XII
7. janvārī, otrā dienā pēc prezidenta Alberta Monro Smita uzstāšanās televīzijā, Sevilja septiņos no rīta, vēl pirms brokastīm, izgāja no mājas un devās uz mazo ostu, kur bija noenkurota «Karibī» un lielākā no abām piepūšamajām laivām. Apmēram sešu metru attālumā viņš redzēja vai šķita redzam Dēziju drais- kojamies pie gumijas laivas, un viņš ar svilpienu pasauca to. Atbildes nebija. Dēzija nepiepeldēja pie dambja, kā parasts, un neuzlika galvu uz dēļiem, gaidīdama glāstus, viņa uzgrieza Seviljam muguru, ienira un pazuda. Sevilja uzkāpa uz pontona, kas atradās starp jahtu un laivu, bet neredzēja neko ne jahtas, ne laivas tuvumā; viņš vēlreiz iesvilpās, un pēc dažām sekundēm ūdenī blakus «Karibī» iezīmējās Dēzijas garā, lokanā gaišpelēkā ķermeņa aprises, virs ūdens parādījās galva, un šķelmīga acs vērās Seviljā.
— Pirmoreiz tu man neatbildēji, — Sevilja sacīja svilpienu valodā.
Dēzija izgrūda skaņu, kas līdzinājās klukstam.
— Pirmoreiz tā nebiju es.
— Kā tā, ne tu?
— Tas bija cits delfīns.
— Nerunā muļķības, — Sevilja sacīja.
■— Es nerunāju muļķības.
Bija dienas, kad no Dēzijas neko nevarēja izdabūt: vai nu viņa izlikās, ka nesaprot svilpienus, vai arī viņas atbildes bija gaužām nesakarīgas. To nemaz nevarēja salīdzināt ar Bi nopietnību. Sevilja sadusmojās, uzgrieza muguru un gāja projām.
— Kurp tu ej? — Dēzija sauca viņam nopakaļ.
— Uz mājām, paēst.
— Parunā ar mani!
Sevilja pār plecu attrauca:
— Tu runā muļķības.
— Es nerunāju muļķības. Ostā ir vēl viens delfīns.
— Ostā ir ļoti dumja delfīnu mātīte, kuru sauc par Dēziju.
— Es neesmu dumja. Paskaties.
Viņa ienira. Sevilja sekoja viņai ar acīm, bet, tā kā aiz «Karibī» korpusa viņa nebija redzama, viņš griezās atpakaļ. Sasniedzis pontonu, viņš skaidri redzēja divas izliektas muguras vienlaikus uznirstam un pēc brīža atkal pazūdam ūdenī. Sevilja pārsteigts apstājās. Viņš patiešām 'bija redzējis divas muguras. Tai pašā mirklī tās atkal parādījās mazliet tālāk. Dēzija un viņas ciemiņš meta lokus, Dēzija peldēja apļa iekšpusē un mēģināja virzīt savu draugu uz pon'tona pusi, bet, kā likās, bez sevišķiem panākumiem. Sevilja iesvilpās, Dēzija apstājās, panira zem partnera, ar trim astes vēzieniem sasniedza dambi, izslējās virs ūdens, uzlika galvu uz dēļiem un raudzījās Seviljā.
— Kas ir šis delfīns? — Sevilja jautāja.
— Viņš ir mans! — Dēzija triumfējoši iesaucās.
Un, atkāpusies gabaliņu, viņa palēcās gaisā un iekrita atpakaļ ūdenī tik tuvu Seviljam, ka pamatīgi apšļāca viņu.
— Rimsties, Dēzija!
— Pa, vai es esmu dumja?
— Nē.
Viņa atkal palēcas un atkal apšļaca Sevilju.
— Rimsties jel, Dēzija. Tātad viņš ir tavs, — Sevilja turpināja, aplūkodams delfīnu. — Viņš ir lielisks.
Dēzija it kā ieklukstējās.
— Kad tu viņu atradi?
