Tai pašā laikā noziedzība, it īpaši slepkavības ar iepriekšēju nodomu un izvarošanas, sasniedza rekorda skaitli visā Savienoto Valstu vēsturē. Pārkāpumus izdarīja lielākoties nekad agrāk nesodītas personas. Noziedznieki nebūt nemēģināja slēpt pēdas, dažkārt paši pieteicās un pratināšanā tūlīt atzinās. Daudzi paskaidroja, ka esot jutuši «nepārvaramu vēlēšanos» .nogalināt un ka upuru izvēlē noteicēja bijusi nejaušība. Tomēr varbūt visnežēlīgākajā gaismā šo noziegumu pamatojumu parāda Rojs Kreitons, divdesmit divus gadus vecs, neprecējies, agrāk nesodīts veikala kalpotājs. No pirmdienas, 6. janvāra, līdz ceturtdienai, 9. janvārim, Kreitons, kuru visi uzskatīja par kārtīgu un čaklu jaunekli, visdrausmīgākajos apstākļos izvarojis mazgadīgas meitenes vecumā no divpadsmit līdz četrpadsmit gadiem. Kad viņu arestēja, viņš ir nedomāja liegties. Kreitons mierīgi paskaidroja, ka viņam jau sen «gribējies darīt kaut ko tamlīdzīgu» un ka viņš nolēmis «apmierināt savu vēlēšanos», kad sapratis, ka kuru katru brīdi var sākties atomkarš un ka tad «visus sagaida viens un tas pats un visi dabūs galu vienā un tai pašā bedrē».
Bailes pieauga ar katru dienu, un vardarbība, ko bailes divkāršoja, palaikam uzlika patriotisma masku. Sāka sačukstēties par piekto kolonnu un par to, kāda loma ir Amerikā dzīvojošajiem ķīniešiem, kas visi 'gan liekas ļoti draudzīgi, bet īstenībā ir slepus uzpirkti un strādā komunistu labā. Dažādās Savienoto Valstu pilsētās tika izlaupīti ķīniešu restorāni, bet to personāls nolamāts un piekauts. Vašingtonā japāņu vēstniecības atašeju, kas kādā veikalā pirka kreklus, nosauca par «dzeltenvēderi», un, kad viņš mēģināja pūlim paskaidrot, ka ir japānis, nevis ķīnietis, viņu nolamāja vēl rupjākiem vārdiem un gandrīz vai no- linčoja.
10. janvārī ap vienpadsmitiem vakarā kāds pusducis «tīnei- džeru» ar automobili iebrauca ķīniešu kvartālā un, nolaiduši mašīnas logus, sāka šaut uz ielas gājējiem, nonāvēdami četrus un ievainodami desmit cilvēkus. Pēc tam viņi sagrāba divas ķīniešu meitenes, kas patlaban atgriezās no kino, aizveda uz kādu tukšu Ņujorkas ostas noliktavu un, tur piekāvuši un izvarojuši viņas, iesvieda 'ledainajā ūdenī. Kad viena no meitenēm mēģināja peldēt uz krastu, pusaudži nobeidza viņu ar. revolvera šāvieniem. Otrai meitenei izdevās paslēpties aiz glābšanas laivas,' kamēr banda aizbrauca.
Laikraksti, radio un televīzija pilnīgi zaudēja mēra sajūtu. Nopietnākie žurnāli aplēsa, cik megatonnu nepieciešams, lai iznīcinātu Ķīnu, un kāds lietpratējs pierādīja, ka vajag trīsdesmittūk- stoš megatonnu. «Mums tās ir,» viņš konstatēja, «un pat vēl vairāk.» Dzelzceļa stacijās, pasta nodaļās, metro stacijā-s un uz milzīgajām reklāmas plāksnēm abpus autostrādēm sāka parādīties lieli plakāti. Uz kāda no tiem bija rakstīti šie vienkāršie vārdi:
REMEMBER LITTLE ROCK
Uz kada cita, garenas formas plakata paša augša bija rakstīts «REMEMBER» un pašā apakšā «LITTLE ROCK», bet vidū redzama jūra, kur peldēja sašķaidīta kuģa atliekas un līķi. Ūdens, ko apgaismoja savāds, dzeltens spožums, likās verdam, un priekšplānā ar seju pret skatītājiem kāds jūrnieks iztecējušām acīm, apsvilušu, nomelnējušu vaigu, izmisīgā kliedzienā savaikstītu muti bija pa pusei izslējies virs ūdens, atspiedis kreiso, jau gandrīz pārogļojušos roku pret burtu «i» vārdā «Little», bet labo roku — pret burtu «c» vārdā «Rock». Viņš bija uzzīmēts tik reljefi, ka šķita. — tūlīt nokāps no plakāta un aicinās atriebt saviem slepkavām.
