Tiklīdz Sevilja nogriezās no fārvatera, lai nokļūtu alā, viņš ievilka airus, ielika vienu no tiem aizmugures gropē un sāka irties, Arleta stāvēja mazās gumijas laivas priekšgalā, lai ar otru airi atstumtos no klints sienām, starp kurām laiviņa slīdēja, draudēdama iestrēgt un gandrīz vai sagriezties šķērsām, tā viņi nobrauca metrus divdesmit, tad Sevilja skaļi uzsauca, airē atpakaļ! un Arleta spēcīgi airēja priekšgalā, kamēr viņš ar sava irkļa straujiem, sparīgiem vēzieniem lika laivai gandrīz pilnīgi apcir- sties ap savu asi un ievadīja to pret straumi tumšā, velvotā līkumā, kam, liekas, nebija izejas, jo priekšā slējās mitra, appelē- jusi, gliemežvākiem aplipuši siena, bet, nesasniedzis to, Sevilja atkal krasi pagrieza laivu, šoreiz pa kreisi, un iebrauca tik šaurā un zemā ejā, ka bija jāpietupstas, nu vairs nebija iespējams airēt, Arleta laivas priekšgalā iededza spēcīgu elektrisko laternu, Sevilja izstiepa rokas uz sāniem un, no visa spēka atspiezdamies pret ejas sienām, virzīja laivu uz priekšu, sīksikiem vilnīšiem šļakstot, brīžiem laivas gumijas veltņi berzējās gar klints grubuļiem ar satraucošu troksni, Sevilja pagausināja gaitu, viņam likās, ka laiva kuru katru brīdi iestrēgs starp diviem izciļņiem, Arleta dzirdēja tumsā viņa smago elpošanu, tas bija visgrūtākais un bīstamākais posms, tad Sevilja pusbalsī sacīja, klāt esam, un laiva izsprāga kā korķis no pudeles kakla un, apgriezdamās ap savu asi, ieslīdēja alā, tā bija apaļa, pazema, plaša zāle ar tik regulārām velvēm kā viduslaiku pils pagrabam, kupolveidīgajos griestos bija dažas plaisas, pa kurām spiedās iekšā zaļgana gaisma, no fārvatera alu šķīra tikai vienas sienas biezums, taču bija vajadzīga vairāk nekā pusstunda, lai pa līkumoto labirintu aizirtos līdz tai, Sevilja nolika vietā airi, kamēr Arleta lēnām slidināja laternas gaismu pār ūdens virsu, neredzēdama ne Fa, ne Bi, tikai tumsa un klusums visapkārt, ūdens bija rāms un melns, vienīgi laivas saceltie ņirbu vilnīši vēl salīgoja tā līmeni, «Fa! Bi!» Sevilja ar bažām sauca, velves atbalsoja viņa balsi, tad atkal iestājās klusums, un tikai ūdens skaņi pilēja no ievilktā aira,
nevar būt, ka viņi aizpeldējuši, Sevilja sacīja, arī tad, ja abi būtu izbijušies, es tam neticu, Arleta pievērsās viņam, tā kā viņa, izstiepusi roku sānis, aizvien vēl slīdināja laternas staru pār ūdens līmeni, Sevilja redzēja mazo, tumšo siluetu turpat līdzās, bet uz alas sienas — milzīgo ēnu, vai tu nedomā, ka akvalangisti varēja viņus nogalināt?, nē, nē, Sevilja atbildēja, kā viņi būtu atraduši alu, nevienam par to nekas nebija zināms, un šurp jau pat dienā ir grūti nokļūt, bet tumšā naktī ala ir pilnīgi nepieejama, taču Fa un Bi varēja paši naktī izpeldēt līdz fārvateram, Sevilja pakratīja galvu, maz ticams, un pēc brītiņa turpināja, viņi ar savu sonaru arī tumsā jau iztālēm būtu atklājuši akvalangistus, turpretī tie vīri noteikti nezināja, ka delfīni ir šeit, starp citu, akvalangisti tikai izpildīja pavēli, viņi saņēma skaidru un precīzu rīkojumu — iznīcināt visu, kas ir ostā, pārējais viņus neinteresēja, nu, tad Fa un Bi aizbēguši aiz bailēm, Arleta sacīja, sprādziens viņus būs šausmīgi izbiedējis, un viņi aizpeldējuši; iestājās ilgs klusums, alā bija ļoti vēss, miklums apņēma Seviljas