— Jūrā. Vakar vakarā. Es peldu un peldu. Pēkšņi man priekšā delfīns, vēl viens delfīns un vēl viens delfīns. Viņi apstājas. Viņi skatās uz mani un runā.
— Ko viņi saka?
— Viņi saka: «Kas tas ir?» Liels tēviņš piepeld tuvāk, viens pats piepeld tuvāk un met lokus ap mani. Es nesaku neko, es nedaru neko, bet man ir bail. Viņš ir ļoti liels. Viņš jautā: «Kur ir tava ģimene?» Es saku: «Es pazaudēju savu ģimeni. Es esmu ar cilvēkiem.» Lielais tēviņš aizpeld un runā ar citiem tēviņiem. Viņi runā. Viņi runā. Pēc tam tēviņi visi kopā piepeld klāt un ielenc mani. Un man bail. Tieši tā viņi nogalina haizivis. Viņi piepeld klāt un ielenc tās. Bet galvenais tēviņš saka: «Labi. Tu atgriezies pie cilvēkiem vai tu paliec ar mums?» Es saku: «Es atgriežos pie cilvēkiem, bet es parotaļājos ar jums.» Galvenais saka: «Labi. Tu rotaļājies.» Piepeld mātītes, viņas ir mīlīgas, izņemot vienu ļoti vecu, tā grib man iekost. Bet es paklabinu zobus, un viņa aizpeld.
Dēzija apklusa.
— Un tālāk? — Sevilja jautāja.
Dēzija noklukstējās.
— Piepeld viens liels delfīns. Viņš aizdzen mātītes un grib rotaļāties. Viņš ir liels un smags. Viņš ir skaists.
— Un tu rotaļājies?
— Es rotaļājos, bet mums apkārt ir viss bars. Tad es viņu atvedu šurp.
— Kādēļ?
— Lai butu mierīga.[55]
Sevilja iesmējās un taujāja tālāk:
— Vai viņš ir galvenais?
_— Nē. Tas ir liels tēviņš. Viņš ir ļoti liels. Dod viņam cilvēka vārdu!
— Vēlāk.
— Dod cilvēka vardu!
— Džims.
— Džims!
Viņa smējās.
— Džims!
— Saki viņam, lai piepeld tuvāk.
— Viņam bail.
— Pasaki viņam: šeit viņš ar tevi rotaļājas, ar mani runā. Pasaki viņam!
Dēzija smējās:
— Varbūt tu runā, un Džims nesaprot. Tu slikti svilpo.
Viņa smējās.
— Beidz muļķoties. Dēzija. Pasaki viņam!
— Rīt es pateikšu.
— Varbūt rīt viņš neatpeldēs šurp?
Dēzija izlaida priecīgu, triumfējošu un ne visai pieklājīgu skaņu.
— Džims! — viņa iesaucās, stāvus gandrīz pilnīgi iznirdama virs ūdens. Izslējusies viņa kāpās atpakaļ, svinīgi gorīdamās, kamēr astes spura spēcīgi kūla ūdeni. — Džims nāks rīt, rīt un rit! Viņš ir mans!