*
Abi ministri — ārlietu un aizsardzības ministrs —; naktī no 8. uz 9., janvāri apspriedās Baltajā namā ar prezidentu Albertu Monro Smitu līdz diviem rītā. Kad viņi bija aizgājuši, prezidents labu brīdi nekustīgi sēdēja atzveltnes krēslā, viņš jutās iztukšots, noguris., apātisks, viņš ar grūtībām piecēlās, sagumušiem pleciem, ar svina smagumu kājās, taču visvairāk nogurusi un zaudējusi pēdējās drosmes paliekas bija dvēsele, prezidents ar savu privāto liftu uzbrauca trešajā stāvā, viņam kļuva mazliet labāk, kad noāva kurpes un apāva rīta tupeles un tumšpelēko svārku vietā uzvilka veco tvīda žaketi ar ādas ielāpiem uz piedurknēm, miegs nenāca, viņš bija pārāk noguris, lai varētu gulēt* viņš mazliet pavēra durvis >uz Vikas istabu un mirkli ieklausījās siltajā un smaržīgajā tumsā, cik brīnumaina un satraucoša ir cilvēka vāra elpošana, šis sarežģītais, precīzais mehānisms, nepārtrauktā, .neatlaidīgā kustība, kad muskuļi un nervi paši no sevis turpina darboties miegā, kas ir maza, īslaicīga nāve, Smits klusiņām atkal aizvēra durvis, šķērsoja gaiteni, pagrūda Lollijas istabas durvis, kas allaž stāvēja pusvirus, Lollija gulēja uz sāniem, meitenes profilu apgaismoja zilā naktslampiņa sarkankoka gultas galvgalī starp baltajiem muslīna aizkariņiem, vēl divpadsmit gadu vecumā viņa negribēja gulēt tumsā, Smits skatījās uz meitenīti, tuklā rociņa palikta zem apaļā, vasaras raibumiem nosētā vaiga, pār kuru mierīgi nolaistas skropstas, augšlūpa īsa, pilnīga, uzrauta gluži kā mazam dzīvnieciņam, un sejiņa tik mīļi nevainīga kā pusaudzēm Renuāra gleznās, Smits pakratīja galvu, viņš jutās gandrīz it kā vainīgs, ka ļāvies maigumam, smagiem soļiem aizslāja pa garo gaiteni, iegāja ovālajā viesistabā, iededza lustru un atslīga lielajā, ar zaļu ādu apvilktajā atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda, viņš nekad nebija juties tik izvārdzis, pat savas vēlēšanu kampaņas laikā ne, pat ne Kenedija vēlēšanu kampaņas laikā, kādus brīžus viņi bija kopā aizvadījuši, Džonam bija zili loki ap acīm, viņš izskatījās nopietns, pat mazliet slims, kad atkrita man iepretim uz krēsla Pulmana vagonā, kas veda viņu no pilsētas uz pilsētu, paklau, tev vajag pagulēt, Džon, viņš papurināja galvu, ar roku norādīja uz mazo galdiņu, kur bija uzmetums runai, ko vajadzēja sacīt nākamajā dienā, un nodeklamēja Frosta vārsmu:
But I have prornises to keep And miles to go before I sleep, And miles to go before I sleep.[54]
Acis nogurušas, smaidā drosme un labsirdība, pirmo «sleep» viņš izrunāja viegli, bet otro — klusā, dziļā, skumju aizplīvurotā balsī, tagad tu atdusies, Džon, viņi dabūja tevi pie malas trīs gadus vēlāk gandrīz tai pašā dienā, viņi pārāk baidījās tevis, lai ļautu tev dzīvot, viņiem taču vajadzīgi paklausīgi prezidenti, tādi ka Can Kai-ši, kā Ki, kā …,
ovālā viesistaba bija īsta dzelteno toņu orģija: ar damastu apvilktās sienas, lielais, ovālais paklājs, abas sofas, atzveltnes krēsli Luija XVI stilā, šie zeltījumi mazliet aizēnoja Sezanna gleznas pie sienām, tas viss bija pārāk bagāti, pārāk grezni, Smits paņēma cigāru, aizkūpināja un sāka staigāt turp un atpakaļ, paklājs apslāpēja soļu troksni, viņš paskatījās rokas pulkstenī, šai stundā neguļu tikai es un mani policisti, trīsdesmit astoņi slepenie, ne par vienu mazāk, nostādīti visos mājas kaktos, policisti parkā un policisti pie restēm, cik skaista tēma krāsainai litogrāfijai, Amerikas Savienoto Valstu prezidents savu policistu apsardzībā pavada nakti pārdomās