— Vai man jāizsauc policija? — Sevilja pēc brīža jautāja.
— Nekādā gadījumā! — Edemss steigšus iebilda. — Fa un Bi pazušanai jāpaliek noslēpumam.
Un piebilda:
— Turklāt es jau stājos sakaros ar policiju un paskaidroju nakts apšaudes iemeslu: mēs atklājām Kastro diversantu vienību, kas mēģināja pielavīties Floridas salām, un to iznīcinājām.
Tā kā Sevilja joprojām klusēja, viņš turpināja:
— Acīmredzot tas jūs kavē saņemt apdrošinājuma summu par «Karibī». Bet es domāju, ka mūsu aģentūra atlīdzinās jums visus zaudējumus.
Sevilja paskatījās uz viņu augstprātīgi.
— Es neko neprasu.
— Jūsu parastais donkihotisms, Sevilja.
Un, tā kā Sevilja neatbildēja, Edemss sacīja:
— Es vēl nofotografēšu delfīnu līķus un došos projām. Vai vēlaties paturēt ieročus?
— Pēc jūsu ieskatiem.
— Labi, lai tie vēl pagaidām paliek, kaut gan, manuprāt, jums vairs nekādas briesmas nedraud.
— Vai jūs izbeigsi! salas apsargāšanu no jūras puses?
— Protams. Uzskatu, ka tā vairs nav vajadzīga.
Pēc brīža viņš piebilda:
— Runājot par apbruņojumu, vai zināt, ko es darītu, ja man būtu jūsu sala un jūsu bagātība? Es liktu uzcelt pretatomu patvertni, šepat, klinšu vidū. Lai kas notiktu, jums būtu vislielākās izredzes palikt dzīvam.
Sevilja paskatījās uz viņu: cik cinisks domāšanas veids! Un cik Edemsam tas liekas dabiski! Simts, simtpiecdesmit, divi simti miljonu amerikāņu nobeidzas visdrausmīgākajos apstākļos, bet es — es palieku dzīvs. Jo man ir nauda. Man taču ir tiesības darīt ar savu naudu to, ko es gribu, piemēram, likt to lietā, lai izglābtu savu ādu, kamēr visi citi iet bojā. Un visa Amerika atzīst manu rīcību par pareizu — indivīda tiesību un iniciatīvas brīvības vārdā.
— Varbūt man pievākt līķus? — Edemss iejautājās vienaldzīgā balsī.
Sevilja samirkšķināja acis.
— Nē.
— Ko jūs domājat ar viņiem darīt? Iesviest jūrā?
— Nē.
— Kāpēc ne?
— Haizivju dēļ. Man nepatiktu, ja haizivis viņus aprītu.
Viņš piemetināja:
— Apliešu ar benzīnu un sadedzināšu.
— Kā budistu mūkus, — Edemss pasmīnēdams sacīja.
Sevilja novērsās.
— Lūdzu, piedodiet, — Edemss teica. — Es aizmirsu, ka jūs bijāt ļoti pieķēries šiem dzīvniekiem.
No atlikušajām pagalēm, kas vēl bija zālē pie kamīna (it visu, pat malku, vajadzēja vest no kontinenta), Pīters sakrāva sārtu pašā salas galā tā, lai dūmus nenestu uz mājas pusi, tai saliņas malā neviens nekad nerādījās, jo tur bija tikai kaili, šķautnaini akmens bluķi un zemūdens klintis, kur vētras laikā nemitīgi mutuļoja straume, piedzenot plaisas un iedobes pilnas ar baltu, netīru putu murskuļiem, kas atgādināja neapstrādātas kokvilnas skum- šķus, vajadzēja vairākas reizes stumt dzelzs ķerru turp un atpakaļ, lai atvestu abu delfīnu atliekas un, rīkojoties ar lāpstu, noliktu tās uz pagalēm, kur pēc tam Sevilja, bāls, sakniebtām lūpām, izlēja divas kannas benzīna, tad, turēdams izstieptā rokā garu, aizdedzinātu egles zaru, pielaida uguni pagalēm sārta apakšā un tai pašā mirklī nometa zaru, liesmas uzšāvās divstāvu mājas augstumā, ar neticami skaļu čurkstoņu kusa tauki, aizsprakstot vairākus metrus tālu, Pīters un Sevilja atkāpās, no sārta cēlās biezi, melni dūmu vāli .ar eļļaini ziliem plankumiem, un, lai gan vējš nepūta uz viņu pusi, mutē un nāsīs ieplūda svilstošas gaļas un tauku šķebīgā dvaka, Sevilja redzēja, ka Pīters skatās uz viņu un kustina lūpas, taču nedzirdēja ne skaņas, liesmu sprēgoņa un cepošās-gaļas čurkstoņa nomāca viņa balsi, Sevilja aizvēra acis, tas bija kā lēciens pagātnē, kapteinis H. C. Sevilja, U. S. Artny, norīkots par tulku Nirnbergas prāvā, ar šausmām klausījās liecinieka liecību, Kulmhofas koncentrācijas nometnes komandants SS šturmbanfīrers nejauši, rīkodamies uz labu laimi, bija atklājis visizdevīgāko malkas novietojumu un ideālus bedres izmērus: garums piecdesmit metru, platums seši metri, dziļums trīs metri, bedres dibenā viņš lika ietaisīt reni, pa kuru dzīvnieku tauki satecēja toverī, produktivitāte bija kolosāla, astoņi tūkstoši līķu divdesmit četrās stundās, tātad augstāka, lai gan ierīce bija ārkārtīgi vienkārša un primitīva, nekā Birkenavas un Osvencimas lielās, modernās nāves rūpnīcas milzīgajā galvenajā