*
Edemss piecēlās.
— Vai drīkstu piezvanīt pa telefonu?
— Protams.
Edemss stingriem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, nocēla tālruņa klausuli un uzgrieza numuru.
— Halo, te runā Hermanis … Pasauciet Džordžu … Džordž,
16* 243 esiet tik laipns un atvediet man divas kastes alus, kasti kokakolas un vienu banānu ķekaru. Vieta, kur nolaisties, ir.
Viņš nolika klausuli un pagriezās pret Sevilju.
— Pēc stundas helikopters atvedis viņus šurp un aizvedīs mani.
— Es sapratu, ko nozīmē «divas kastes alus», — Sevilja sacīja, — bet man nav skaidrs, kas ir «kokakola» un «banānu ķekars».
Edemss pasmaidīja.
— Tā kā man zināmi jūsu pacifistiskie uzskati, tad nedomāju, ka jūs būtu apbruņots.
— Nē.
— Kokakola jums noderēs. Un es vēl pievienoju tam mazu raidītāju.
— Skaidrs.
— Vai protat apieties ar kājnieku vieglajiem ieročiem?
— 1944. gads. Arromanša.
. — Taisnība, kur mana galva! It kā es nezinātu jūsu biogrāfiju.
Iestājās klusums, un Sevilja sacīja:
— Vai nevēlaties tasi kafijas?
— Labprāt.
Viņš gāja pa priekšu, vezdams Edemsu uz kopējo ēdamistabu. Tur bija visas trīs sievietes.
— Lai gan jūs viņas nekad neesat sastapis, — Sevilja sacīja, — es domāju, jūs smalki pārzināt viņu biogrāfijas. Arleta, iepazīsties ar Hermani. v
— Misis Sevilja, — Edemss runāja ļoti nopietni, — jūtos pagodināts, jūs sastapdams. Jūsu vīram piemīt nepārspējama humora izjūta, bet jums taču zināms mans īstais vārds.
— Ļoti priecājos, mister Edems, — Arleta vēsi atbildēja.
Edemss iztālēm palocījās Sūzijai un Megijai, viņas atņēma
sveicienu ar galvas mājienu, bet netuvojās.
— Megija, — Sevilja jautāja, — vai ir vēl ta'se kafijas misteram Edemsam un man?
— Protams, — Megija atbildēja.
Viņi apsēdās katrs savā pusē garam, ar zilu plastikātu noklātam galdam. Iezvanījās telefons, Sevilja nocēla klausuli un pielika pie auss.
— Te Sevilja … Kas? Džordžs? Kāds Džordžs?
— Tas būs man, — Edemss sacīja, pastiepdams roku. — Hallo, Franklins? Te runā Natenjels … Ko? … — Edemss nobāla un sažņaudza pirkstos klausuli. — Vai Bertijs tur ir? Tad pasakiet viņam, lai man piezvana un visu izstāsta.
Viņš uzkāra klausuli un pacēla pret Sevilju savas nogurušās, dziļi dobumos iegrimušās acis. Viņš elpoja aizgūtnēm, it kā pēc smagas piepūles.
— Bobs nosities autokatastrofā. Nupat kādā gravā atrasts viņa līķis.
Kāds iekliedzās, un Edemss spēji sarāvās. Sevilja pacēla galvu un redzēja durvīs pazibam Megijas muguru: viņa izskrēja no istabas,'piespiedusi abas plaukstas pie deniņiem.
— Neatstājiet viņu vienu, Sūzija, — Sevilja sacīja.
— Kas šeit notiek? — Edemss jautāja.
— Megija bija viņā iemīlējusies.
— Tas man bija piemirsies, — Edemss sacīja, pārlaizdams roku pār seju. — Kas gan zina, vai .. .
— Atvainojiet, — Sevilja teica.
Viņš straujiem soļiem izgāja no istabas, uz terases panāca Sūziju un iečukstēja viņai ausī:
— Pirms ejat mierināt Megiju, pasakiet Pīteram, lai slepus uzmana Elu.
Kad Sevilja atgriezās, Arleta patlaban nolika Edemsam priekšā uz galda kafijas tasi.
