Arleta grasījās kaut ko bilst, bet, saskatījusies ar Sevilju, cieta klusu.
— Misis Sevilja, jūs gribējāt kaut ko sacīt?
— Nē, — viņa salti atbildēja. — Neko svarīgu.
Edemss ilgi raudzījās uz Sevilju.
— Tādā gadījumā, — viņš lēnām sacīja, — es nezinu, vai varu jums uzticēt delfīnus. Bez apsardzes nodaļas salā, manuprāt, nebūs ievēroti minimālie drošības noteikumi.
— Labi, neuzticiet ma.n viņus, — Sevilja atcirta. — Es to nelūdzu. — Un piebilda: — Tāpat es nelūdzu tikšanos ar jums.
Iestājās klusums. Edemss, sabāzis rokas kabatās, blenza uz grīdu sev pie kājām.
— Jūsu nostāja var cilvēku samulsināt. Pirms dažiem mēnešiem, es ļoti labi atceros, jūs sacījāt, ka uzskatāt Fa un Bi par saviem bērniem.
Seviljas seja kļuva vēl noslēgtāka.
— Varbūt es biju novests tik tālu, ka pārspīlēju savas jūtas.
Arleta paskatījās uz Sevilju, šķiet, atkal gribēja kaut ko iebilst,
bet pārdomāja. Atkal iestājās pailgs klusums.
— Atļaujiet man izdarīt īsus secinājumus par situācijas būtību, — Sevilja ierunājās skaidrā un noteiktā balsī. — Ja, visu apsvēris, jūs nolemjat neuzticēt man Fa un Bi, ļoti labi, atsauciet savu rīkojumu par helikopteru, un Pīters jūs aizvedīs uz cietzemi. Ja jūs man viņus uzticat, tad aplieciniet ar rakstītu dokumentu, ka atzīstat viņus par manu personisko īpašumu. Es no savas puses apņemos, ja viņi runās, ierakstīt magnetofona lentē visu, ko viņi stāstīs, un ierakstu nodot jums. Bet nekādā gadījumā es nepieņemu apsardzes nodaļu uz salas. Ja turpretim jūs vēlaties organizēt aizsardzību uz jūras, pienācīgā attālumā no salas, tā ir jūsu darīšana, es to neuzskatu par traucējumu. Tāpat esmu ar mieru saņemt no jums ieročus un raidītāju, lai uzturētu sakarus ar jūsu kuģiem. Toties es nevēlos uzraudzību no gaisa, nedz lidojumus virs salas.
Edemss vēl arvien stāvēja nodurtām acīm. Viņš pāris sekundes vilcinājās un tad sacīia:
— Savukārt man jāpiebilst: ja Fa un Bi jums pastāstīs kaut ko par notikušo, tad ar ierakstu vien nepietiks. Man vajadzēs noklausīties šo stāstu no viņu mutes.
— Labi, — Sevilja atbildēja.
Un tūlīt aizrādīja:
— No viņu nāss.
— Kā, lūdzu?
— Nevis no mutes, bet no nāss.
— Biju piemirsis, — Edemss sacīja, piespiesti pasmaidīdams,
— Otrkārt, uzskatu par vajadzīgu neiesaistīt šai pasākumā Me- giju, Sūziju un Pīteru.
— Piekrītu, — Sevilja atbildēja, — mēs abi kā pēc klusas norunas līdz šim tā rīkojāmies, un es turpināšu tādā pašā garā. Mans priekšlikums ir šāds: jūsu helikopters nolaižas uz terases, izkrauj ieročus, raidītāju un delfīnus. Jūsu vīri ielaiž viņus ostā, nevienam no mums neparādoties, pēc tam helikopters uzņem jūs ar Elu un aizlido. Pēc jūsu aizbraukšanas mēs ar Arletu vieni paši mēģinām rast kontaktu ar delfīniem.
— Es ierosinu vēl vienu variantu, — Edemss pēc brīža sacīja.
— Es varētu būt klāt, kad misis Sevilja un jūs uzņemsit kontaktu ar Fa un Bi.
— Nē, — Sevilja atbildēja. — Tas ir izslēgts.
— Kāpēc?
— Vai man jāatkārto? Sī laboratorija pieder man, neviens mani nepabalsta, un neviens mani neuzrauga. Edems, — viņš īgni turpināja pieceldamies, — ja jūs velti tērējat laiku, apšaubīdams manus noteikumus, tad mēs nekad nevienosimies. Izšķirieties. Es uzskatu, ka pārrunas beigušās.
— Bet es taču esmu ar mieru, — Edemss aizvainots sacīja.
— Atjaujiet piebilst, ka, pēc manām domām, jūs šai diskusijā bijāt ārkārtīgi ass.
