— Ūdenim ir savāda garša, — Fa piebilda.
— Un pēc tam?
Fa turpināja:
— Ba ved mūs laivā, mani un Bi. Ba saka: jūs gaida zemūdene. Jūs brauksit ar zemūdeni. Es ne. Viens cilvēks jums teiks: izdariet to un to, un jūs izdarīsit. Es saku Ba: kāpēc tu nebrauc līdzi? Viņš saka: tāda ir pavēle.
— Un kāds Ba izskatījās, to sacīdams?
— Viņš nebija priecīgs. Mēs paliekam laivā.
— Cik ilgi?
— Kad es nepeldu, es nezinu, cik ilgi.
— Vai īsu vai ilgu laiku?
— Ugu.
— Kas notiek, kad jūs sastopat zemūdeni?
— Ba mūs ielaiž ūdenī, un mēs aizpeldam līdz zemūdenei. Cilvēki mūs paņem.
— Vai jums nebija grūti zemūdenē?
— Jā. Ļoti grūti. Bet cilvēki rīkojas uzmanīgi. Tomēr man bail. Zemūdenē ir ļoti karsts. Es esmu pavisam sauss, man ļoti grūti.
Bi sacīja:
— Zemūdenē cilvēks mums saka …
— Kāds cilvēks?
— Cilvēks, kas komandē.
— Vai viņam bija mugurā formas tērps?
— Nē.
— Kads viņš izskatījas?
— Mazs, zilām acīm, nedaudz matu.
— Ko viņš saka?
— Viņam rokā mazs, pelēks kuģis ar lielgabaliem. Viņš to rāda mums un saka: apskatiet labi. Es jūs palaidīšu jūrā, jūs atradīsit šo kuģi, pieliksit mīnu un peldēsit atpakaļ uz zemūdeni.
— Cik ilgi jūs palikāt zemūdenē?
— Ilgi. Mēs labi apskatām mazo kuģi.
— Vai tā ir pirmā reize, kad jums liek atrast īstu kuģi, parādot vispirms mazu tā modeli?
— Nē. Bāzē mēs ar Fa to bieži darījām.
— Un vai jūs arī kļūdījāties?
— Pirmās reizes jā. Pēc tam vairs nekad.
— Labi. Kas notiek pēc tam?
— Cilvēki mums uzliek iejūgu.
— Parastās siksnas?
— Nē. Citas.
— Un mīnas? _
— Nē, vēl ne. Ūdenslīdēji mūs izlaiž ārā.
— Zem ūdens?
— Jā.
— Ka viņi to dara?
— Ieliek mūs kastē, aiztaisa kasti ciet, tā piepildās ar ūdeni. Jūrā tā atveras. Mēs tiekam ārā. Ūdenslīdēji mūs tur aiz siksnām. Viņi peld mums līdzi.
— Vai ilgi?
— Nē. Viņi apstājas un piestiprina mīnas pie mūsu iejūga.
— Un pēc tam?
— Mēs peldam uz ziemeļiem. •
— Kā jūs zināt, ka uz ziemeļiem?
— Pēc saules. Kad mūs izlaiž no zemūdenes, ir rīta vidus. Mēs peldam ātri.
— Cik ilgi?
— Garu gabalu un pusgaru. Es atrodu kuģi. Es piepeldu tuvāk, uz kuģa ir cilvēki. Es saku Bi: tas nav jautri, «puf» nevajag!
— Nevajag sprādziena?
— Jā. Es domāju: ir cilvēki, nav «puf». Bi saka: es būšu pirmā. Tad es peldu, peldu, Pa, es peldu, kā putns lido! Es esmu pirmais, nevis Bi! Es pagriežos, mīna iet uz kuģi, bet es esmu uz mīnas!
— Tu gribi sacīt, ka mīna pielīp pie kuģa, bet neatdalās no siksnām?
— Jā.
— Un tu esi piesiets pie kuģa?
— Jā. Man ir bail! Es vairs neelpoju! Es slīkstu nost! Es saucu palīgā: Bi! Bi!
— Un es, — Bi turpināja, — es ar zobiem pārkodu siksnu Fa zem vēdera. Viņš ir brīvs. Bet es netuvojos kuģim.
— Tu nepieliec savu mīnu?
— Nē.
— Atkārto: tu nepieliec savu mīnu?
— Nē. Man bail. Fa arī bail.
Seviljam sāka drebēt rokas.
— Ko tu dari ar savu mīnu?
— Es saku Fa: pārkod ar zobiem manas siksnas. Viņš pārkož. Iejūgs un mīna nokrit.
