un pēkšņi viens pēc otra, spoži apgaismojot ostu, debesīs uzšāvās divi milzīgi apžilbinošu liesmu kūļi, ko pavadīja divi tik spēcīgi sprādzieni, ka Sevilja juta māju zem kājām salīgojamies, kreisā roka iesāpējās no diezgan stipra trieciena, un tas bija viss, viņš iededza starmeti, «Karibī» bija pazudusi, viņš dzirdēja aiz muguras balsis un neatskatīdamies uzsauca, necelieties kājās! rāpus līdz apmalei! viņš sāka šaut garām kārtām tieši pāri dambja malai, kur jūs šaujat? Pīters kliedza viņam pie auss, neatlaiz- dams ložmetēja sprūdu, viņš atkliedza, pa fārvateru, cita atpakaļceļa viņiem nav! starp divām ložmetēja kārtām viņš dzirdēja labajā pusē Ml(3 sausos, sprakstošos, steidzīgos šāvienus, neticami ātri ausa gaisma, Sevilja saskatīja sev pa la; bi Arletu, pa kreisi — Megiju, Megija, esiet gatava izslēgt starmeti, tai pašā mirklī ietarkšķējās smagais ložmetējs, pirmās trasējošās lodes krita diezgan tālu no fārvatera sākuma, bet palēnām, līkločiem virzījās tuvāk, Edemss iejaucās kaujā, vai mūsu starmeši viņu netraucē? Pīters skali sauca, Sevilja noņēma pirkstu no ložmetēja mēlītes, nē, nedomāju vis, tomēr izsauciet viņu, viņš pamāja Sūzijai, un Sūzija pārtrauca šaušanu, patlaban šaut nebija nekādas jēgas, smagais ložmetējs rūpīgi kapāja fārvateru, uguns punktiņi zīmēja regulāras diagonāles uz priekšu un atpakaļ, bet vai tā bija iedarbīga uguns? kādā dziļumā lodes zaudē caursites spēku? viņam iesāpējās kreisā roka, tā bija uztūkuši, asiņoja un smeldza, tu esi ievainots? Arleta nobažījusies jautāja, nē taču, viņš atbildēja, raudzīdamies apkārt, tad izstiepa roku un pacēla no zemes kādu atlūzni, tas jau nav nekas, viņš ironiski noteica, gabaliņš no nabaga «Karibī», aiz muguras Pīters kliedza, Edemss teica, lai nodzēšot starmeti un ejot paskatīties, ko lai es daru? ejiet, ejiet, vien, Sevilja gurdi atbildēja, katrā ziņā briesmas vairs nedraudēja, paskatīties? kas tad tur vairs ir ko redzēt? neviens nepārmija ne vārda, kamēr Pīters atgriezās, tā kā līdz ar gaismu cēlās migla, likās, ka nakts saplīst tumšos, pūkainos lēveros, pēc kāda brīža Pītera garais stāvs atkal parādījās uz beto- nētā celiņa, viņš kāpa gausi, sasniedzis terasi, viņš pacēla galvu un no lejas paskatījās uz Sevilju, rīta krēslā viņa seja šķita bāla un sakritusies, viņš sacīja drebošā balsī:
— Fa un Bi… Abi.
— Nu, kas?
— Saraustīti gabalos.
Arleta saslējās.
— Bet tie jau nemaz .. .
Sevilja spēcīgi saspieda viņas delmu, un viņa apklusa.
— Paziņojiet Edemsam, — Sevilja sacīja.
XIV
Edemss stāvēja uz dambja, rokas kabatās sabāzis, galvu uz priekšu izstiepis, viņš nebija paguvis noskūties, un viņa zods un vaigi izskatījās netīri. No tā, kas reiz bija «Karibī», tagad tikai lūžņi mētājās virs un zem ūdens. Sprādziens izrādījās visai untumains: tas bija pilnīgi sašķaidījis mastu, toties alumīnija virtuves 'bloks gulēja trīs metru dziļumā pilnīgi vesels un tik mirdzošs, it kā nupat būtu samontēts. Divi ūdenslīdēji ar cimdiem rokās vāca kopā to, kas bija palicis pāri no abiem delfīniem, un novietoja uz darvotā buru audekla, kas bija izklāts uz dambja. Lai gan saule bija tikko uzlēkusi un gaiss vēl dzestrs, sāji salkanā smaka, kas
dvakoja no šīm atliekām, bija grūti panesama. Vīri, kas tās zvejoja laukā no ūdens, mēģināja salikt kopā gabalu pa gabalam abus ķermeņus, it kā rotaļādamies ar bilžu klucīšiem. Kad viņi kļūdījās, Pīters, kas arī bija uzvilcis cimdus, noliecās, lai kļūdu izlabotu. Ar savu balto kreklu un marles aizsargmasku uz mutes viņš izskatījās pēc ķirurga.