*
Bruder, Goldsteins sacīja, ja jūs mani uzaicināsit, es labprāt dalīšos jūsu pieticīgajās brokastīs, Arletas kafija tik jauki smaržo, tā ir jūsu vaina, Bruder, nevis mana, ka es atlidoju pie jums tik agrā rīta stundā, patiesībā man vajadzēja nokļūt pie jums vakar vakarā, es savā naivitātē iedomājos, ka, izdarīdams šo neprātību
Sevilja piecēlās, uzlika abas rokas uz stūres rata un pagrieza to par dažiem grādiem uz kreiso pusi, it kā «Karibī» trauktos uzvilktām burām un viņš gribētu to pagriezt sānis, nekad, viņš atbildēja, nepaaugstinādams balsi, bet viņa pirksti, kas krampjaini žņaudza stūres ratu, sāka mesties balti, nekad, viņš atkārtoja dobjā balsī, viņam bija grūti runāt un pavērt lūpas, tik cieši sakļauti bija žokļi, ar tiem ļaudīm es visus sakarus esmu izbeidzis, viņš paskatījās uz Goldsteinu, kas savukārt lūkojās viņā, iestājas klusums, tas kļuva arvien smagāks un stindzināja kā vienu, tā otru, Goldsteins sēdēja, izstiepis galvu uz priekšu, gluži kā bruņurupucis, kas uzmanīgi pētī ceļu, bet Sevilja stāvēja pie stūres, kājas izpletis, stīvu kaklu, nekustīgi raudzīdamies uz priekšvadni, viņš pēkšņi izskatījās lielāks, blīvāks, tvirtāks, it kā visas dusmas un naids, ko viņš juta, izspīlētu ādu līdz plīšanai, ar tiem ļaudīm es visus sakarus esmu izbeidzis, viņš atkārtoja tai pašā dobjajā, apvaldītajā, tikko dzirdamajā balsī, par velti, Goldsteins nodomāja, viņš neeksplodēs, neizgāzīs savas dusmas, bet valdīs tās un padarīs vēl spēcīgākas, Goldsteins pacēla savas tuklās, platās delnas centimetrus trīsdesmit virs gurniem un atkal nolaida, Bruder', viņš ierunājās ironiskā, izaicinoši joviālā tonī, tā ir jūsu darīšana, ja es pametu visu, lai uzmeklētu jūs jūsu midzenī, tad tāpēc, ka Edemss vakar atlidoja no Vašingtonas, lai satiktu mani, un viņam izdevās mani pārliecināt, ka tas ir, es atkārtoju viņa vārdus, briesmīgi svarīgi, sākumā es atteicos, bet es nekad nebiju redzējis tik uztrauktu cilvēku, neteikšu, ka viņš apskāva man ceļus, bet daudz no tā netrūka, nekad neesmu redzējis Edemsu tādā stāvoklī, parasti viņš ir auksts kā zivs, runājot īsi, es galu galā biju ar mieru pavēstīt jums viņa vēlēšanos, un tagad mana loma beigusies, ja jūs noraidāt Edemsa lūgumu, tā ir jūsu darīšana, man gar to nav nekādas daļas, es pilnīgi saprotu jūsu viedokli, šī banda ar jums apgājās tik riebīgi, ka, es vēlreiz uzsveru, mans uzdevums ir tikai paziņot, tas ir viss, es atkārtoju viņa vārdus, nemainot ne zilbi, pasakiet viņam, ka tas ir briesmīgi svarīgi, balss viņam drebēja, man jau ir bieza āda, un tomēr es jūtu, kad cilvēku moka nemiers, viņš atkārtoja vismaz desmit reižu, tas ir briesmīgi svarīgi, un tagad, kā es jau sacīju, mana loma beigusies, es braucu projām, viņš atkal uzsita ar delnām sev pa gurniem un, it kā šis žests būtu izraisījis reflektorisku kustību ceļos, kā atspere uzšāvās kājās, Sevilja palaida vaļā stūres ratu, pagriezās pret Goldsteinu, sabāza abas rokas kabatās un sacīja, ar diviem nosacījumiem, pirmkārt, saruna notiks šeit, otrkārt, man tiks atdoti Fa un Bi, nevis uz ilgāku vai īsāku laiku atkal uzticēti, bet atdoti, es saku, manā pilnīgā īpašumā, gribu uzsvērt, ka šie nosacījumi nevar būt pārrunu temats, tie ir priekšnoteikums, labi, Goldsteins pavīpsnāja, es ar prieku konstatēju, ka jūs protat būt nelokāms darīšanās, kad runa nav par naudu, ja jūs pierunātu savu jauno vētru mīļotāju izvest mani gumijas laivā cauri zemūdens klinšu joslai, es tūlīt paziņotu jūsu priekšnosacījumu Edem- sam, viņš mani gaida uz cietzemes, un, ja viņš jūsu noteikumus