— Liels paldies, — Edemss pateicās.
— Vai nevēlaties cepumus?
Sevilja paskatījās uz Arletu. Viņa runāja ar naidīgu vēsumu balsī. Viņa nebija aizmirsusi bungalo izspiegošanu.
— Nē, pateicos, es neesmu izsalcis, — Edemss atbildēja.
Viņš pievērsās Seviljam.
— Kā viņš vadīja mašīnu?
Sevilja uzlūkoja Edemsu.
— Precīzi. Un ļoti piesardzīgi.
Edemss nekustīgi blenza uz galda zilo plastikātu, pielika tasi pie lūpām un kāri iztukšoja.
— Vai ieliet vēl? — Arleta jautāja vienaldzīgā balsī.
— Labprāt.
Zvanīja telefons, Sevilja pacēla klausuli, pielika pie auss un pasniedza tālāk Edemsam.
— Vai Bertijs? Te runā Ernests … Es jūs ļoti slikti dzirdu .. . Neko? Kā, neko? Pārogļojies? .. .
*
Megija gulēja uz vēdera gultā, iebāzusi galvu spilvenā, pleci raustījās elsās, Sūzija cieši aizvēra durvis, apsēdās viņai blakus uz gultas malas un paraustīja plecus, tā, man vēl lieku reizi jāpiedalās scēnā, jāatbalsta fikcija, arī es meloju, bet cik tālu viņa apzinās savus melus, neviens to nezina, arī viņa pati ne, Sūzija skatījās uz Megijas pleciem, kas drebēja raudās, un ar sirdsapziņas pārmetumiem nodomāja, galu galā smiekli var būt maska, bet sāpes, pat bez iemesla, nekad nav fiktīvas, Megija apgriezās, ar spēku sakampa abas Sūzijas rokas un uzlūkoja ■viņu asaru pārplūdušām acīm, paklausies, Sūzija sacīja maigā, pacietīgā un līdzjūtīgā balsī, nomierinies, nevajag sevi novest līdz tādam stāvoklim, tai pašā mirklī Sūzija ieraudzīja sevi spogulī virs dīvāna un nodomāja, pie velna! šī lipīgā labvēlība, salkanais sirdsdraudzenes izskats, visi šie meli, taisni vēmiens nāk, viņa dzirdēja Megiju aprautā balsī sakām «saproti, Sūzija» un ar vēl lielāku uzbudinājumu domāja, tik tālu nu mēs esam, tas ir absurds, cirka kumēdiņi, sentimentāli seksuāla melodrāma, jāsmejas un jāraud reizē, saproti, Sūzija, Megija sacīja aprautā balsī, briesmīgākais, ko es sev nekad nepiedošu, ir tas, ka es viņu esmu nogalinājusi, o, Sūzija, nenoliedz to, es izturējos tik vieglprātīgi, tik nekonsekventi, tik neapjausti nežēlīgi, viņa raudāja pilnā balsī, asaras padarīja viņas neticami neglīto seju vēl neglītāku, es viņu novedu līdz izmisumam, tā ir patiesība, vispirms jau, atteikdamās viņu precēt, bet to jau tu zini, es tev visu izstāstīju, es saprotu, ka tas var likties nejēdzīgi, anormāli, savā ziņā pat necilvēcīgi, bet es negribu bērnus, es nemīlu bērnus, es jau zinu, ka 'briesmīgi ir kaut ko tamlīdzīgu sacīt, taču es tur neko nevaru darīt, kāda nu es esmu, tāda esmu, paklausies, es gribu tev atzīties, ir kaut kas ļaunāks, daudz ļaunāks, tev tas jāzina, es izturējos pret Bobu patiešām neģēlīgi, tā kā es negribēju ar viņu precēties, mans pienākums bija, Sūzija, tu esi godīga un atklāta meitene, tu man neapgalvosi pretējo, mans pienākums bija noraidīt viņa uzmanības pierādījumus, un, ak dievs, cik to bija daudz, savā ziņā, es sev saku, tas mani attaisno, nekad, man tev jāatzīstas, nevienai sievietei nav tik daudz glaimots, nekad neviena sieviete nav tā aplidota un, es pat