— Vienkārši pārsteidzošs.
— Un kāds tam sakars ar ādu? — pēc īsas pauzes C pajautāja.
— Zinātnieki uzskata, ka delfīna peldešanas ātrums ir atkarīgs no viņa ādas īpašībām. Ir divas teorijas, — Edemss turpināja, — Makša Krāmera un …
— Maksis Krāmers? — C spēji pārjautāja. — Jūs sacījāt — Maksis Krāmers? Raķešu speciālists?
Edemss pameta acis uz Lorrimeru.
— Tieši viņš.
— Un ko tad saka Maksis Krāmers? — C pēkšņi pavisam mierīgi jautāja.
— Viņš uzskata, ka delfīnam īstenībā ir divējas ādas: viena — iekšējā āda, kas ietver tauku slāni, un otra — ārējā āda, kas sedz daudzos vertikālos, ar porainu, ūdens piesūcinātu vielu pildītos kanālīšus. Ar šo ārējo ādu, pēc Krāmera domām, izskaidrojams delfīna peldēšanas lielais ātrums. Sī āda ir ļoti mīksta, ļoti elastīga, ļoti jutīga pret mazāko spiedienu, un tā atslābst un kroko- jas, nonākot saskarē ar turbulentiem ūdens virpuļiem.
C pa pusei pievēra plakstus.
— Es atļaušos jūs pārtraukt. Ko jūs saucat par turbulentu virpuli?
— Katrs ķermenis, kas kustas ūdenī vai gaisā, rada turbulentu plūsmu jeb, var sacīt arī tā, mazus virpuļus, kuri bremzē kustību. Pēc Krāmera domām, delfīna ārējā āda ar savu ārkārtīgo elastīgumu novērš virpuļus ūdens plūsmā.
— Tas ir atjautīgs izskaidrojums.
— Ir vēl otrs. Pētnieki konstatējuši, ka delfīna ādu bagātīgi apgādā ar asinīm ļoti daudz sīku asinsvadiņu. Kad delfīns peld ļoti ātri, šais vadiņos spēji pieplūst asinis un izdala pietiekami daudz kaloriju, lai sasildītu ūdens slāni, kas saskaras ar epi- dermu. Taisni šī slāņa sasildīšana novērš turbulentu plūsmu.
Edemss apklusa, paskatījās uz Lorrimeru un turpināja:
— Tagad jums skaidrs, mister C, kādu praktisku labumu var dot šie pētījumi.
— Nebūt ne, — C atbildēja, pa pusei pievērdams plakstus, — piedodiet, bet man nav skaidrs.
Edemss uzlūkoja Lorrimeru un iesmējās.
— Labi, sacīsim, ka, pateicoties delfīniem, šodien kļuvis skaidrs, ka hidrodinamikā un aerodinamikā svarīga ir ne tikai formas, bet arī apvalka problēma. Iedomājieties, ka delfīna ādas noslēpums ir uzminēts: tad taču varētu rūpnieciskiem līdzekļiem atdarināt šādu ādu un apvilkt ar to priekšmetus, kam jāpārvietojas ūdenī vai gaisā. Tā būtu panākts milzīgs ātruma pieaugums.
— Jūs runājat par raķešu ātrumu?
— Ne tikai par raķetēm; tas pats attiecas uz lidmašīnām, zemūdenēm, torpēdām.
Iestājās klusums, un tad C jautāja:
— Vai tas ir viss?
— Tas ir viss, — Edemss atbildēja.
C vientiesīgi pavērās Edemsā un Lorrimerā.
— Jūtos vīlies. Es domāju, jūs man paziņosit, ka delfīni runā angliski.
— Mister C, — Lorrimers sacīja, izliekdams augšlūpu, — nevajag ticēt visam, ko raksta žurnālisti.
— Vai tad viņu stāstos nav ne kripatiņas patiesības?
Lorrimers pastaipīja lūpas: ja to darītu cilvēks ar ne tik labām
manierēm, tad liktos, ka tā ir grimase.
— Aizbrauciet pie doktora Lillī, mister C, viņš jums to pasacīs.
Lorrimers paskatījās pulkstenī.
— Man vēl ir tikai divi jautājumi, — C sacīja ar mīļu smaidu.
— Lūdzu, lūdzu, — Lorrimers atbildēja, uzlikdams labās rokas rādītājpirkstu uz lūpām un raudzīdamies griestos.
— Vai taisnība, ka delfīns ļoti labi orientējas ūdenī bez mazākās redzamības?
— Esmu par to dzirdējis.