Sevilja paskatījās uz Edemsu ar savām tumšajām acīm un brīdi klusēja. Tad viņš strupi pameta ar roku un teica:
— Ja atļaujat, es jūs tagad atstāšu vienu, kamēr jūs uzrakstīsit apstiprinājumu, ka atdodat mums Fa un Bi.
Sevilja pamāja Arletai, un viņi abi izgāja no istabas un devās uz nojumes pusi. Līdzko Pīters >to pamanīja, viņš piecēlās, uzšņāpa dažus vārdus uz bloknota lapiņas, izplēsa to un sniedza Seviljam. Arleta skatījās uz Sūziju.
— Kā jūtas Megija?
— Viņa aizmiga. Es iedevu viņai miega zāles.
•— Un kā viņa uzņem …
— Kā jau bija gaidāms. Tā esot viņas vaina. Viņa novedusi Bobu līdz izmisumam, tāpēc viņš izdarījis pašnāvību.
— Nabaga meitene. Nezin kāpēc es vienmēr jūtos vainīga viņas priekšā.
— Es arī.
— Vai jūs zināt, ka jums kleita mugurpusē viscaur notraipīta? Droši vien jūs atspiedātics pret motoru.
— Var jau būt, — Sūzija smaidot atbildēja.
Spējā jūtu uzplūdā viņa satvēra abas Arletas rokas un cieši saspieda savās plaukstās.
Sevilja pasniedza Arletai lapiņu, ko Pīters bija aprakstījis. Viņa pārlaida tai acis: «Els uzstādīja noklausīšanās ierīci mājā, bet ostai nav tuvojies.»
— Cik tālu jūs esat ar remontu? — Sevilja skaļi vaicāja.
— Lielā gumijas laiva ir kārtībā, bet es to ielaidīšu ūdenī tikai rīt. Pašlaik tīru mazās laivas «5 CV».
— Labi. Turpiniet vien. Mēs ar Arletu iesim pārlikt tīklu pie ieejas baseinā.
Kad viņi sasniedza dambi, Arleta pagriezās pret Sevilju un klusu jautāja:
— Kāpēc tu nepieņēmi apsardzes vienību, ko Edemss piedāvāja?
— Man nepatika Edemsa uzstajīgums. Sī vienība ir abpus- griezīgs zobens.
— Tu domā?
— Jā. Noteikti. Es jutu, cik Edemsa nostāja ir svārstīga. Jā, viņš grib uzzināt patiesību, par to es nešaubos. Bet kādēļ? Lai darītu to zināmu «augstākajai priekšniecībai»? Var jau būt. Bet varbūt tikai 'tāpēc, lai gūtu virsroku 'pār B. Es viņam neuzticos.
— Tu domā, ka viņš vai viņa priekšniecība, visu apsvēruši, varētu nolemt, ka patiesība jānoklusē?
— Jā, tā es domāju.
— Un tādā gadījumā …
Sevilja paskatījās uz viņu ar savām tumšajām acīm.
— Tādā gadījumā mēs būsim lieki.
XIII
Edemss pasniedza Seviljam papīra lapu, Sevilja to uzmanīgi izlasīja, salocīja četrās daļās un ielika kabatas portfelī, Edemss paskatījās pulkstenī, kuru katru brīdi viņiem jābūt klāt, nupat, kad nosēdāmies, viņš piebilda, es baseinā nemanīju jūsu delfīnu, tā ir delfīnu mātīte, vai ne, vai tāpēc neradīsies grūtības ar Bi?, būs zināmas grūtības, Sevilja atbildēja, jums ir laba atmiņa,
Bi necieš otras mātītes klātbūtni Fa tuvumā, bet šai gadījumā, es domāju, nekāda nopietna sadursme nenotiks, baseins ir atvērts, Dēzija paradusi atpeldēt un aizpeldēt, kad iepatīkas, ja attiecības ar Bi kļūs pārāk saspīlētas, viņa aizpeldēs, Sevilja jau gribēja ieminēties par Džimu, bet pārdomāja, kļuva dzirdama skaņa motora rūkoņa, paklausieties, tie ir mūsējie, Edemss sacīja, pieiedams pie loga, viņš to atvēra, izliecās ārā un skatījās gaisā, ja atļaujat, Sevilja sacīja, es aizvēršu logu, atcerieties mūsu norunu, jūsu vīriem pašiem jāielaiž Fa un Bi baseinā, un līdz jūsu aizbraukšanai delfīni nedrīkst nevienu no mums redzēt, labi, Edemss atbildēja, novēlu jums veiksmi, viņa balsi nomāca apdullinošā motora rūkoņa, helikopteram tuvojoties, tas ir briesmīgi svarīgi, man taču nevajadzēs to atkārtot, viņa nogurušās, dziļi dobumos iegrimušās acis raudzījās Seviljā, arī Sevilja uzlūkoja viņu, cik dīvaini, viņš izskatījās sirsnīgs, aizkustināts, bet būtībā tas neko