšu par velti.» Bet Makīaids viņu atstājis apmēram pēc pusstundas, pievākdams sudraba pūdernīcu, kuru gribējis uzdāvināt savai māsai dzimšanas dienā. Sēlija izskrējusi viņam pakaļ uz ielas. Džo Maklaids, divdesmit gadu vecs, metru astoņdesmit divus centimetrus garš, dzimis Sanandželo (Teksasā), tiesnesim paziņoja: «Tikai tad, kad viņa uzbļāva: «Lai ķīnieši tev saspridzina pautus!» es viņu iekaustīju.» Tiesnesis izteica Maklaidam rājienu un lika samaksāt soda naudu, bet Sēliju Suti attaisnoja. Lai cik zemu viņa pagrimusi savā personīgajā dzīvē, tiesnesis piezīmēja, viņa tomēr saglabājusi spēcīgas patriotiskās jūtas, kā to liecina viņas vientiesīgais priekšlikums matrozim Maklaidam.
Pavisam citā vidē, bet arī pakļaudamās ziedošanās dziņai, kaut gan savādākā veidā, Mērija Vaita, trīsdesmit sešus gadus veca, neprecējusies, pēc amata redakcijas sekretāre, pievienojās kādai Indianapolisas puritāņu sektai, kas bija izvēlējusies sev nosaukumu «Marijas dēli»[53]. Kad Mērija ar desmit minūšu nokavēšanos ieradās sapulcē, kurai vajadzēja notikt pirmdien, 5. janvārī, pulksten divdesmit vienos, sektas locekļi jau dedzīgi strīdējās par to, vai, atmaksājot Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» uzspridzināšanu, ir vai nav jānomet atombumba uz Pekinu. Strīds bija -aizrautīgs, pat vētrains, un Mērija Vaita pa't mazliet brīnījās; viņa nesaprata, kā gan Indianapolisas Marijas dēlu (Indiānas štatā) lēmums varētu ietekmēt Balto namu. Beidzot tika nobalsots, un ar divpadsmit balsīm pret deviņām rezolūciju bombardēt Pekinu noraidīja. Vairākuma viedoklis, ko tai pašā vakarā darīja zināmu vietējie laikraksti, paskaidroja, ka morāle aizliedzot iznīcināt trīs miljonus ķīniešu, Pekinas iedzīvotāju, lai atriebtu divsimt Savienoto Valstu jūrnieku nāvi. Rezolūcija beidzās ar šādiem vārdiem: «Galu galā mēs esam tauta ar cēliem ideāliem.» Lai gan Mērija Vaita uzskatīja debates par diezgan abstraktām, lēmums viņai sagādāja dziļu gandarījumu.
Gados vecāki ļaudis, kas bija cietuši otrā pasaules kara laikā, uz situāciju raudzījās reālāk. Ernsts Rozenblūms, piecdesmit divus gadus vecs vācu ebrejs, emigrējis uz Savienotajām Valstīm 1939. gadā, strādāja par drēbnieku Leksingtonā (Kentuki štatā). Ar dalītām jūtām viņš. noklausījās prezidenta runu televīzijā. Lai gan Rozenblūmam Vjetnamas jautājumā nebija noteiktu uzskatu, viņš jau labu laiku sliecās uz domu, ka vajadzētu «vienreiz saņemties un pielikt punktu». Uzzinājis par «Little Rock» katastrofu, viņš izjuta spēcīgu sašutumu un sacīja sievai: «Cerams, ka prezidenta nostāja būs stingra.» Un tagad, kad prezidenta nostāja patiešām izrādījās stingra, Rozenblūmu pārņēma savāda atvieglojuma, lepnuma un baiļu sajūta. Sieva Gerda sēdēja, savilkusies kamolā, viņam līdzās uz dīvāna, ar maigu un nogurušu seju. Viņa izskatījās pēc lielas kaķenes, kas novecojusi kaktā pie pavarda. Noklausījusies prezidenta uzrunu, viņa paskatījās uz vīru un bija pārsteigta par viņa bālumu. Viņš savukārt uzlūkoja sievu piesārtušām acīm un klusā, niknā balsī sacīja:
«Und jetzt sind wir iri der Scheisse wieder.»x
*
Raksts, kas otrdien, 6. janvārī, parādījās «Izvestijas» slejās, bija Padomju Savienības oficioza pirmā reakcija uz prezidenta Alberta Monro Smita runu. Anonīmais autors vispirms aizrādīja, ka materiālie un cilvēku zaudējumi pēc «Little Rock» pazušanas nekādā ziņā nav salīdzināmi ar Pīrlharboras katastrofu, uz kuru atsaucās prezidents Smits. Toreiz amerikāņu flote stāvēja uz enkura un Klusajā okeānā valdīja miers, turpretī tagad jau vairākus gadus VII flote Tonkinas līcī izvērš nepārtrauktu agresiju pret Ziemeļvjetnamu, kas bez iepriekšēja kara pieteikuma tiek bombardēta dienu un nakti, mīdot kājām visas cilvēku tiesības.
