Tieši tā arī noticis. Apmēram stundu pēc Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» uzspridzināšanas pār ķīniešu pilsētu Pak- hoju nolijis četrdesmit piecas minūtes ilgs radioaktīvais lietus baltu putekļu veidā. Gandrīz visi piecdesmit tūkstoši Pakhojas iedzīvotāju pašlaik smagi inficēti, tāpat saindētas ūdenskrātuves, kas apgādā pilsētu ar dzeramo ūdeni, kā arī apkārtējie sakņu dārzi. Ķīnas valdība nodevusi Pekinā dzīvojošo ārzemju koreš- podentu rīcībā lidmašīnu, lai tie varētu apmeklēt Pakhoju un paši uz vietas pārliecināties par situāciju. Nevis tautas Ķīnai, secināja jaunās Ķīnas preses aģentūra, bet gan Savienotajām Valstīm vajadzētu demontēt savas atomrūpnīcas, jo pēc Āzijas pilsētu Hirosimas un Nagasaki drausmīgās bombardēšanas 1945. gada Savienotās Valstis nupat izdarījušas trešo noziegumu pret Āziju, nolemjot nežēlīgai nāvei piecdesmit tūkstošus Pakhojas iedzīvotāju.
Par godu amerikāņu demokrātijai jāteic, ka. pat pasaules kara priekšvakarā preses brīvībai Savienotajās Valstīs netika likti ne mazākie šķēršļi. Amerikāņu reportieris Džeims Bedfords, kas otrdien bija devies uz Pakhoju, tās pašas dienas vakarā pa telefonu nodiktēja «New York Times» redakcijai garu rakstu, kurš tika iespiests otrā dienā un apstiprināja faktu, ka ķīniešu pilsēta saindēta. Kopā ar ārstiem un tulkiem, ģērbies, tāpat kā visi, medicīniskā skafandrā, Bedfords bija apmeklējis dažādus pilsētas rajonus un iztaujājis iedzīvotājus. Pilsētas iedzīvotāji bija redzējuši 4. janvārī ap pusdienas laiku apžilbinošu gaismu uzplaiksnām debesīs dienvidu pusē. Spožums bijis neizturams, jo intensitātes ziņā pārspējis saules gaismu, un ildzis minūtes trīs. Pēc stundas līdz tam pilnīgi dzidrās debesis pēkšņi apmākušās un pār pilsētu nolijis baltu, mirdzošu putekļu lietus. Putekļi bijuši tik līdzīgi smalkajam cukuram, ka daudzi bērni tos grābuši un nogaršojuši. Tagad viņus moka asas apdeguma sāpes un viņi jau ir tuvu nāvei, jo zarnu trakts un kuņģis vairs nefunkcionē. Taču saindējušies, dažādās pakāpēs, ir visi pilsētas iedzīvotāji, viena daļa tāpēc, ka radioaktīvie nokrišņi skāruši galvu, rokas un kājas, bet otra daļa gluži vienkārši tāpēc, ka dzēruši ūdeni no saindētajām ūdenskrātuvēm.
Džeimsam Bedfordam bijusi izdevība redzēt un izvaicāt daudzus slimniekus. Visbiežāk tās ķermeņa daļas, kas nav bijušas pasargātas no briesmīgā, baltā lietus, ieguvarnelnu nokrāsu, mati krita ara veseliem kušķiem un no mazākās skrambas neapturami tecēja asinis. Asiņu analīze vēstīja visļaunāko. Dažos gadījumos vienā kubikmilimetrā asiņu konstatēja tikai trīsdesmit leikocītus septiņu tūkstošu vietā un sešsimt trombocītu divsimt tūkstošu vietā. Diagnoze bija skaidra: šo pacientu kaulu smadzenes zaudējušas spēju ražot baltos asinsķermenīšus. Prognoze bija
tikpat pesimistiska: tā kā saindēto skaits tik liels, tad tikai ļoti nedaudzos gadījumos varētu mēģināt pārstādīt slimniekam veselas kaula smadzenes, taču lielum lielais vairums bija nolemti agonijai, kas varēja ilgt nedēļām, mēnešiem vai gadiem.
Bedforda raksts radīja jo spēcīgu iespaidu tieši ar to, ka tajā nebija skalu frāžu un tas netiecās izraisīt sensāciju. Tomēr, lai cik liela atbalss tam bija ārzemēs, amerikāņu sabiedrisko domu tas neci'k manāmi neietekmēja. Pēc nedēļas kārtējā statistikas aptauja pierādīja, ka par Ķīnas vainu pārliecināto cilvēku procents pieaudzis no 72 līdz 78. Tai pašā laikā par 10 'procentiem palielinājies to amerikāņu skaits, kuri uzskatīja par vajadzīgu nekavējoties dot prettriecienu ar kodolieročiem. Komentējot šos skaitļus, dienvidslāvu filozofs Marko Ļepovičs rakstīja: «Avīzes, plakāti, radioraidījumi, televīzijas programmas — kara propagandas spēks ir tik liels, ka tā kā ar sūkli noslauka pusduci pacifistiska noskaņojuma rakstu, neatstājot ne mazāko pēdu. Preses brīvība patiešām nav noliedzama, taču tā paliek bez jebkādas ietekmes. Valstī, kur visi informācijas līdzekļi pieder naudai, patiesības vārgo balsi drīz vien nomāc melu un tīšas dezinformācijas varenās ērģeles.»