sacīšu, lenkta, saprotams, Bobs to nedarīja rupji un uzsvērti, bet apbrīnojami smalki, tas izpaudās tūkstoš sīkumos, piemēram, kā viņš pie galda izvairījās no mana skatiena, ar to viņš man lika saprast: mīļā, es nespēju uz tevi skatīties, citādi visiem kļūs skaidrs, o, viņš bija apburošs, tik mīļš, tik izsmalcināts, klausies, Sūzija, es tev izstāstīšu visu, šī atzīšanās man dārgi maksā, bet es ceru, ka man kļūs vieglāk, tu droši vien atceries, kādu piektdienu mēs abi izbraucām ar viņa automobili pavadīt kopā nedēļas nogali, nē, Sūzija iebilda, tikko valdīdama dusmas, nē, es neko tamlīdzīgu neatceros, un tūlīt nodomāja, nav taču vērts, tas ir tas pats, kas mēģināt apturēt straumi, aizsprostojot to ar sīku akmentiņu, vienalga, Megija turpināja, varbūt es sajaucu datumus, tas nav svarīgi, katrā ziņā tas bija martā, to es noteikti zinu, mēs izbraucām abi divi, atceries, viņš nule kā bija nopircis savu fordu, ar ādu apvilkti sēdekļi, sarkana āda, viņš necieta plastmasu, tātad tai dienā viņš mani tik ļoti lūdza, ar asarām acīs lūdza, ka es padevos un ļāvu, lai mani aizved uz kādu moteli, uzņemšanā viņš mani pierakstīja ar savu vārdu, nabaga mīļotais, cik viņš 'bija laimīgs, ka es pieņēmu viņa uzvārdu, kaut vai uz vienu vakaru, galu galā nenosodi mani, Sūzija, es negribu mīkstināt savu vainu, un pat tur, mazajā istabiņā jūras krastā, es atceros, skats bija lielisks, mēs atradāmies gandrīz pie paša liedaga, pat tur viņš bija tik labs, tik delikāts, viņš nebūtu man pieskāries, ja es to nevēlētos, bet tā biju es, Sūzija, es, viņa paslēpa delnās savu lielo, sarkano, asaru izķēmoto seju, paklausies, Sūzija sacīja, nedomā vairs par to, nesāpini sevi, bet tu taču nesaproti! Megija iesaucās, kā es varēju būt tik nežēlīga, lai atdotos viņam un pēc tam atteiktos ar viņu precēties, tas ir nekrietni, tā nakts man neiziet no prāta, mēs neaizdarījām ne acu, kā tu vari iedomāties, bija silts, spīdēja mēness, tikai dažus soļus tālāk šalca jūra, viņš raudzījās manī, viņa acīs bija mēms, izmisīgs jautājums, un es, es nebildu ne vārda, es neteicu «jā», ko viņš gaidīja, es klusēju, man nepietrūka baismīgās drosmes, es viņam atdevos, >bet tas arī bija viss, o, es atceros! viņš nekustīgi gulēja man līdzās, vēl tagad es skaidri kā halucinācijā redzu viņa profilu uz spilvena, tas iezīmējās pret mēnesgaismas apskaloto rūti tik skaists, tik smalks, gandrīz sievišķīgs savā smalkumā, viņš plati atplestām acīm raudzījās tukšumā ar bezgalīgām skumjām, kā es varēju būt tik nežēlīga, Sūzija, pie visa esmu vainīga es, viss sākās tonakt, tai motelī, vai tu domā, ka Bobs būtu ļāvis, lai tie ļaudis viņu ievelk savās kombinācijās, un braucis pavadīt Fa un Bi, ja es būtu bijusi ar mieru kļūt viņa sieva, un tagad man paziņo, ka viņš ir miris, nosities autokatastrofā, viņš! bet viņš taču brauca kā dievs! viņš necieta ātrumu, atceries, Bobs mēdza sacīt, ka automobilim jāslīd pa ceļu kā kuģim pa ūdeni, patiesība ir tāda, ka viņš nositās tīšām, nē, Sūzija, es negribu slēpt patiesību, kaut