Dažas stundas pēc Vašingtonas otrā komunikē pasauli satricināja vēsts, ka Stokholma kļuvusi par arēnu šausmīgai panikai, kuru izraisījis pasīvās gaisa aizsardzības mēģinājums. Lai gan Zviedrija allaž centās saglabāt savu neitralitāti un labvēlīgas apstākļu sagadīšanās dēļ jau simt piecdesmit gadus dzīvoja mierā šai karu plosītajā pasaulē, tā ar apbrīnojamu piesardzību bija izveidojusi savā teritorijā veselu pretatomu patvertņu sistēmu. Viss bija iepriekš paredzēts. Piemēram, Stokholmā, līdzko sāktos karš, vienai iedzīvotāju daļai bija automašīnās jādodas ārā no pilsētas un iespējami ātri jānokļūst laukos. Otrai daļai bija steigšus jāpaslēpjas galvaspilsētas lieliski iekārtotajās patvertnēs ar kondicionētu gaisu. Tās bija par dārgu naudu uzceltas pašā pilsētas centrā jau pirms divdesmit gadiem. Valdības, kas nomainīja cita citu, joprojām uzturēja tās kārtībā un ar iejutīgu centību rūpējās, lai iedzīvotāji, pirmām kārtām bērni, pierastu pavadīt tajās ilgas stundas vai nu strādājot, vai uzjautrinoties.
Saprātīga tālredzība, kas nebijās neparedzamās nākotnes, bija radījusi šos brīnumus, patvēruma vietas apokaliptiskajā trešā kara pasaulē, un tām vajadzēja nodrošināt izglābšanos astoņiem miljoniem zviedru pat tad, kad trīssimt miljonu rietumnieku tiktu iznīcināti nopostītajā Eiropā.
Kas tad īsti notika 8. janvāra vakarā Stokholmā? Pavēle doties uz patvertnēm, lai sāktu pasīvās gaisa aizsardzības apmācības, tika dota pulksten divpadsmitos trīsdesmit piecās, tas ir, piecas minūtes pēc tam, kad Zviedrijas radio un televīzija bija noraidījusi Vašingtonas komunikē, kurā tika minēts vārds «ultimāts». Vai pavēle, tika dota pārāk reālā formā? Vai īstenības ilūziju tai piešķīra fakts, ka īsi pirms tās bija noraidīts satraucošais Vašingtonas komunikē? Lai būtu, kā būdams, visvairāk disciplinētā tauta pasaulē šoreiz nevis mierīgi paklausīja rīkojumiem, bet ļāvās masveida panikai. Tādai juceklīgai un neizskaidrojamai situācijai raksturīgi, ka grupa cilvēku, nezinādami, kas notiek, un tieši šīs neziņas dēļ satraukti, pēc citu izturēšanās iedomājas visļaunāko un tūlīt rīkojas līdzīgi citiem, un tā baiļu ārprāts pārņem aizvien lielāku pūli, kas vairs nemaz nevalda pār sevi.
Kā par nelaimi, tieši tai laikā, kad daudzie automobiļi, paklausot rīkojumiem, brauca ārā no pilsētas, tiem pāri aizlidoja zviedru reaktīvās lidmašīnas. Atkārtotie izplūdes trokšņi radīja dažos autovadītājos iespaidu, ka viņu mašīnas, kas apgrūtinātās satiksmes dēļ tik tikko virzījās uz priekšu, var kļūt par mērķi bumbvedējiem. Kā prātu zaudējuši viņi izklupa no automobiļiem un metās skriet, kliegdami, ka bumbas krīt. Sastrēgums līdz ar to kļuva nenovēršams, visus pārņēma ārprāts, un tūkstošiem cilvēku, pa lielākajai daļai vīrieši, gāzās uz Stokholmas lielo pretatomu
patvertni, kas jau bija uzņēmusi paredzētos divdesmit tūkstošus. Norisinājās šausmīgas ainas, sievietes tika mīdītas kājām, bērni — nospiesti. Dažus policistus, kas mēģināja iejaukties, piekāva, vienu pat nolinčoja. Citi, lai izkļūtu no pūļa rokām, lielo ja ieročus. Trauksmes atsaukuma signāls stāvokli nemainīja, miers un kārtība iestājās tikai agrā rīta stundā, bet zviedru sirdīs palika dziļa šausmu un kauna sajūta. Sīs neprātīgās panikas rezultāts bija simt divdesmit seši mirušie un deviņsimt trīsdesmit divi ievainoti. Kāda drausmīga vēstures ironija: šie nelaimīgie bija vēl neiesākta kara pirmie upuri!
