Patiešām Fa runāja angliski, viņš nebija aizmirsis!
— Kur — šeit?
— Seit, — Bi sacīja. — Mēs nekustamies. Paši ūdenī, elpeklis ārā.
— Bet kāpēc? Kāpēc? — Sevilja jautāja.
Fa nolika galvu uz laivas veltņa.
— Mēs sakām: varbūt viņi nāk mūs nogalināt. Varbūt viņi ir draugi. Varbūt nav.
Tad, lūk, kā! Neuzticēšanās, šaubas. Cik dziļi cilvēku meli iedragā radījumus, kas nezina ļauna!
— Bet mēs taču jūs mīlam! — Sevilja sacīja.
— Es zinu, — Bi atbildēja. — Es dzirdu. Es dzirdu, kad tu runā par Fa.
«Es dzirdu», nevis «es dzirdēju», «kad tu runā», nevis «kad tu runāji». Viņu valoda pusgada laikā tomēr bija cietusi. Tā tas notiek ar pakļautām tautām, kuru valodu vairs skolās nemāca: vārdi saglabājas atmiņā, bet sintakse kļūst nabadzīgāka. Teikumu uzbūvē bija kaut kas bērnišķīgs, un izruna bija netīrāka nekā jebkad agrāk.
Bi palēcās augstu gaisā un iekrita ūdenī blakus laivai, lai ap- šļāktu Sevilju.
— Rimsties, Bi! — Arleta uzsauca. — Te ir pārāk auksts, lai draiskotos.
— Es dzirdu, — Bi smiedamās sacīja. — Ma runā par Fa, bet par Bi nē.
— Es tevi mīlu, Bi, — Arleta apliecināja.
— Ma aizmirst Bi, — Bi turpināja, un laternas gaismā varēja redzēt šķelmīgu spīdumu viņas acī.
Fa vairs nesacīja neko. Nolicis galvu uz gumijas laivas veltņa, viņš pievērtām acīm ļāvās Arletas glāstiem.
— Bi, — Sevilja jautāja, — paskaidro man. Tu taču neesi aizmirsusi cilvēku valodu?
— Kad neviens neklausās, mēs ar Fa runājam. Mēs negribam aizmirst.
— Kāpēc? Jūs taču vairs negribējāt runāt ar cilvēkiem.
— Lai saglabātu. Un vēl, — viņa pēc brīža piebilda, — lai iemācītu mazajiem.
Sevilja uzmanīgi izņēma no kabatas mazu bateriju magnetofonu, savienoja kontaktus un izvilka mikrofonu. Dīvaina loģika. Cilvēks ir ļauns, bet viņa valoda ir laba, ja to nelieto, lai sazinātos ar cilvēkiem: ieguvums, kas pats par sevi vērtīgs, saglabājams un pat nododams tālāk nākamajām paaudzēm, arī sava veida sociāla priekšrocība; starp citu, Bi ar to bija iepriekšējā dienā lielījusies Dēzijai.
— Bi, — Sevilja jautāja, — vai tu mīli Pa un Ma?
— Jā.
— Un citus cilvēkus?
— Nē. Citi cilvēki nav labi.
Sevilja tuvināja roku ar mikrofonu laivas veltnim.
— Kāpēc? Ko tad viņi nodarījuši? — viņš jautāja, pieliekdamies Bi.
— Viņi melo. Viņi nogalina.
Lieliski pateikts. Visa cilvēces vēsture četros vārdos. No paša sākuma līdz 1973. gadam. Līdz dienai, kad cilvēce, sagrābusi pati sevi aiz rīkles kā klauns, neviļus aiz neuzmanības nožņaudzas.
— Kā viņi melo? — Sevilja vaicāja.
Fa pagrieza galvu un paskatījās.
— Sākumā, ar Ba, tas bija jocīgi. Bet pēc lidmašīnas viņi melo, viņi nogalina. Pat mūs viņi mēģina nogalināt.
— Paskaidro, Bi, — Sevilja sacīja.
— Nē, es! — Fa sparīgi iesaucās. — Sākumā, ar Ba, pirms lidmašīnas, viņi uzliek mums iejūgu. Labi. Uz iejūga ir mīna. Viņi parāda mums vecu, tukšu kuģi, tālu, ļoti tālu. Mēs peldam, peldam. Pie kuģa mēs ienirstam, piepeldam pavisam klāt, pagriežamies uz sāniem, mina paliek pie kuģa.
— Pagaidi, Fa, ne tik ātri. Saskaroties ar kuģi, mīna atbrīvojas no siksnām un pielīp pie kuģa?
— Jā.
— Ka pielīp?
— Kā gliemežvāks pie klints.
— Un tu, ko tu dari?
— Es peldu. Tālu, tālu.
