Выбрать главу

Sevilja pagrieza galvu, Arleta stāvēja viņam līdzās, viņš sa­prata, ka Arleta bijusi klāt visu laiku, kamēr viņš runāja ar del­fīniem, viņa pārmetoši skatījās uz Sevilju, tu man nesacīji, ka dodies uz ostu, viņš pasmaidīja un paņēma viņu zem rokas, viņa nolieca galvu, piespieda pieri pie viņa kakla un dažus mirkļus pa­lika tā stāvam, maiguma un paļāvības pārpilna, iedomājies šo situāciju, Sevilja pēc brīža ierunājās, ticīgais pielūdz savu dievu, viņa acīs tas ir labsirdības, patiesības, cēlsirdības iemiesojums, un pēkšņi viņš atklāj, ka viņa dievs ir zemisks, melīgs un nežēlīgs, viņš ar roku norādīja uz Fa un Bi, tā tas noticis ar viņiem, tomēr, Arleta iebilda, viņi atklāja savas domas, tu ar viņiem runāji, tas jau ir solis uz priekšu, Sevilja pakratīja galvu, viņi atklāja savas domas, lai vēl vairāk noslēgtos sevī, es varu sacīt vienīgi to, ka man nav tiesību zaudēt cerības, viņi saņēmuši drausmīgu trie­cienu, nezin vai iespējams vēl lielāks psihiskais satricinājums, at­ceries, cilvēks ir labs, cilvēks ir gluds, un viņam ir rokas, īsi sakot, cilvēks ir dievs, bet tagad, kolīdz paveru muti, viņiem rodas aizdomas, ka es meloju, un man par savu godprātīgumu jāpārliecina viņi svilpienu valodā, ko es nemaz tik labi neprotu, bet viņi var jebkuru brīdi pārtraukt sarunu, «tagad es nerunāju, tagad es peldu», tu taču zini, kādu joku Bi mēdza ar mums izspē­lēt, viņa karaliski aizpeld, un, saprotams, šis lielais nelga Fa viņai tūlīt seko, Sevilja apklusa, Edemss zvanīja, Arleta sacīja, viņš gribēja zināt, kā mums veicies, pasaki viņam, ka nav nekā jauna, man nepavisam nepatīk tādi radiosakari, kodu taču katrs var atšifrēt, Arleta noglāstīja Seviljas piedurkni un satvēra viņa roku savā, Megija pamodās, viņa tevi gaida kabinetā, grib runāt ar tevi, žēlīgais dievs, Sevilja nopūtās,

