pieņems, Pīters varēs viņu nekavējoties atvest uz salu.
Nepilnu stundu vēlāk Pīters atgriezās ar Edemsu un kādu jaunu vīrieti, kuru Sevilja nepazina, laiva mazliet laiž gaisu ārā, Pīters kliedza, tur ir neliels ieplīsums, ja jūs man palīdzētu izvilkt laivu no ūdens un aiznest līdz terasei, liekas, es tūlīt varētu to izlabot, iepazīstieties, tas ir mans palīgs Els, Edemss sacīja nervozā, aprautā balsī, Sevilja mazliet pacēla roku sveicienam, taču nesacīja neko un nespēra ne soli, Edemss turpināja, ja vēlaties, mēs palīdzēsim, laivai abos sānos bija pa diviem gumijas rokturiem, un četratā viņi to bez grūtībām aiznesa līdz terasei, bet tur, pēc Pītera lūguma apgriežot laivu, aplēja apavus un bikses, es sakuršu kamīnā pamatīgu uguni, lai izžāvētos, ja atļaujat, Edemss sacīja, pa to laiku Els apstaigās māju un pārbaudīs, vai jums te kaut kur nav ierīkota noklausīšanās aparatūra, par to es brīnītos, Sevilja atbildēja, sala ar savām zemūdens klintīm ir nepieejama, tai tuvoties iespējams vienīgi pa farvateru, kas ved uz ostu, bet tas nav pat iezīmēts ar bojām, un ļoti grūti izvairīties no dažiem akmeņiem, par to jūs paši pārliecinājāties, šis mums ir jau trešais plīsums mēneša laikā, augsta liesma, apakšā tumšsarkana, bet virspusē dzeltensārta, plīvoja kamīnā, laizīja sprakšķošās egles pagales, dzirkstīm šķīstot, Edemss atraisīja kurpju auklas, novilka kurpes un nolika pie kamīna, bet pats atgāzās balti lakotajā šūpuļkrēslā, kur bija apsēdies, un izstiepa kājas tuvāk ugunij, vai jums gadījies kādreiz atstāt salu, kopš to nopirkāt? Sevilja pakratīja galvu, par spīti visam, vienmēr kāds atradīsies, Edemss sacīja, gaišā paisuma naktī viens vai divi vīri skafandros var iekļūt, ejot pa jumtu, Sevilja pakratīja galvu, jumts ir no betona, vienīgais caurums — kamīna dūmvads, bet pašlaik mēs gandrīz katru dienu kurinām, zāles durvīs parādījās Els ar adas somu rokās un milzīgu binokli kaklā, viņš norūpējies sava ikstīja jauneklīgo seju, kur es varētu atrast trepes? nojumē vajag būt, Sevilja atbildēja, paprasiet Pīteram,
es apaušu kurpes, Edemss sacīja, mazliet pasmaidīdams, citādi sariezīsies pazoles, viņš bija bāls, gludi skūtā seja ar pareizajiem vaibstiem saspringta un iekritusi, telpā valdīja klusums, viņi gaidīja Elu, raudzīdamies liesmās, Sevilja noliecās, ar knaiblēm satvēra apogļojušos, neizdegušu pagali un iebāzi starp divām kvēlojošām pagalēm, labu brīdi, kas Seviljam likās ārkārtīgi ilgs, nekas nenotika, tad pēkšņi apgruzdusī pagale visā garumā aizdegās un arī abas malējās pagales uzliesmoja ar jautru, aizrautīgu sprē- goņu, liekas, mēs esam sausi, Sevilja sacīja, lai uguns dziest, katrā ziņā tāpat ir silts, parādījās Els, bērnišķīgi uzrautu lūpu, melnām, stingrām uzacīm pāri visai pierei, atturīgu un lietpratīgu izskatu, viss ir okei, viņš sacīja, te nekas nav ietaisīts, elektriskais tīkls ir neskarts, nekā aizdomīga, arī pie apvāršņa nekas nav redzams, pat nevienas zvejas laivas, taču, katram gadījumam, kamēr jūs runāsit, es palikšu uz jumta, atstājiet mums savus apavus, tie ir izmirkuši, Sevilja sacīja, Pīters jums aizdos citas kurpes, nav vērts, Els atteica stingrā puritāņa tonī, viņš izgāja un aizvēra durvis, pateicos, ka mani pieņēmāt, Edemss ierunājās, raudzīdamies ugunī, viņš pastūma šūpuļkrēslu tālāk no kamīna, bet nepagrieza galvu pret Sevilju, jums nevajag sacīt man, ko jūs domājat, es to zinu, labi, viņš ar piespiešanos turpināja, es piezvanīju priekšniecībai, jūsu noteikumi pieņemti, jau šodien pat Fa un Bi tiks nodoti jūsu pilnīgā īpašumā, par ko saņemsit rakstveida garantiju, taču man jūs jābrīdina, ka šodien saņemt īpašumā abus delfīnus ir zināmā mērā bīstami, Sevilja strauji pagrieza galvu, kāpēc bīstami, kam bīstami?, Edemss, viņu neuzlūkodams, atbildēja, kā viņiem, tā jums, bet, ja jūs vēlaties, mēs atstāsim salā apsardzi, nē, pateicos, Sevilja atbildēja ar rūgti ironisku pieskaņu balsī, mana sala ir tīri privāta laboratorija, neviens mani nepabalsta, neviens