trešā pasaules kara priekšvakarā, rīkle viņam aizžņaudzās, prezidents! prezidenta visspēcība! prezidenta gandrīz diktatoriskās pilnvaras! jā, bet viltīgais, spēcīgais, nepārtrauktais spiediens no visām pusēm, lai mans ritenis ieslīdētu jau iepriekš paredzētā grambā, šīs valstis valstī, Pentagons, Valsts departaments, ar ģenerāļiem saistītās finansistu aprindas, un policija, FIB un CIP, lobiji, veselas aizkulišu darboņu grupas, lai izdarītu spiedienu, prezidents gūsteknis, prezidents rīks, prezidents ķīlnieks, Gulivers liliputu zemē! šķietami visstiprākais, bet īstenībā visvairāk ierobežotais, vienkāršs punkts, kurā krustojas daudzi dažādi spēki, mana 6. janvāra runa nebija labākā, bet katrā ziņā arī ne sliktākā, vismazāk bīstamā runa, ar kādu es varēju uzstāties, vēl mazāk pateikt es nevarēju, bet divas dienas vēlāk šie nelieši, kas rīkojas man aiz muguras, tīšām, lai sarežģītu situāciju, lieto vārdu «ultimāts», es esmu saistīts, saistīts, saistīts, lai liktu man darīt tā, kā viņi grib, pietiek ar to, ka, izklāstot problēmu, viņi vilto faktus, saindē mani ar nepareizu informāciju, kā tas viņiem izdevās ar Džonu 1961. gada aprīlī Kubas jautājumā, nekad neaizmirsīšu, kā visi šie iespaidīgie vīri, tīrie orākuli, CIP, Pentagona un Valsts departamenta eksperti, sa-stāstīja viņam savas cūcīgās blēņas par drošiem panākumiem invāzijā pret Kastro, plāns ir lielisks, Lemnicers apgalvoja, tas nevar neizdoties, un Dalless: tas būs vēl vieglāk nekā (Jvatemalā, un Bissels: tiklidz Kastro pretinieki izcelsies malā, kubiešu tauta viņus saņems atplestām rokām, taču 17. aprīļa rītausmā kubiešu tauta Cūku līcī nesagaidīja viņus atplestām rokām, bet saņēma ar šāvieniem, tankiem, lielgabalu uguni un satrieca nepilnās septiņdesmit divās stundās, augstais dievs, vai tikai viņi negatavo man to pašu ar «Little Rock»? Smits sastinga kā pār- akmeņojies, pelni cigāra galā izliecās, viņš paspēra soli, uzmanīgi izstiepa roku uz tuvākā pelnu trauka pusi, bet pelni atdalījās, krita un izkaisījās putekļos uz paklāja, Smits sarāvās, pēc pāris sekundēm pamanīja, ka roka dreb, tad izslējās, nedrīkst taču visur saskatīt ļaunas zīmes, viņš atlaidās atzveltnes krēslā un laikam uz brīdi aizsnaudās, jo pēkšņi labā kāja celī pati no sevis izstiepās, it kā viņš kristu tukšumā, Smits salēcās, ja ir kaut kas, ko prezidents nevar ne reformēt, ne pārvaldīt, tad tā ir viņa paša politiskā policija, policija, kas viņu informē, īstenībā arī valda pār viņu, viņš piecēlās un atkal sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, pēc brīža viņš atskārta, ka ik pārgājienā cenšas neuzkāpt uz pelniem, esmu pārliecināts, ka CIP zināja, ka Cūku līcī gaidāma sakāve, esmu pārliecināts, ka viņu plāns bija sagādāt Džonam tik nopietnu neveiksmi, tik stipri iedragāt viņa prestižu, lai viņš atļautu amerikāņu flotes kājnieku karaspēkam izcelties krastā Kubā, un Džons jau gandrīz to izdarīja, tā bija tāda katastrofa viņa valdīšanas laika pašā sākumā, viņš jutās tik aizvainots, tik pazemots, tik sarūgtināts, bet tad viņš saņēmās un sacīja «nē», viņš prata pateikt «nē», «nē» karam pret Kubu, «nē» karam pret Ķīnu, «nē» segregācijai, viņi nogalināja Džonu tāpēc, ka viņš prata sacīt «nē», atvediet viņu mums uz Dalasu un pārējo atstājiet mūsu ziņā, Dalasā mums ir policisti, kas no trīsdesmit metru attāluma pāršauj cigāru uz pusēm, mums ir slepkavnieki ar padomju un kubiešu ciltsrakstiem, mums ir slepkavnieku slepkavas, kas paši sevi soda, iepotējot sev vēzi,