krematorijā, kur tomēr sastrēguma brīžos, kad iespējami īsā laikā vajadzēja iznīcināt četrsimt tūkstošus ungāru ebreju, paralēli stingri normētam industriālam konveijeram (ne sekundes dīkstāves, sākot ar brīdi, kad divi tūkstoši ebreju tika ielaisti gāzes kamerā, līdz brīdim, kad četrdesmit sešas minūtes vēlāk viņi pārvērtās dūmos, atstājot rūpnīcai metodiski savāktos blakus produktus — drēbes, gredzenus, zelta zobus, matus, ziepju ražošanai noderīgus tauku (s) izmantoja arī, lai gan tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos, kādas sešas bedres pēc Kulmhofas parauga, taču darīja to nelabprāt, ar sirdsapziņas pārmetumiem, jo tā tika nesaimnieciski izšķērdēti blakus produkti, SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Hess, Osvencimas nometnes komandants, ar tukšu skatienu uzlūkoja tribunāla priekšsēdētāju un sacīja neizteiksmīgā balsī: 1941. gada
30. jūnijā fīrers parakstīja pavēli līdz galam atrisināt ebreju jautājumu: es personīgi, priekšsēdētāja kungs, esmu noindējis atgāzi tikai pusotra miljona ebreju, bet, ja pieskaita tādas mazas nāves nometnes kā Kulmhofa, Volceka un Treblinka, tad laika posmā no 1941. gada līdz 1945. gadam kopsummā seši miljoni mierīgu iedzīvotāju, to vidū sievietes un bērni, apcietināti, spīdzināti, aplaupīti, mērdēti badā, noindēti ar gāzi un pārvērsti pelnos, uz Osvencimu nogādājamo ebreju transportam bija priekšroka visā «trešajā reihā» no viena gala līdz otram, ešeloni ar ebrejiem atgāja no stacijām pat pirms vilcieniem, kas veda munīciju un pārtiku uz Austrumu fronti, Hitlers bija piešķīris absolūtas privilēģijas lielākajam genocīdam vēsturē, Seviljam sažņaudzās sirds, viņā uzviļņoja briesmīgs kauns, bet mēs rīkosimies vēl labāk, daudz labāk, ūdeņraža bumba, kas sprāgst trīsdesmit piecu kilometru augstumā, attīsta tādu siltuma enerģiju, ka simt līdz simt četrdesmit kilometru rādiusā viss pārvēršas pelnos, četras ūdeņraža bumbas, kas vienlaikus sprāgst tai pašā augstumā, iznīcina katra veida dzīvību simt piecdesmit tūkstoš kvadrātkilometru lielā joslā, vienas pašas kobalta bumbas radioaktīvais mākonis var pārvērst tuksnesī trīsreiz lielāku rajonu nekā Lielbritānija, pēc mūsu aprēķiniem, džentlmeņi, vajadzētu tikai trīsdesmit tūkstošus megatonnu, lai iznīcinātu septiņsimt miljonu ķīniešu,
iesim, Sevilja sacīja, pieskardamies Pītera elkonim, nepaliksim šeit, Pīters ielika lāpstu ķerrā, pagriezās, iejūdzās kā ilksīs un sāka vilkt ķerru pa akmeņaino zemi, netālu no mājas viņš apstājās, izslējās un paskatījās uz Sevilju, vai es drīkstu jums uzdot dažus jautājumus? Sevilja pagriezās pret viņu un nopietni ielūkojās viņam acīs, ja tie ir jautājumi, kurus es nojaušu, tad labāk ne, es nevarēšu uz tiem atbildēt, un nevis tāpēc, ka es jums neuzticētos, bet gan, lai pasargātu jūs un Sūziju, ticiet man, būs labāk, ja jūs nezināsit neko, un jūs pats? Pīters jautāja, vai jums nedraud briesmas? Sevilja savaikstījās, Edemss domā, ka ne, ka viss ir beidzies un viņiem pietiks ar delfīniem, bet man gandrīz liekas, ka viņš maldās, Pītera pleci saspringa, bet kāpēc tādā gadījumā lai es nedalītos ar jums briesmās? Sevilja pacēla roku, tāpēc ka tā jūs varat man palīdzēt no tām izvairīties, kādā veidā? Pīters dedzīgi iesaucās, darīdams to, ko es lūgšu, un neko nejautājot, vai gan līdz šim es neesmu, neko nejautādams, darījis to, ko jūs lūdzat? Pīters iebilda, Sevilja uzlika viņam roku uz pleca un pasmaidīja, tieši tā, un turpiniet tāpat, viņš nolaida roku gar sāniem, pirmkārt, jūs paņemsit gumijas laivu, aizvedīsit Megiju uz kontinentu un iesēdināsit viņu lidmašīnā, Sūzija brauks jums līdzi, otrkārt, jums jāuzmana, vai jums neseko, turiet acis vaļā, tie ļaudis ir speciālisti, pārzina visus sava aroda trikus, treškārt, es jums iedošu čeku uz jūsu vārda, un jūs to inkasēsit savā bankā, Pīters savilka uzacis, kāpēc čeku uz mana vārda?_ kāpēc ne čeku uz jūsu vārda ar jūsu pilnvaru, kā parasts?, tāpēc, Pīt, ka jūsu konts droši vien netiek uzraudzīts, turpretī mans, es bīstos, tiek, tāpēc, ka es nepaļaujos uz banku diskrēciju, un tāpēc, ka tas būs čeks par lielu summu, vai tas jūs apmierina?