Smits sažņaudza dūrēs abas kabatās sabāztās rokas un ar sāpēm nodomāja, es klusēju, bet vajadzēja izvēlēties: vai nu es būtu pateicis — jūsu Dānieļu ziņojums ir vislielākā cūcība Savienoto Valstu vēsturē, un līdz ar to mana karjera būtu galā, vai arī es ciešu klusu un kādudien varēšu nest tālāk Džona lāpu, viņš apstājās, laiks ritēja, es apklusu, viņš apkaunots nodomāja, viņš piegāja pie loga, pacēla smagos aizkarus un piespieda pieri pie rūts, tūlīt no kāda koka parkā atdalījās cilvēka stāvs un ašiem soļiem, paceltu galvu devās uz priekšu, Smits noraidot pamāja ar roku, cilvēks pazuda, Smita skatiens apstājās pie magnolijas, kuru prezidents Džeksons bija licis iestādīt, tas bija milzīgs, bum- buļains koks, bērzi tā aizmugurē izskatījās trausli, kaili un vertikāli kā Bifē zīmējumā, drošības starmešu apgaismojumā tie šķita kā nereāla filmas dekorācija, vajag atcerēties, ka pavasarī jāliek novākt no zariem Džonsona ultraskaņas ierīces, mēs, Lindons Beins Džonsons, aizliedzam putniem ielidot Baltajā namā, viņi apvaino mūsu cieņu, apķēzīdami mūsu mauriņus, Smits lūkojās uz drūmajiem bērzu siluetiem, bija tik skumji, ka gribējās raudāt, pat caur s'tiklu juta miklo trūdu smaržu, un es, ko darīju es, kad viņš nokrita ar ložu caururbtu pieri, slacīdams ar savām asinīm Džekijas tērpu un zeķes Dalasas naida un lipīgo melu atmosfērā, bet, lai nu kā, viņš bija miris un atriebt viņu nebija iespējams, apsūdzēt bez pierādījumiem un ko gan apsūdzēt?
mums neatliek nekas cits, džentlmeņi, kā pieļaut, ka notikusi viltīga un klusa vienošanās, atvediet viņu mums uz Dalasu un pārējo atstājiet mūsu ziņā, varbūt nebija pat ne tik daudz vārdu, ne tik skaidri un apzināti izsacīti, mūsu jaukā Dalasas pilsēta gaida viņu, esiet mazdrusciņ neapdomīgi, atvediet viņu mums, jo arī neliešiem jāsaglabā cieņa citam cita acīs, viņu dvēselē ir krokas un ieloki, kur snauž slepeni nodomi, tikai pusvārdiem, aplinku mājieniem, ar apslēptu naidu apjausti,
ja es būtu runājis, mani nosauktu par traku, tiktu iedarbināta gigantiskā mašinērija, es būtu politiski iznīcināts un samalts, un nevienam no tā nebūtu nekāda labuma, pat Džonam ne, visas manas izredzes nākt L. B. Dž. vietā būtu zaudētas, un kāpēc gan man vajadzēja stāties viņa vietā! lai pieteiktu karu Ķīnai, bet kurš palicis man zem krēsla šo bumbu ar laika degli? protams, protams, mūsu orākuli un mūsu eksperti izsakās precīzi, viņi ir vienmēr laipni un nekad nekļūdās, divās stundās mēs iznīcināsim visas ķīniešu atomrūpnīcas un raķešu bāzes, PSRS nepakustinās ne pirkstu, Ķīna nav spējīga dot atbildes triecienu, un mums uz simt gadiem nodrošināts miers, bet ja nu tie ir maldi? arī par Kubu CIP apgalvoja, vispirms, ka Kastro «tikpat kā nav» aviācijas, pēc tam, ka tā «iznicināta» uz zemes negaidītajos uzlidojumos svētdienas rītā, bet, kad sākās desants, Kastro «tikpat kā neesošā» un turklāt vēl «iznīcinātā» aviācija notrieca gandrīz visus «B-26» un nogremdēja pusi no invāzijas flotes, un šodien, ja viņi maldās vai maldina mani, ja vienai vienīgai atomzemūdenei izdodas izslīdēt caur mūsu aizsardzības tīkla acīm un nepilnas minūtes laikā sagraut Ņujorku, kāds gan labums no tā, ka mums ir simtreiz vairāk raķešu nekā Ķīnai, ja viena vienīga viņu raķete var mums dot tādu triecienu, Smits nodzēsa lielo lustru, izgāja nebeidzami garajā gaitenī un aizstāja līdz savai istabai, kur dega nakts lampiņa, viņš nometa tupeles, atsēja kaklasaiti, nodzēsa gaismu un neizģērbies atkrita greznajā gultā ar kolonnām, kurā Džonsons savā laikā mēdza gulēt trīs stundas ilgo diendusu, nekad neviens prezidents nebija pēc pusdienām tik ilgi gulējis un pārējā laikā izskatījies tik miegains, Smitam paspruka lāsts, man derdzas gulēt tai pašā gultā, viņš iesnaudās, tad spēji pamodās, kuņģim krampjaini savelkoties, mans dievs, tikt laukā, ar godu tikt laukā no šiem dubļiem, pierādīt, ka tā ir tikai nekrietna provokācija, idiotisks triks, kas ož pēc kaut kā apšaubāma un aizdomīga, neiedomājami sīka un nožēlojama Pīrlharboras ļaunprātīga parodija, visi sabiedrotie atturīgi klusē, arī tie, kuri allaž bijuši tik uzticīgi, kad runa ir par naudu, un Japāna! pieklājīgs smaids, neizdibināms skatiens, ļoti žēl, mister vēstniek, ka tās vienmēr ir Āzijas pilsētas, mūsu vēstniecību Tokijā dienu un nakti ielenc pūlis, klaigādams: «Pakhoja!», ANO sekretārs ir mums neslēpti naidīgs, pāvesta vēstījumi seko cits citam, visas baznīcas ir pret mums, visnepateicTgākie apstākļi kara pieteikšanai, morālajā plāksnē mēs jau iepriekš esam zaudējuši, nav ne mazāko iespēju diplomātiskiem manevriem, Smits pagriezās uz muguras, izstiepa
tumsā kājas, uzlika rokas uz gultas, viņš jutās apātisks, tukšs, bezspēcīgs, it kā viņu rautu līdzi neticamā ātrumā joņojošs vilciens, viņam sāka reibt galva, šķita, ka viņš krīt tukšumā, nagi krampjaini ieķērās segā, un viņš domāja, kungs dievs, es atdotu savu dzīvību, uzklausi mani, kungs dievs, es atdotu dzīvību . ..