arī tā divkāršo manas ciešanas un sirdsapziņas pārmetumus, viņš nonāvējās tāpēc, ka nespēja vairs ilgāk dzīvot viens, tālu no manis, bez cerībām, bez 'bērna, kuru viņš vēlējās no manis, kā lai es jebkad piedodu sev savu nežēlību, savu bezsirdību, savu neapzinību, jo galu galā, Sūzija, es viņu, nabadziņu, atgrūdu, tāpat kā atgrūdu Sevilju, bet Seviljam es nenodarīju pāri, Sevilja ir instinktu cilvēks, savā ziņā pat primitīvs, viņš metās virsū pirmajai sievietei, kas pēc manis gadījās viņam pa rokai, un bija apmierināts, nabaga Arleta, viņa taču ir tikai ersatz, es reizēm jautāju sev, kā viņa var justies, kad laiku pa laikam to apzinās, un, starp citu, Sevilja gan katrā ziņā ir ļoti gudrs, bet kā vīrietis mazliet atbaidošs, vai tev tā neliekas, viņa acis, mute, spalvas uz krūtīm, tikai starp mums runājot, Sūzija, man būtu bail Seviljam atdoties, man liktos, ka man klūp virsū vesels matrožu bars, bet lai nu Sevilja būtu, kāds būdams, es viņu nenosodu, viņš ir vīrietis un vairāk nekas, turpretim Bobs, viņa turpināja, asarām plūstot pār marmora vaigiem, Bobs nebija vīrietis, Sūzija, Bobs bija eņģelis, kaut kas līdzīgs Sellijam, tik tīrs, tik maigs, tik bezmiesīgs, viņš juta dziļu garīgu nepieciešamību pēc manis, nevis pēc manas miesas, bet pēc manis, saproti, pēc manis kā personības, norij šo te, Sūzija stingri sacīja, ieslidinādama plaukstā pilulas un sniegdama Megijai, norij un tagad uzdzer ūdeni, tūlīt tu čučēsi, viņa paņēma Megijas roku savās rokās un turēja cieši, kamēr Megija pamazām iemiga, Sūzija skatījās uz Megijas neglīto, sarkanīgo seju, ko asaras bija apzīmogojušas tāpat kā sitieni boksera seju pēc zaudētas cīņas, un īstenībā tā jau arī bija, nabaga Megija, dzimumu sacensībā viņa bija sakauta jau pirmajā raundā, viņai jau iepriekš lemts ciest badu, drausmīgu seksuālo badu, un šīs ciešanas, lai arī varbūt nav pašas ļaunākās, šai pasaulē, kur citi cilvēki ēd, pazemo visvairāk, Sūzija pielika kreiso roku pie deniņiem un viegli pārlaida pār savu seju, tur viss bija vietā, viss samērīgi sadalīts, pār smalkajiem kauliem pārvilkta jauna, elastīga āda, ka metālā kalts deguns, mazās ausis, bedrītes vaigos, valdzinošais lūpas izliekums, ai, cik tas ir netaisni, cik netaisni, kāpēc Megija notiesāta uz badu un līdz ar Megiju miljoniem vientuļu cilvēcīgu radījumu, kas nespēj domāt par neko citu, Megija bija aizmigusi, Sūzija lēnām atvilka roku, izgāja no istabas, dziļi ieelpoja un skriešus metās uz nojumi, kur Pīters, notupies uz ceļiem, darbojās gar piekabināmo motoru, apskauj mani, viņa sacīja, bet man ir netīras rokas, viņš piecēlās un raudzījās Sūzijā ar mīļām, smaidošām acīm, o, Pīter, tas nekas, viņa metās viņam ap kaklu, karsta, apaļīga, smaržīga, Pīters piekļāva viņu ar elkoņiem sev klāt, turēdams rokas paceltas, nē, nē, viņa sacīja, tā ne, saspied mani, saspied mani labi cieši, viņa elsoja, acīs mirdzēja asaras, viņa apskāva Pīteru abām rokām un neprātīgi piekļāvās, it kā gribēdama pazust viņa ķermenī, lai paglābtos no dzīves.