nenozīmēja, viņš piederēja pie cilvēkiem, kas prot ieslēgt savu dvēseli iekavās, līdzko saņem pavēli, tāpat ir ļoti svarīgi rīkoties ātri, Edemss turpināja aši, gandrīz bez elpas, kolīdz viņi runās, ja viņi sāks runāt, izsauciet mani pa radio, es būšu uz viena no apsardzes kuģiem un ieradīšos nekavējoties, helikoptera dārdoņa pārtrauca viņa vārdus, viņš ievilka elpu, paskatījās uz Sevilju un izdarīja negaidītu žestu — sniedza viņam roku, Sevilja nodūra acis, allaž viena un tā pati divkosība, izkropļotas cilvēku attiecības, simpātijas, cieņa, nekas nav viltots, nekas nav patiess, rokas spiediens vai mašīnpistoles lode, viss pakļauts pavēlēm, Edemss bija atdevis savu sirdsapziņu priekšniecības rīcībā, viss tika izlemts kaut kur citur, tā bija promesoša cilvēka roka, es darīšu visu iespējamo, Sevilja sacīja nepakustēdamies, domāju, ka apjēdzu, cik tā ir augsta spēle, Edemss gāja uz durvīm, kolīdz viņš tās atvēra, vienlaikus ar nepanesamo dārdoņu, lidaparātam nolaižoties uz terases, telpā ielauzās spēcīga vēja brāzma, durvis aiz Edemsa aizcirtās, it kā vējš viņu būtu izrāvis laukā, esmu briesmīgi satraukta, iedomājoties, ka mēs viņus atkal redzēsim, Arleta sacīja, interesanti, kā viņi mūs saņems, Sevilja aplika viņai roku ap plecu, arī mani nodarbina šis jautājums, katrā ziņā mēs varam būt laimīgi, ka viņi ir šeit, apsēdīsimies, viņš turpināja, esmu pārguris, tas tips ir grūti panesams, viņš iedomājās, tas, ko es nupat teicu, ir ierakstīts lentē, un sāka smieties, kāpēc tu smejies?, tāpat vien, tāpat vien, es tev vēlāk pastāstīšu, viņi apsēdās blakus, viņš atspieda plecu pret Arletas plecu, viņa bija ģērbusies baltos šortos un gaišzilā linu blūzītē, iedegušais kakls -un smalki veidotā galva graciozi slējās virs stāvās apkaklītes, kas sniedzās līdz pakausim, viņa uzlūkoja Sevilju glāsmainām acīm, melnie, cirtotie, mirdzošie mati kā oreols ieskāva gludo seju ar maigo, silto ādu, cik viņa jauka, apbrīnojami jauka un mīļa, gandrīz nekad neizlaiž nadziņus, tikai, ja kļūst greizsirdīga, viņai piemīt sievietes vislabākā īpašība, viņa ir maiga, un šis maigums nav virspusējs rakstura vilciens, viņa ir maiga pašos dvēseles dziļumos, viņas būtība ir labvēlība, šai mirklī Sevilja vairs nedomāja par briesmām, par karu, viņam taču ir Arleta, viņam atdod Fa un Bi, sākas jauna dzīve, cik tagad viegli ap sirdi, viņš nejuta zemi zem kājām, viņš skatījās uz Arletu, viņa ir smaržojoša un jauka, līdzīga auglim, puķei, līdzīga kumeliņam pļavā vai saules staram bērzu birzī, par ko tu domā? Arleta jautāja, viņš uzsmaidīja tai, ne par ko, tāpat vien, viņš negribēja neko sacīt, šai mirklī viņam negribējās runāt pat ar Arletu, gribējās būt vienam un izbaudīt viņas tēlu, ļaujot, lai tas kā medus izkūst mutē, vai atceries, viņa ierunājās, kad mēs ielaidām Bi pie Fa baseinā, viņš mani apšļāca, es biju nogurusi, viscaur slapja un tik laimīga, es aizgāju pie tevis, lai pēc hronometra uzņemtu laiku, es tev pateicu sekundes un pat desmitdaļas, tu mani ķircināji tādas precizitātes dēļ, mēs smējāmies, un pēkšņi es jutu, ka mēs esam tuvi, ļoti tuvi, viņš aizbāza roku aiz Arletas blūzītes apkakles, saņēma galvu aiz pakauša un pievilka pie savas galvas, traks varēja palikt no trokšņa, ko sacēla šīs mašīnas, kaut gan logi un durvis bija ciet, dārdoņa urbās smadzenēs, tā ka nebija pat iespējams domāt, viņi aizlido, Arleta sacīja, pieceldamās un pieiedama pie loga, aizlido kā eņģeļi, viņa ar