Turklāt nav pierādīts, ka sprādzienā uz «Little Rock» vainīgi ķīnieši vai vjetnamieši, jo izglābies taču nav neviens, kā arī nav palicis pāri pat neviens atlūznis, ko varētu ķīmiski analizēt. Sais apstākļos ir pieļaujama doma, ka atomšāviņš, kas iznīcināja «Little Rock», atradies uz paša kuģa un sprādzis nejauši.
Īstenībā, ar nožēlu konstatēja «Izvestija», rodas iespaids, ka Valsts departaments izmanto gadījumu ar «Little Rock» kā casus belliPadomju vaklība jau brīdinājusi Amerikas Savienotās Valstis, «Izvestija» piebilda, cilk ārkārtīgi nopietnas sekas pasaules mieram var būt atomagresijai. Vašingtonas militāristiem nav ko cerēt, raksta autors nobeidza, ka mēs saliktām rakām noskatīsimies, kā amerikāņu raķetes iznīcina rūpnīcas un pilsētas valstī, kurai ir kopēja robeža ar Padomju Savienību.
Valsts departamenta eksperti jau sen strīdējās par to, kādu nostāju ieņems Padomju Savienība, ja Savienotajām Valstīm izcelsies konflikts ar Ķīnu. Un «Izvestijas» ra'ksts tikai nostiprināja abus pastāvošos viedokļus. Vieni no tā secināja, ka agri vai vēlu Padomju Savienība metīs konflikta svaru kausos savu ieroču spēku. Otri rakstā atrada apstiprinājumu savam uzskatam, ka Krievija, lai cik stingrā tonī tā izsakās, tomēr neies tālāk par protestiem vārdos vai materiālu palīdzību Ķīnai, ja karš ieilgtu. Tomēr šāda varbūtība esot izslēgta, jo Pentagons bija paziņojis, ka pietiekot ar divām stundām, lai noslaucītu Ķīnu no zemes virsas.
Tai pašā flienā, kad parādījās raksts «Izvestijas» slejās, jaunās Ķīnas aģentūra publicēja visgarāko un visdramatiskāko komunikē savas pastāvēšanas vēsturē.
Vispirms aģentūra kategoriski noraidīja «imperiālistisko bandītu jenkiju melīgos izdomājumus». Tautas Ķīnai nav nekāda sakara ar Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» iznīcināšanu. Ķīna nav ne pati izmantojusi, ne nodevusi Ziemeļvjetnamai nekādu kodolierīci. Tā joprojām paliek uzticīga deklarācijai, kas atkārtoti pavada katru eksperimentālo sprādzienu: «Ķīna nekad pirmā neizmantos atombumbu, bet, ja tai uzbruks, tā atbildēs sitienam ar sitienu.» «Little Rock» uzspridzināšana nav nekas cits kā «zemiska un noziedzīga provokācija», ko safabricējuši paši amerikāņi, lai nosūtītu Ķīnai «nekaunīgu ultimātu», kuru Ķīnas valdība var tikai noraidīt. Turklāt «jenkiju pirāti» sava «velnišķīgā nodoma» realizēšanai Tonikinas līcī izvēlējušies tādus meteoroloģiskos apstākļus, kad radioaktīvie putekļi nosēžas nevis uz viņu pašu floti, bet gan uz Ķīnas teritoriju.