viņa sēdēja uz krēsla taisnu muguru, izspūrušiem matiem, pie­tūkušām acīm, sarkanu seju un izskatījās nopietna, sasprindzi­nāta, problematische, Sevilja atslīga krēslā otrpus rakstāmgalda, juzdams visā ķermenī svina smagumu, viņš paņēma zīmuli, pie­vilka klāt papīra lapu, paskatījās kaut kur izplatījumā pāri Megi­jas galvai un sacīja vienaldzīgā balsī, nu, Megij, bija tā, it kā viņš pēkšņi būtu atvēris slūžas, pār viņu mutuļodama gāzās vārdu straume, viņš nepretodamies ļāvās tai, nodurtām acīm, šķietami vērīgs, turēdams zīmuļa smaili pret papīru, jau vairākus gadus viņš vairs neklausījās Megijā, viņa dzirde bija ievingrinājusies iz­darīt atlasi, tā uztvēra tikai faktus, informāciju, objektīvus ziņo­jumus, līdzko sākās murgi, ausis kļuva kurlas, viņš uzvilka uz papīra apli un aplī iezīmēja četrstūri, interesanti, kā ierīkots šis filtrs manās ausīs, kā darbojas komutators, kāda ir atlases me­tode, kā mana auss zina, ka veltīgi klausīties, pirms es pats to esmu apjautis, viņš piespieda sevi ieklausīties Megijā, nogrima vārdu straumē kā murds jūras dzīlēs, lai iegūtu paraugu analī­zei, viņš mani pierakstīja ar savu vārdu, nabadziņš, cik viņš bija laimīgs, ka es pieņēmu viņa uzvārdu kaut vai uz vienu vakaru, skaidrs, paraugs izšķir visu, mana auss vadās pēc balss, Megijai ir divas balsis, viena skanīga, patīkama tembra balss, kas pieder sekretārei ar augstu profesionālo zināšanu līmeni, un otra — murgu balss, augsta, spiedzoša, nedabiska, tāda balss ir mazai meitenei, kas pubertātes periodā iztēlojas, ka guļ ar visiem apkār­tējiem vīriešiem, un Megijai šis periods vēl arvien turpinās, viņš pacēla galvu un paskatījās uz Megiju, acīmredzot viņai vienalga, vai es klausos, vai ne, viņai nemaz nav vajadzīgs sarunas biedrs, viņa nerunā ar mani, viņa runā manā priekšā, viņai vajadzīgs nevis kāds cilvēks, bet kāda cilvēka klātbūtnes fikcija, lai varētu to visu stāstīt pati sev, un, ja viņai ir nepieciešamība to stāstīt sev, tad tikai tāpēc, lai piešķirtu saviem vārdiem īstenības ilūziju, lai pati tiem noticētu, un jums jāapzinās sava atbildība, kā, lūdzu? Sevilja jautāja, pēkšņi saraudamies, mana atbildība? kāda atbil­dība?, redziet nu, Megija sacīja savā skanīgajā un patīkami tem- brētajā sekretāres balsī, jūs nemaz neklausījāties, ko es teicu, starp citu, tas neko nemaina, jūs nekad manī neklausāties, man vienmēr rodas nepatīkamā sajūta, ka es runāju tukšumā, lūdzu, piedodiet, Sevilja samulsis sacīja, esmu mazliet noguris, Megija paskatījās uz Sevilju, un viņu pārplūdināja maiguma vilnis, viņš patiešām izskatījās noguris, turklāt tik burvīgi apjucis kā mazs, nedarbos pieķerts zēns, saprotams, Arleta nepavisam nav tas sie­vietes tips, kas viņam vajadzīgs, Arleta ir par daudz jutekliska, viņai trūkst maiguma, viņa pārlieku attīsta Seviljā gorillas iedabu, dziņas, kas padara viņu līdzīgu orangutanam, kurš ik brīdi gatavs mesties jums virsū ar paceltu dzimumorgānu, mani atbaida šis latīņu priapisms, atceros, pirmajā gadā mani viņa dēļ mocīja drausmīgi murgi, katru nakti viņš man rēgojās istabas kaktā, kails, spalvains, uzmācīgs, viņš nāk man klāt, aprij mani ar savām tumšajām acīm, es sastingstu šausmās, viņa brūnās rokas norauj man pidžamu, atsedz krūtis, viņš uzguļas man ar visu savu smagumu, man tik ļoti bail, ka es pat nepretojos, jūs runā­jāt par manu atbildību, Sevilja atgādināja, uz brīdi iestājās klu­sums, viņš pacēla galvu, Megij'a raudzījās viņā aizelsusies, gan­drīz mežonīgām acīm, ar sviedru lāsītēm uz pieres, jūs nevarat noliegt, viņa pēkšņi ierunājās nedabiski augstā, spiedzošā balsī, ka esat darījis visu iespējamo, lai šķirtu mani no mana līgavaiņa, o, es jūs nenosodu, es pat varētu sacīt, ka ļoti labi saprotu ele­mentārās jūtas, kam jūs pakļāvāties, vārdu šalkoņa atkāpās, pa­gaisa aiz kāda sliekšņa, kļuva viegla un neskaidra, Sevilja ievilka vismazākajā aplī vēl vienu četrstūri un rūpīgi iesvītroja, nabaga meiča, kā neiroze sašaurinājusi viņas apziņas lauku, viņa nemi­tīgi atgremo vienu un to pašu, nespēj domāt ne par ko citu, līdz 13. janvārim atlikušas tikai piecas dienas, piecas dienas līdz gad­simta vēsturiskajam pavērsienam, miljoni, simtiem miljonu cil­vēku varbūt mirs, visa planēta ir kara, varbūt pat bojāejas priekš­vakarā, bet Megijai tas viss neeksistē, viņa ieslēgusies savā ādā, savas apmātības Četrās sienās, savās seksuālajās mokās, pie dur­vīm kāds viegli pieklauvēja, parādījās Arletas norūpējusies seja, nāc, lūdzu, mīļais, Dēzija un Džims atgriezušies, un viņi nepavi­sam nesaprotas ar Fa un Bi.

*

Sevilja paskatījās pulkstenī. Seši. Vēl stundu būs gaišs. Likās, ostā nekas sevišķs nenotika. Dēzija un Džims bija apmetušies pie «Karibī» sāniem, Fa un Bi turējās savrup otrā baseina pusē. Abi pāri nekustīgi raudzījās viens uz otru. Laiku pa laikam viena no abām mātītēm izgrūda griezīgu svilpienu, uz kuru otra kā atbalss atbildēja.

Sevilja pievērsās Arletai.

—   Vai tu biji šeit, kad atpeldēja Dēzija un Džims?

—  Jā. Bez kāda brīdinājuma Bi metās Dēzijai virsū un iekoda. Dēzija nedomāja padoties un savukārt iekoda Bi. So dāmu kauju pārtrauca Džims, pāris reižu iezveldams ar asti Bi, taču kost viņš nekoda. Bi atkāpās.

—   Un Fa?

—        Fa nepakustējās. Viņš palika savā stūrī un, kad Bi atgriezās, pārmeta viņai tādu uzvešanos.

—   Un pēc tam?

—        Dāmas apmainās svilpieniem, viena apvaino otru, ka tā ieņē­musi viņas teritoriju. Varētu likties, ka tas ir strīds par vietu, īstenībā vienīgi Dēzija ir pieķērusies baseinam jeb, pareizāk sa­kot, «Karibī». Fa un Bi nule ieradušies, viņi vēl nejūtas kā mājās. Un Džims, būdams «nepieradināts» delfīns, noteikti jūtas kā ne­piederoša persona. Jautājums ir tikai par Bi. Pārmetumi Dēzijai, ka tā ieņēmusi viņas teritoriju, ir tīrā liekulība. Viņa negrib Dēziju, un tas ir viss.