— Es arī, — Bi iejaucās. — Man arī ir iejūgs un mīna. Mana mīna arī paliek pie kuģa. Es arī peldu kopā ar Fa.
Pēkšņi Bi iesmējās.
— Kāpēc tu smejies?
— Sākumā Ba saka: Bi nesīs mīnu. Bet es saku: nē. Es saku: kopā ar Fa, citādi es nepeldu. Tad Fa viens pats, Ba saka. Tikai kopā ar Bi, citādi es nepeldu, Fa saka. Cilvēki ļoti dusmojas. Viņi saka: Bi vienā baseinā, Fa otrā baseinā. Tad es vairs neēdu. Un Fa arī neēd. Divas dienas, un cilvēki piekāpjas.
— Fa, — Sevilja vaicāja, — kurā vietā kuģim tu noliec mīnu?
— Pašā vidū.
— Un tu, Bi?
— Vidū. Blakus Fa.
Acīmredzot otra mīna bijusi tukša. To vajadzēja tikai tāpēc, lai apmierinātu delfīnu prasību nešķirt viņus.
— Un tad? — Sevilja jautāja.
— Mēs peldam un peldam. Un kuģis taisa «puf». Ļoti stipri, kā vakar vakarā. Kādu citu dienu Ba saka: jūs redzat kuģi, panāciet to. Bet kuģis peld ātri, ļoti ātri; tomēr Bi un es, mēs to panākam, pieliekam mīnu un peldam atpakaļ.
— Un kuģis uzsprāgst?
— Nē. Kad mēs to panākam, nekad.
— Kā tu domā, kāpēc?
— Tāpēc, ka uz kuģa ir cilvēki.
— Un tālāk?
— Katru dienu notiek skriešanās, — Bi sacīja, — mēs un laiva ar diviem lieliem motoriem.
— Kādi motori? Vai tādi, kādus tu'redzi laivu aizmugurē?
— Jā. Tas ir jautri.
— Kāpēc?
— Laiva peld ātri, ļoti ātri, ātrāk nekā visi kuģi.
Fa triumfējoši piebilda:
— Bet mēs uzvaram.
— Vai jūs nopeldat garu gabalu?
— Kā kuru reizi: pusgaru, garu, garu un pusgaru, divreiz garu. Bet mēs uzvaram. Cilvēki laivā ir ļoti apmierināti. Viņi kliedz. Viņi svilpo.
— Citreiz tā ir zemūdene, — Bi sacīja. — Zemūdene mūs paņem, aizved jūrā tālu no krasta un palaiž. Ba saka: peldiet vienu stundu uz dienvidiem un atgriezieties zemūdenē.
— Kā jūs zināt, ka esat nopeldējuši stundu?
— Mēs zinām. Mūs apmācīja. Pusgarš gabals — pusstunda. Garš gabals — stunda. Divreiz garš gabals — divas stundas.
— Un jūs neklūdāties?
— Nē.
— Un jūs atrodat zemūdeni?
— Vienmēr.
— Kā?
Fa sacīja:
— Ba arī grib zināt, kā. Bet mēs labi nezinām, kā. Mēs garšojam ūdeni.
— Jūs garšojat ūdeni?
— Kad mēs peldam, — Bi paskaidroja, — mēs mazliet atveram muti un garšojam ūdeni.
— Un tai pusē, uz kuru aizbraukusi zemūdene, ūdenim ir citāda garša?
— Jā.
— Citreiz, — Fa sacīja, — mums nav jamekle zemūdene, bet mums jāatrod bāze. Tas ir grūtāk.
— Kāpēc?
— Ir labi jāpazīst piekraste ap bāzi.
— Kad tu neredzi zemi, kā tu to vari atrast?
— Pēc ūdens garšas.
— Un, kad tu redzi zemi, kā tu atrod bāzi?
— Ar sonaru. Un, kad esmu tuvāk, ar aci.
Vispirms — garša. Pēc tam — auss. Visbeidzot — acs. Acs, izrādās, vismazāk noderīga.
— Vai naktī arī tu atrodi bāzi?
— Jā. Bet vispirms es daudz peldu ap bāzi ar sonaru. Vajag labi pazīt krastu.
Un izpētīt visus virzienus, ar sonaru konstatēt visas izmaiņas zem ūdens, visus datus iereģistrēt apbrīnojamā atmiņā un precīzi paturēt prātā, kad peld bez redzamiem orientieriem. Taču Fa tas viss likās vienkārši.
— Labi, — Sevilja sacīja. — Parunāsim par lidmašīnu.
— Tas bija garš ceļojums, — Bi teica.
— Kādā veidā?
— Uz nestuvēm. Man karsti. Es esmu pavisam sausa, man ir grūti. Fa arī. Ba liek mums virsū slapjus palagus. Pēc lidmašīnas — bāze. Es peldu pa bāzi un apkārt bāzei. Bet nedaudz. Fa arī.