Iestājās pauze. «Nelietis,» C nodomāja. «Viņš esot dzirdējis!»
— Beidzamais jautājums, — C turpināja. — Vai delfīnu patiešām var pieradināt?
— Atkarībā no tā, ko jūs saprotat ar vārdu «pieradināt», — Edemss atbildēja.
— Nu, piemēram, ja dresētājs viņu palaistu atklātā jūrā un pēc nedaudzām minūtēm pasauktu, vai viņš atgrieztos?
— Cik man zināms, tāds mēģinājums vēl nav izdarīts, — Lorrimers atbildēja.
Viņš piecēlās.
— Lūdzu, atvainojiet mani, mister C, bet man ir sapulce, un es jau tā esmu novēlojies.
Arī C piecēlās.
— Jāatvainojas ir man. Esmu atņēmis jums daudz dārgā laika.
— Deivids jūs pavadīs, — Lorrimers sacīja, aši pasmaidīdams. — Uz redzēšanos, mister C.
Durvis aizvērās. Garais, ar baltu eļļas krāsu izkrāsotais gaitenis. Edemss paņēma C zem rokas.
— Nu, kādu iespaidu jums vecais atstāja? — viņš jautāja, pagriezis galvu pa labi.
— Viņš ir diezgan skarbs.
— Jūs domājat — pret jums?
— Jā.
•— Viņš pret visiem izturas skarbi.
Un piebilda:
— Negribu jums slēpt, viņš uzskata jūsu ziņu vākšanu par nevajadzīgu.
C aizskarts saslējās.
— Kāpēc par nevajadzīgu?
— Viņš jau pats sacīja. Nav vērts pūlēties un bāzt degunu padomju delfinoloģijā. Tā mūs nekad nepanāks.
— Bet pieļaujiet tādu varbūtību, ka krieviem rodas ģēnijs, kas delfīnu pētīšanā sper izšķirīgo soli.
Edemss atvēra lifta durtiņas un palaida C pa priekšu.
— Vecais teiktu, ka jūs esat atpalicis. Tas laiks, kad ģēniji vieni paši ar primitīvām ierīcēm izdarīja sensacionālus atklājumus, ir pagājis. Mūsu dienās zinātnes progress prasa milzīgus kapitāla ieguldījumus un neskaitāmas zinātnieku grupas, citiem vārdiem, lielu naudu. Tas ir kvantitātes jautājums. Visbagātākā zeme katrā ziņā izdarīs vislielākos atklājumus.
— Jūs tā domājat?
— Jā.
— Ja es ta domātu, tad man atliktu vienīgi izdarīt harakiri.
Edemss sāka smieties.
— Labi, paldies, ka pavadījāt, — C turpināja. — Vai atļausit vajadzības gadījumā piezvanīt, ja man būs nepieciešama papildu informācija?
— Pats par sevi saprotams, — Edemss atbildēja, viegli uzsizdams viņam uz pleca-.
Tiklīdz Edemss atgriezās kabinetā, Lorrimers strauji piecēlās un gāja viņam pretī. Lorrimers joprojām izskatījās cienīgs, taču ne sejas izteiksmē, ne pozā vairs nebija ne miņas no skarbuma, kas bija mulsinājis C.
— Nu, kāds iespaids šim radās? — viņš uzjautrināts jautāja.
— Jūs esot paskarbs. Es esmu piekāpīgāks un atsaucīgāks. Nākamreiz viņš sāks ar mani.
Un piebilda:
— Man ļoti patika veids, kā jūs mēģinājāt viņu pārliecināt, ka padomju delfinoloģijā jums nesagādā ne mazāko raižu.
— Vai tas man izdevās?
— Nē, nedomāju vis. Viņam ir intuīcija, un par padomju del- finoloģiju viņš zina vairāk, nekā izsakās.
— Tieši tā. Nupat man zvanīja no mūsu izlūkošanas dienesta. Pirmkārt, viņš nav vis vienkāršs, sīks aģentiņš, par kādu uzdevās, bet gan viens no zinātniskās izlūkošanas vadītājiem.
— Retrospektīvi jūtos ļoti pagodināts, — Edemss teica pavīpsnādams.
— Otrkārt, C ir Jēlas universitātes fizikas fakultātes diplomands …
— Un viņš vēl jautāja par turbulentu plūsmu!
— Un tieši ar to, pēc manām domām, sevi nodeva. Nejēga būtu izlicies visu zinām.
Pie durvīm klauvēja.
— Lūdzu! — Lorrimers uzsauca.