izsmieklu piemetināja, taisni neticami, cik atvieglota es jūtos, man jau likās, ka sala ir okupēta, Sevilja piegāja pie Arletas, atvēra durvis, 110 terases viņi noskatījās, kā helikopters attālinās, uzņemdams augstumu ērmotā, neizlīdzinātā lidojumā gluži kā lempīgs kukainis, kura kustības apgrūtina smagais rumpis, Sevilja straujiem soļiem devās uz nojumi, es jūs lūgšu, viņš sacīja Sūzijai un Pīteram, šodien nerādīties ostas tuvumā, gribu būt viens, lai atjaunotu ar viņiem kontaktu, Sūzija un Pīters brīdi raudzījās viņā pārsteigti un apbēdināti, okei, Pīters apņēmīgi atbildēja un pasniedza Seviljam bloknota lapiņu, uz kuras bija rakstīts: «Vai sabojāt noklausīšanās aparātu?» Sevilja noliedzot pakratīja galvu, paņēma spaini ar zivīm, kas bija domātas Dēzijai, un, pamājis Arletai, sāka straujiem soļiem kāpt lejup pa sarkano, betonēto noeju, kas veda uz ostu, tad nogriezās uz mazās piestātnes dēļiem, kur bija noenkurota «Karibī», un ieraudzīja abus delfīnus, kas sānu pie sāna meta lokus, un sirds viņam krūtīs sāka dauzīties, viņš uzsauca: «Fa! Bi!», delfīni sastinga piecu sešu metru attālumā un skatījās uz viņu, pieliekdami galvu te uz vienu, te otru pusi, lai uzlūkotu viņu pamīšus ar labo un kreiso aci, tā viņi vēroja Sevilju apmēram minūti, noturēdamies uz ūdens ar vieglām astes kustībām un neapmainīdami savā starpā nevienu svilpienu, «Fa, Bi, piepeldiet tuvāk!» Sevilja sauca, bet nekas nenotika, delfīni joprojām pētīja viņu mēmi un neuzticības pilni, ne lēcienu virs ūdens, ne jautrības, ne draisko šļakatu, viņu klusēšana visvairāk apbēdināja Sevilju, bet tas esmu es! viņš sauca, Pa! jūs taču atceraties Pa! un, paņēmis no spaiņa zivi, viņš notupās uz dambja un izstiepa roku ar zivi uz delfīnu pusi, atkal apritēja dažas sekundes, nekas nenotika, viņi skatījās te uz zivi, te uz Sevilju, tad pēkšņi abi reizē, it kā sapratušies, nemaz nejautādami viens otra domas, apgriezās, papeldēja tālāk un atkal sāka mest lokus pa baseinu, ik aplī, peldēdami garām Seviljam un Arletai, delfīni paraudzījās uz viņiem ar to pašu vienaldzīgi pētījošo skatienu, tas ir veltīgi, Sevilja aizžņaugtā balsī sacīja, dīvaini, tai brīdī viņš nejutās kā pieaudzis cilvēks, likās, viņš atgriezies tālā pagātnē un ir mazs zēns, kuru nezin kāda iemesla dēļ nicina un atstumj rotaļu biedri, ko viņš mīl, pārestības sajūta pievienojās pazemojumam, viņš ar pūlēm valdīja asaras, viņš nolika spaini uz dambja, iemeta tajā atpakaļ zivi, kuru turēja rokā, un izslējās, Arleta pieskārās viņa elkonim, vai tu nemēģināsi tuvoties viņiem peldus? nē, nē, viņš pēc brīža atbildēja neskanīgā balsī, tā būtu kļūda, viņi vēl vairāk ietieptos, šobrīd mums atliek tikai likt viņus mierā, nāc, nestāvēsim šeit, viņš apcirtās uz papēžiem un kāpa augšup pa betonēto nogāzi, Arleta soļoja blakus asarām acīs, pēkšņi nogāze viņai likās tik stāva, tik grūti bija uzkāpt pa to, Sevilja apstājās un atskatījās tieši tai brīdī, kad Fa iznira no ūdens, uzgūlās a,r rumpi uz dambja un ar veiklu galvas kustību, gluži kā futbolists, kas atvaira bumbu no vārtiem, ielidināja zivju spaini baseinā, to izdarījis, viņš triumfējoši nosvilpās, ienira, atkal parādījās virs ūdens ar zivi mutē un norija to, pēc tam ienira Bi, viņi aprija spaiņa saturu neticami ātri un alkatīgi, Sevilja vēroja delfīnus, sastindzis aiz sarūgtinājuma, viņš jutās atstumts, izraidīts, pazemots, viņi neko negrib pieņemt no manām rokām, viņš klusu sacīja kā apkaunots.