Toties ārzemēs Džeimsa Bedforda raksts pastiprināja skepticismu, ar kādu raudzījās uz ķīniešu vainu. Lielais japāņu laikraksts «Asahi», sargādamies pieslieties amerikāņu vai ķīniešu versijai (tāds bezpartejiskums aizkaitināja amerikāņu diplomātus Tokijā., jo faktiski tas apšaubīja viņu valsts oficiālo viedokli)', skarbiem vārdiem nožēloja Āzijas pilsētas radioaktīvo saindēšanu un ierosināja nekavējoties sasaukt Atomkluba valstu konferenci.
Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs izteica nožēlu, ka nevar šo jautājumu apspriest Drošības Padomē, jo tautas Ķīnai, kas ne- . bija ANO locekle, pat nebūtu iespējas sevi aizstāvēt Drošības Padomes sēdē. Taču viņš ierosināja plašākas lielvalstu sarunas šai jautājumā, un dažas stundas vēlāk tādā pašā garā izteicās pāvests.
8. janvāra pēcpusdienā Valsts departaments kategoriski paziņoja, ka ne uz «Little Rock», ne cita kāda' VII flotes kuģa nav atradies neviens atomšāviņš. Tātad nelaimes gadījums ir izslēgts. Tālāk Valsts departaments nemainīgi atkārtoja apvainojumus Ķīnai un atgādināja, ka Savienoto Valstu ultimāts komunistu Ķīnai izpildāms līdz pirmdienai, 13. janvārim, pulksten divpadsmitiem. Visas ministrijas uztrauca fakts, ka šai komunikē figurēja vārds «ultimāts», jo savā 5. janvāra televīzijas runā prezidents Alberts Monro Smits šo vārdu nebija lietojis.
Vašingtonas asais komunikē tikai vēl pavairoja pasaules sabiedriskās domas šaubas un iebildumus. Francijā avīze «Le
Monde» savā 10. janvāra numurā tos izklāstīja ar skaidrību, kas būtu ietekmējusi pašus amerikāņus, ja vien viņi kaut cik ievērotu Eiropas preses informāciju un viedokli. Bet Amerikas Savienoto Valstu laikraksti atsaucās vienīgi uz Savienoto Valstu laikrakstiem vai, izņēmuma gadījumā, uz britu avīzēm.
«Le Monde» raksts stingri balstījās uz vēsturisku precedentu un bija sacerēts līdzsvarotā, niansētā un kompetentā stilā, kas šīs avīzes lasītājos radīja tik patīkamu sava pārākuma apziņu. Vispirms raksta autors ar zināmu stūrgalvību atgādināja, ka šī nav pirmā reize Amerikas Savienoto Valstu vēsturē, kad kara kuģa zaudējums novedis Balto namu līdz ultimātam: 1898. gada 15. februārī amerikāņu bruņukuģis «Mena», kas bija noenkurojies Havannas ostā, eksplodēja un nogrima viļņos ar visu apkalpi. Savienoto Valstu valdība tūlīt apvainoja Spāniju, ka tā organizējusi šo diversiju, nepievērsa ne mazāko uzmanību Spānijas izmisīgajiem mēģinājumiem to atspēkot, pieteica Spānijai karu un sagrāba Kubu. Tomēr nebija noliedzams, ka Spānijai nevarēja būt nekādas intereses' izdarīt šo noziegumu. Tā jau ilgus gadus ļoti grūtos apstākļos karoja pret Kubas dumpiniekiem, bija gandrīz izputināta un atradās par matu no sakāves, tā ka tieši no Savienoto Valstu iejaukšanās Spānijai bija visvairāk iemesla bīties.
Tāpat kā sprādziens uz «Menas», turpināja «Le Monde», arī Savienoto Valstu kreisera «Little Rock» iznīcināšana paliks neatminams vēstures noslēpums. Jo, labi apsverot, neviena no abām pašreizējām versijām nav pieņemama no loģikas viedokļa. Patiešām, vai gan var pieļaut, ka Savienotās Valstis izdomājušas noziedzīgo plānu ziedot vienu no saviem kuģiem, noslīcinot savus jūrniekus, tikai tāpēc, lai būtu casus belli pret Ķīnu? No otras puses, vai gan ticams, ka Ķīna, aizmirsusi galējo piesardzību, ko tā līdz šim pierādījusi attiecībās ar Amerikas Savienotajām Valstīm, būtu aizrāvusies ar tik muļķīgu provokāciju un iznīcinājusi jau novecojušu Savienoto Valstu kreiseri, kura zaudējums nekādi nemazina VII flotes kaujas spējas? Tāda veida akcija varētu būt iedarbīga vienīgi tad, ja tā būtu vienlaikus vērsta pret tik svarīgām kaujas vienībām kā atomlidmašīnu bāzes kuģis «Enterprise» vai raķešu kreiseris «Long Beach». Stratēģiski tai bija jēga tikai tādā gadījumā, ja tā ievadītu ķīniešu sauszemes karaspēka masu uzbrukumu amerikāņu pozīcijām Korejā un Ziemeļvjetnamā. Beidzot, vai var kaut uz mirkli iedomāties, ika Ķīna kreisera «Little Rock» uzspridzināšanai izvēlējusies tieši to brīdi, kad vējam, kurš jau divdesmit četras stundas pūta ziemeļu virzienā, katrā ziņā vajadzēja radioaktīvos nokrišņus aiznest uz Ķīnas teritoriju, nevis izkaisīt pār VII floti?