— Es redzu tikai divus līķus, — Edemss pēc kāda brīža ierunājās. — Kur ir Dēzija?
Sevilja piemiedza acis.
— Vakar vakarā, līdzko viņa atpeldēja, Bi uzklupa viņai, sita un koda.
— Un viņa aizmuka? Nav ļaunuma bez labuma. Bet droši vien sprādziens viņu šausmīgi nobiedēja un jūs viņu tik drīz vairs neredzēsit.
Sevilja pakratīja galvu, bet neko neatbildēja. Pēc brīža viņš ierunājās:
— Es domāju, ka tas ir akvalangistu darbs.
Viņi pagāja dažus soļus mājas virzienā, tad Edemss apstājās un jautāja:
— Ko par to saka Pīters, Sūzija un Megija?
— Viņi nesaprot neko un pagaidām neko nav jautājuši. Megija šorīt brauks uz Denveru.
— Ļoti labi. Pareizākais ir nesacīt viņiem neko.
Un Edemss turpināja:
— Ja runājam par uzbrucējiem, mēs atradām līķus. Viņi bija divi.
Sevilja nodrebēja.
— Jūs atradāt līķus! Ceru, ka mēs neesam …
Edemss savilka lūpas greizā smaidā, kas padarīja viņa neskūto seju vēl vājāku un nežēlīgāku.
— Nomierinieties. Tas ir mūsu kalibrs, nevis jūsu konfeti.
Viņš klusā balsī piebilda:
— Padomājiet tikai, kāda nedzirdēta drosme! Viņi zināja, ka mēs apsargājam fārvateru. Pēc padarītā viņiem bija gaužām niecīgas izredzes izkulties sveikā.
Un turpināja:
— Pirmās kaujas bilance: divi delfīni, divi cilvēki.
— Tas ir šausmīgi, — Sevilja sacīja sakostiem zobiem.
— Tas ir bezjēdzīgi. Un vislielākā bezjēdzība ir tā, ka B, tāpat kā mēs, ar vislabāko pārliecību kalpo Savienotajām Valstīm. Viņa acīs mēs esam nodevēji. Un mēs uzskatām viņu par ārprātīgo: mēs domājam, ka ir neprāts par zemu novērtēt ķīniešu iespējamo atbildes triecienu.
Sevilja paskatījās uz viņu.
— Kaut arī jums trūkst Fa un Bi liecības, jūs tomēr varat ziņot prezidentam par savām aizdomām, kāda loma uzspiesta delfīniem.
— Mēs to jau esam darījuši. /
— Un par Fa un Bi nogalināšanu, kas apstiprina jūsu aizdomas.
•— Mēs to darīsim. Bet no tā viņam būs maz labuma. Politikā aizdomas nav ierocis. Pašlaik uz prezidentu tiek izdarīts drausmīgs spiediens. Un viņam nav nekā, lai turētos tam pretī. Viņš nevar balstīties pat uz sabiedrisko domu. Vai jūs zināt pēdējās aptaujas rezultātus?
— Nē.
— Vakar vakara tos paziņoja pa televīziju. Piecdesmit astoņi procenti amerikāņu pieņem domu par kai'u.
— Tas ir baigi.
Edemss atkal greizi pasmaidīja.
— Līķu kandidātu netrūkst.
— Es gribētu jums ko jautāt, — Sevilja sacīja, pētījoši uzlūkodams viņu ar savām tumšajām acīm. — Vai par to, kas patlaban gatavojas, visi jūsu ļaudis ir tādās pašās domās kā jūs?
Edemss acīm redzami vilcinājās.
— Nebūt ne. Ir divas tendences, pat visaugstākajā līmeni. Un viena no šīm tendencēm ir labvēlīga B viedoklim.
— Tātad nav izslēgts, ka dažas personas no jūsu vidus nepārtraukti informējušas B par Fa un Bi?
— Diemžēl tas nav izslēgts, — Edemss atbildēja, nodurdams acis.
Pēc brīža viņš pacēla galvu, paskatījās uz ostu un abiem nirējiem, kas, pabeiguši darbu, viens pēc otra izkāpa krastā.
— Lai nu kā, tagad tas ir beidzies, — viņš sacīja.
Sevilja paraudzījās viņā. Edemss izskatījās noguris, sarūgtināts un tai pašā laikā dīvaini atvieglots. Pasaules miers bija zaudēts, bet vismaz viņš var tagad noslēgt savu mazo personīgo mieru ar B. Divi delfīni, divi cilvēki, tas nav nekas, niecīgs zaudējums nelielā divu resoru strīdā. B uzvarēja, un tagad, pēc B uzvaras, Edemss vair mierīgi pieslieties vairākuma viedoklim. Aiz savu šefu muguras. Ar pavisam tīru sirdsapziņu.