Sevilja paskatījās uz Arletu, rokas viņam drebēja, viņš nevaldīja pār savu balsi. Simtu jūrnieku dzīvība bijusi atkarīga no niecīgas nejaušības: akvalangisti bija piestiprinājuši tukšo mīnu pie Bi iejūga, nevis pie Fa.
— Iejūgs un mīna nogrimst jura?
— Jā.
— Un pēc tam?
— Mēs ar Fa uznirst aun virs ūdens, es elpoju un peldu uz dienvidiem. Es peldu ātri, ātri. Man bail.
— Kādā virzienā brauca kuģis?
— Uz ziemeļiem.
— Un jūs — uz dienvidiem?
— Jā. Un kuģis taisa «puf»!
— Vai tu to redzi?
— Uz kuģa ir cilvēki, un kuģis taisa «puf»!
— Vai tu to redzi?
— Es dzirdu. Es esmu tālu jūrā, bet es redzu gaismu. Es dzirdu troksni un jūtu triecienu ūdenī. Es ienirstu dziļāk, es peldu, man ir bail!
— Cik ilgi tu peldi?
— Vienu garu gabalu un pusi. Es garšoju ūdeni. Zemūdenes nav: tā ir aizbraukusi.
— Un tālāk?
_— Es to meklēju. Fa arī. Bet zemūdene ir projām. Jau sen. Ūdenim nav garšas.
— Tad Bi un es, mēs saprotam.
•— Ko jūs saprotat?
— Cilvēki uz kuģa mirst. Un Fa, un Bi arī mirst pie kuģa kopā ar viņiem. Zemūdenes vīrs saka: ļoti labi, viņi ir nomiruši, nevajag gaidīt.
— Un tad?
— Es saku: cilvēki nav labi. Paliksim jurā. Bi saka: ne, vajag atgriezties bāzē.
— Kāpēc?
— Lai pateiktu Ba.
— Lai pastāstītu Ba, kas noticis? — Sevilja pārjautāja, ar pūlēm valdīdams satraukumu.
— Jā. Tāpēc ka Ba ir mūsu draugs. Bet zeme ir tālu. Es peldu, es atrodu zemi, bet neatrodu bāzi. Es tik labi nepazīstu krastu. Es peldu, ir dienas beigas, es peldu visu nakti. Es neēdu, es peldu, es esmu ļoti noguris.
— O, es esmu tik nogurusi! — Bi sacīja. — Mēs ar Fa peldam. Es peldu un peldu. Beidzot, no rīta, es redzu bāzi. Un uz dambja stāv Ba. Viņš mūs redz. Viņš ar visām drēbēm metas ūdenī. Mēs esam apmierināti.
— Un tad?
Iestājās klusums, tas ieilga.
— Un tad? — Sevilja pacietīgi atkārtoja.
— Es visu pasaku Ba.
— Tu viņam izstāsti visu, kas noticis? ■— Sevilja jautāja piesmakušā balsī.
Viņš izstiepa roku un spēcīgi saspieda Arletas pirkstus.
— Jā.
— Visu?
— Jā.
Atkal klusums.
— Un tālāk?
— Ba skatās uz mums. Viņš ir pavisam balts. Viņš saka: tas nav iespējams. Tas nav taisnība. Bi, tu melo. Nevajag to vairs sacīt. Dzirdi, tā nevajag sacīt. Viņš ir pavisam balts. Viņš trīc.
— Un ko tu atbildi?
— Es saku: tas ir taisnība, tas ir taisnība, tas ir taisnība! — Bi izmisīgi atkārtoja.
Viņa atkal apklusa.
—'Un tad?
— Tad es saprotu, ka Ba nav mūsu draugs. Mēs sakam: ar Ba mēs vairs nerunāsim. Ar cilvēkiem mēs vairs nerunāsim.
Sevilja izslēdza magnetofonu un paskatījās uz Arletu.
— Tā, nu viss ir skaidrs. Bobs visu, ko uzzināja, pastāstīja B vīriem, un pēc tam tie viņu likvidēja. Vai gan šie vīri ticēs, ka Fa un Bi nav ar mums runājuši?
— Viņi taču zina, ka ne, — Arleta pēc brīža sacīja. — Viņi droši vien vakar uztvēra visas tavas un Edemsa radiogrammas.
— Un nodomāja, ka mēs tikai laižam šiem miglu acīs.
— Labi, piejausim, ka tā viņi to iztulko. Pieļausim, ka viņi domā, ka Edemsam tagad ir magnetofona lente ar delfīnu liecībām. Tādā gadījumā mums nekādas briesmas vairs nedraud.
— Pilnīgi pretēji. Viņi uzskata, ka delfīni ir beigti. Lai magnetofona ierakstam būtu pierādījuma vērtība, mums jābūt dzīviem un jāapstiprina delfīnu stāsts.