Stokholmas 8. janvāra panika nepalika bez atbalss pārējā pasaulē, it īpaši Savienotajās Valstīs, kur sabiedrisko domu, kas tik ilgi bija snaudusi sava nomācošā pārākuma apziņā, pēkšņi pamodināja bailes no iespējamām briesmām: ja viss jau sen bija sagatavots, lai dotu iznīcinošu triecienu ienaidniekam, tad tas, ko zināja par pretraķešu aizsardzības sistēmu, kuru Amerikas Savienotās Valstis noorganizēja, kad Ķīna uzspridzināja savu pirmo ūdeņraža bumbu, nebūt nevarēja nomierināt prātus. Lai cik dārgi maksāja aizsardzības barjera, pēc lietpratēju atzinuma, tā bija un palika «plāna» (tliin). Tā nevarēja apturēt visu. Avīze «Washing- ton Post» atgādināja «Nautilus» eksperimentu: kad Atlantijas okeānā notika nopietni manevri, zemūdene «Nautilus», sonaru nepamanīta, bija piebraukusi Bostonai tikai dažu jūdžu attālumā; tā bija trīsdesmit metru dziļumā sekojusi transportkuģim, kura dzenskrūvju troksnis nomāca zemūdens turbīnu dūkoņu. Secinājums 'bija skaidrs: to, ko bija veikusi Savienoto Valstu zemūdene, tikpat labi varēja izdarīt ķīniešu zemūdenes un ar dažiem neatvairāmiem triecieniem iznīcināt vairākas pilsētas.
Nevajadzētu sevi maldināt: kara gadījumā Amerikas Savienoto Valstu valdība un ģenerālštābs var paslēpties pazemē zem vairākus desmitus metru biezas akmens, betona un tērauda aizsargsienas grandiozā metropolē, bet kāda patvēruma vieta paredzēta amerikāņu tautai? Nekāda. Vienīgi bagātnieki var savos dārzos vai rančo likt uzcelt pre'tatomu patvertnes ģimenes vajadzībām. Bet milzīgās nemantīgo masas, kurām nav zemes un līdzekļu, ir lemtas nāvei. Tad amerikāņi, pagalam apjukuši, vēlreiz atklāja to, ko jau sen zināja: dolāra vara ir neierobežota. Viss ir nopērkams, pat dzīvība.
Balto namu pārplūdināja telegrammu un vēstuļu straumes, nemitīgi un sparīgi zvanīja telefons. «Ja sāksies trešais pasaules karš,» sarūgtināts rakstīja komentētājs Melkolms Mansters, «tad cilvēks būs vairāk drošībā zemūdenē zem piecu metru biezas Arktikas ledus kārtas nekā savā gultā priekšpilsētas namelī.»
Sākot ar 4. janvāri, kad vēl nekas nebija zināms par paniku Stokholmā, visās Savienotajās Valstis uzliesmoja vēl nepieredzēta pašnāvību epidēmija. 5. janvārī pašnāvības gadījumu bija tieši par septiņdesmit pieciem procentiem vairāk nekā iepriekšējā gada 5. janvārī. 6. janvārī to sikaits palika nemainīgs, bet 7. un 8. janvārī pieauga tik satraucošās proporcijās, ka varas iestādes lūdza redakcijām neziņot savu laikrakstu slejās par konstatētajiem pašnāvības gadījumiem, lai neizplatītu paniku. Lai gan šo lūgumu vispār ievēroja, tomēr procentuālās attiecības līkne 9., 10., 11. un 12. janvārī joprojām strauji kāpa, un tikai pēc nedēļas tā pamazām nostabilizējās un sāka slīdēt lejup. «Vēsturniekiem reiz radīsies jautājums,» rakstīja profesors Marko Ļepovičs, «kāda noslēpumaina iemesla dēļ tik daudzi izglītoti, laimīgi un materiāli nodrošināti amerikāņi vēlējās aiziet no dzīves aiz bailēm zaudēt dzīvību, kurpretī simtiem miljonu cilvēku vāji attīstītajās zemēs ik dienas pacietīgi panes visbriesmīgākās bada mokas, ir nedomādami darīt galu savām ciešanām.»