mani nekontrolē, un neviens mani neaizsarga, Edemss atbīdīja savu krēslu apmēram metru no uguns, es jau paredzēju, kāda būs jūsu reakcija, labi, ļaujiet man jums mazliet paskaidrot to, ko es varu paskaidrot,- Fa un Bi izpildīja uzdevumu, mums nav zināms, kādu, rīkojās divas nodaļas: nodaļa A, mūsu ļaudis, kas nogādāja Fa un Bi tieši nozīmētajā vietā un tur nodeva operatīvajai daļai, kuru mēs sauksim par nodaļu B, varbūt tikpat labi to varētu nosaukt par C, Sevilja pavīpsnāja, man par to nekas nav zināms, Edemss atbildēja neskanīgā, mehāniskā balsī, nenovērsdams skatienu no uguns, es neizvirzu hipotēzes, es runāju par faktiem, mums par nodaļu B nav zināms nekas, ne tās izcelsme, ne sastāvs, ne tās mērķi, Džonsona valdīšanas laikā mēs saņēmām pavēli no visaugstākajām instancēm un izpildījām to, es atkārtoju, noteiktajā N laikā nodaļa A atklātā jūrā nodod Fa un Bi nodaļas B rīcībā un tūlīt atgriežas savā bāzē, pēc divpadsmit stundām nodaļa A saņem radiogrammu no nodaļas B: Fa un Bi pazuduši hez pēdām, vai neesat viņus redzējuši? pēc tam mēs katru stundu saņemam no nodaļas B tāda paša satura radiogrammu, stundā N + 26, visiem par lielu pārsteigumu, Fa un Bi saviem spēkiem atgriežas mūsu bāzē galīgi pārguruši, domājams, viņi nepārtraukti peldējuši kopš N laika, tātad divdesmit sešas stundas no vietas ātrā tempā! Bobs mēģina viņus iztaujāt, atļaujiet, Sevilja pārtrauca Edemsu, kur bija Bobs, sākot ar stundu N?, Edemss pakratīja galvu, Bobs neatstāja nodaļu A, es turpinu, Bobs mēģina iztaujāt, bet Fa un Bi klusē, stūrgalvīgi klusē un pat pret Bobu izturas klaji naidīgi, mūs pārsteidz un apmulsina šāda nostāja, ņemot vērā Boba labās attiecības ar delfīniem, mūs ārkārtīgi interesē, kāpēc Fa un Bi, vai nu izpildījuši vai neizpildījuši uzdevumu, neatgriezās nodaļā B, kā viņiem izdevās atrast mūsu bāzi un, beidzot, kā izskaidrojama viņu pašreizējā nostāja pret Bobu? mēs nekavējoties noraidām šifrētu ziņojumu un saņemam divas pavēles: pirmkārt, nedarīt nodaļai B zināmu, ka Fa un Bi atradušies, otrkārt, repatriēt Fa un Bi. Kopš tā brīža, kad abi delfīni atgriezās, mēs viņus nemitīgi iztaujājam, taču joprojām bez panākumiem, viņi ir mēmi un naidīgi, atsakās no glāstiem un draudīgi klabina žokļus, līdzko viņiem tuvojas, Edemss apklusa, Sevilju pārsteidza viņa rūpju sagrauztie sejas panti un balss, kas skanēja it kā taisnojoties, Sevilja paskatījās uz uguni kamīnā, tā nebija apdzisusi, kā varēja gaidīt, bet palēnām plaiksnījās ap atlikušajiem pagaļu galiem, kvēlojot taupīgi, neizšķiežot sevi liesmās, bet arī nedūmojot un neatstājot gaisā sīvo apdegušu gružu un šķembu smaku, Sevilja izslējās, uzlika abas rokas uz krēsla elkoņa balstiem un pievērsās Edemsam: liekas, jūs atdodat man Fa un Bi, lai es panāktu, ka viņi sāk runāt, un lai pēc tam no manrs uzzinātu, kas īsti noticis, jā, Edemss atbildēja nepakustēdamies, un pēc jūsu brīdinājumiem es secinu, ka ir cilvēki, kuri būtu ārkārtīgi ieinteresēti, lai, jā, Edemss sacīja, tomēr jūs man par to visu stāstāt pārāk daudz vai pārāk maz un daudz ko noklusējat, jūs minējāt stundu N, bet nepateicāt, kur notika šī operācija, tāpat nefiksējāt datumu, Edemss pakratīja galvu, es jums pateicu visu, ko drīkstu sacīt, Sevilja paskatījās, taču viņam neizdevās uztvert Edemsa skatienu, viņš piecēlās un tūlīt nodomāja, kāpēc es piecēlos? aiz nepieciešamības rīkoties vai vēlēšanās bēgt? viņam bija jāpiespiežas, lai paliktu nekustīgi stāvam, ar vienu roku uz krēsla atzveltnes, bet kājas viņam drebēja, un, nolaidis acis, viņš pārsteigts ievēroja, ka kreisā kāja no augšstilba līdz pirkstu galiem konvulsīvi raustās, viņš stingrāk piespieda pēdu pie grīdas, taču trīsas nepārgāja, viņš apsēdās, kājas joprojām drebēja, viņš jutās paguris, bez spēka, it kā būtu zaudējis pēdējo asins lāsīti, bija redzams tikai Edemsa profils, un pēkšņi viņam uznāca vēlēšanās kliegt, paskatieties uz mani, Edems, paskatieties taču, kāpēc jums bail paskatīties man acīs?