plecus un muguru, nomāktā balsī viņš sacīja, es ceru, ka ne, mīļais dievs, to es nepārdzīvotu, labu brīdi viņš nerunāja ne vārda, klusumā, kas valdīja alā, jautās kaut kas baiss, nodūris galvu, Sevilja iegrima sevī, savādi, ka šai mirklī viņš vairāk domāja par abu delfīnu likteni, nevis par pasaules nākotni, atceries, viņš pusbalsī sacīja, atceries, kā mēs nomainījām viens otru naktī uz plostiem, lai Fa nejustos vientuļš, jā, Arleta atbildēja, mēs nolaidām roku ūdenī, un Fa tūlīt to satvēra mutē un sāka pa jokam kost, agri no rīta viņš nolika savu lielo galvu uz plosta mazliet iesānis un skatījās uz mums, cik viņam bija mīlīgas, apaļas, spridzīgas acis, Sevilja klausījās Arletas balsī un domāja, tas ir beidzies, tagad jābrauc atpakaļ, nav vairs jēgas ilgāk palikt šai caurumā, bet, lai gan irklis jau bija viņam rokā un laiva pagriezta pret izeju no alas, viņš arvien vēl vilcinājās, krūtis nospieda neizsakāms smagums, viņu stindzināja neaptverama zaudējuma sajūta, viņš jutās bezgala nabags, it kā pēkšņi būtu zaudējis pusi mūža, gadiem ilgās ikdienas rūpes, neprātīgās bailes, kad Fa un Bi atsacījās ēst, neskaitāmās darba stundas, kad ar neatslābstošu uzmanību bija pētījis, vērojis un salīdzinājis,, pat rotaļu laikā, pat atpūtas brīžos, brauksim, viņš skaļi sacīja, nav jēgas palikt šeit, es te jūtos kā dzīvs aprakts, ārā, dienas gaismā, mums būs vieglāk, Arleta pavērsa laternas gaismu pret izeju, bet Sevilja nekustējās, labā roka bez spēka atdusējās aizmugurē uz aira, to nepaceldama, galva bija pagriezta sānis, ar skatienu uz laivas priekšgalu, lai pārbaudītu virzienu, laiks aizritēja, un Sevilja, rūgti pavīpsnādams, domāja, cik jocīgi, es taču šorīt biju pilnīgi pārliecināts, ka viņi beidzot sāks runāt, un pat magnetofonu paņēmu līdzi, vienīgais, kas man nenāca ne prātā, ka viņi varētu aizbēgt, un tagad visam beigas, viss zaudēts, ari cerība aizkavēt karu, kāds drausmīgs absurds, pasaules liktenis bija atkarīgs no tā, kas norisinājās divu vaļveidīgo smadzenēs, kad notika sprādziens, no tā, kāds priekšstats viņiem par to radās, no viņu izdarītā secinājuma, un tagad, vai tas nav augstākais izsmiekls, B mēģinās dabūt mūs rokā, baidīdamies, ka viņi tomēr paguvuši mums visu izstāstīt, braucam, viņš sacīja trešo reizi, un viņa roka satvēra airi,
aiz laivas priekšgala, kur krita Arletas laternas gaisma, no ūdens uzšāvās kāds stāvs, uzmezdams savu milzīgo ēnu līdz kupola augšai, atskanot jautriem krekstieniem, šņirkstieniem, svilpieniem, blakus pirmajam stāvam tūlīt parādījās otrs, drusku mazāks, «Fa! Bi!» Sevilja kliedza, nezinādams kur dēties aiz prieka, un tad sākās augstu augstie lēcieni, šjakstināšanās, krekstinā- šana, kas atgādināja smieklus, atmuguriska deja, kad delfīni, uz- niruši par trim ceturtdaļām virs ūdens, slīdēja pa to, kuldami asti, Henrij! Arleta laimīga iesaucās, šoreiz nevarēja maldīties, tā bija agrākā vētrainā sajūsma, bezgalīga sirsnība, neizsmeļams prieks, tik liela mīlestība, ka to nemaz nav iespējams pilnībā parādīt.
— Fa! Bi! — Sevilja sauca. — Kur jūs bijāt?
— Bet šeit! — Fa atsaucās ārkārtīgi spalgā balsī. — Mēs visu laiku esam šeit. Mēs klausāmies.
Arleta noliecās, pieskārās Seviljas elkonim un vienā elpas vilcienā izteica:
— Mīļais! Viņš runā angliski!