Majā nebija iedegta neviena spuldze, durvis un logi bija ciet, šad tad uz īsu brīdi paspīdēja tikai elektriskās laterniņas gaisma, uz terases par viņu galvām jumās milzīgi, nekustīgi, smagi, melni mākoņi, kuros nebija nevienas pelēcīgas plaisas, bija gaidāma tikpat tumša nakts kā iepriekšējā, Sevilju pārņēma dīvaina sajūta šai krēsla, kas ar katru minūti kļuva biezāka un drūmāka, viņi visi četri, ģērbušies tumšās drānas, arī sievietes garās biksēs, bez trokšņa kustējās šurp un turp, no mājas uz terasi, no terases uz ostu, gatavodamies ceļam, viņi staigāja basām kājām, retumis, ar muti pie auss, pārmija tikko dzirdamus čukstus, četras sa- tumstošajā naktī aizvien grūtāk saskatāmas ēnas, kas slīdēja cita citai pretī, izšķīrās, krustojās, tuvojās, atkal attālinājās, Sevilja sākumā pazina biedrus pēc silueta, Arleta bija vismazākā, Pīters — visgarākais, Sūzija — vidējā, bet arī šī atšķirība izlīdzinājās, izgaisa, tumsa izdzēsa un aprija siluetus, kustības palēninājās, tagad tikai pēc elpas varēja nojaust otra tuvumu, kāda roka piedūrās Seviljās krūtīm, viņš to satvēra, tā bija Pītera roka, kāda balss čukstēja viņam ausī, mēs esam beiguši, laiks braukt, Pīter, es redzēju, ka jūs paņēmāt revolveri, Sevilja norunāja vienā elpas vilcienā, labāk ņemiet granātas, ja vairāki apbruņoti pretinieki pēkšņi izlec no automašīnas, vislabāk der granāta, Sevilja juta uz kakla Arletas elpu, Sūzija grib no tevis atvadīties, kāda roka pieskārās plecam, tā bija Sūzijas roka, auss uztvēra spēcīgus, sirsnīgus čukstus, Henrij, labu veiksmi, labu veiksmi, Henrij, pirmo reizi Sūzija sauca viņu par Henriju, viņš juta, ka Sūzija saņem delnās viņa seju, pieliecās, Sūzija uzspieda lūpas viņam uz vaiga un vienā elpas vilcienā tikpat spēcīgi un sirsnīgi atkārtoja, labu veiksmi, Henrij, tad viņa palaida rokas vaļā, bija dzirdami klusi, apslāpēti šņuksti, viņš saprata, ka abas sievietes atvadās, Sevilja priecīgi un brīvi uzelpoja: arī tāds ir cilvēks — ar savu labo gribu, rūpēm par citiem, dziļu pieķeršanos, Pītera roka slīdēja pa viņa delmu, viņš satvēra to un spēcīgi paspieda, Pīt, viņš sacīja klusā balsī Pīteram pie pašas auss, es paņemšu jūsu mazo laivu, lai aizbrauktu pēc Fa un Bi, viņš paspēra pāris soļu, kāds tuvojās, matu smarža, vēsas rokas, tā bija Arleta, viņai bija apbrīnojama dzirde, stāvēdama metru atstatu, Arleta bija dzirdējusi viņa vārdus, viņa piekļāvās, pastiepās uz pirkstgaliem un iečukstēja viņam ausī, es braukšu līdzi, Henrij,
viņi iegriezās šaurajā līkloču kanālā, Arleta tikai retumis uz brīdi paspīdināja laterniņu, šodien Sevilja te brauca jau trešo reizi un gandrīz pēc taustes pazina ceļu, kā cilvēks pazīst tu-mšu gaiteni mājā, kurā pavadīta bērnība, jo tālāk starp klinšu sienām slīdēja laiva, jo lielāka atvieglojuma un drošības sajūta pārņēma Sevilju, viņš varēja iedomāties, ko izjuta aizvēsturiskie cilvēki, atklājuši līkumotu alu pakalna nogāzē, jā, jā, pat tad, ja vispirms vajadzēja izdzīt no turienes lāčus, lai padarītu to par savu patvērumu, mednieku šķēpi un cirvjj pret ilkņiem un nagiem, bija vērts uzbrukt veselam milzīgo pēdmiņu baram, lai nolaupītu viņu silto, tumšo, dziļo un nepieejamo migu, kur, cieši piespiedušies cits pie cita siltenā cilvēku ņudzeklī, nākamie pasaules valdnieki un iznīcinātāji jutās tikpat pasargāti no visām āra briesmām kā mātes vēderā, vari nenodzēst laternu, Sevilja skaļi sacīja, abām rokām
atstumdamies no pēdējās ejas klinšu sienām, tas bija gluži jauns prieks atkal runāt skaļā balsi un redzēt skaidri. Fa! Bi! viņš skaņi uzsauca, un delfīni parādījās blakus laivai — priecīgi, trokšņaini, kustīgi, nē, nē, nešļakstinieties, Sevilja viņus norāja, mums šonakt jānobrauc tāls ceļš pa jūru, mums sals, ja būsim slapji, paklausieties, kad nokļūsim fārvaterā un pēc tam jūrā, vairs ne vārda, neviena paša vārda cilvēku valodā, runājiet tikai ar svilpieniem, mums priekšā ienaidnieks, pa kreisi un pa labi ienaidnieks, Arleta iesmējās, pirmo reizi kopš divi dienām smējās, mīļais, viņa sacīja, cenzdamās apvaldīt priecīgu uzbudinājumu, tu runā kā armijas virspavēlnieks, un tev ir tādi paši kara noslēpumi, visneticamākais ir tas, ka es pat nezinu, kurp mēs dodamies, protams, uz Kubu, viņš atbildēja, es kopš vakardienas par to tik daudz esmu domājis, un man šķita, ka es jau tev teicu, līdz Marianao ir nepilni simtpiecdesmit kilometri, Kuba ir vistuvākā ārvalsts un, galvenais, vienīgā Latīņamerikas zeme, kur šis fakts, ka mums atņemta Savienoto Valstu pase, jau ir sava veida rekomendācija, tā ir vienīgā valsts, no kuras mēs varam viegli nokļūt Prāgā, varbūt ar kubiešu pasēm, mūsu mērķis, ja vien mūs nesaņems ciet, ir kopā ar Fa un Bi pirms 13. janvāra nokļūt kādas Eiropas valsts galvaspilsētā, lai skaļi un atklāti paziņotu patiesību, ja Goldsteins nav saņēmis manu vēstuli vai arī viņam nav izdevies pārliecināt Smitu ar šā rīta ierakstu magnetofona lentē, tad, man šķiet, šis ieraksts un vēsts par to, ka mēs ar Fa un Bi atrodamies Prāgā, liks Smitam atgūties un pagriezt stūri uz otru pusi, man nepatiktu, ka es būtu spiests sasaukt preses konferenci un izstāstīt par slepeno dienestu briesmu darbiem manā zemē, pietiktu ar Smita paziņojumu, ka komisija noskaidrojusi «Little Rock» bojāejas apstākļus un atzinusi sprādzienu par nelaimes gadījumu,kad abas gumijas laivas ar paceltiem motoriem un paralēli noliktiem airiem uz veltņiem atkal stāvēja blakus fārvaterā elles tumsā un vārdi atkal pārvērtās tikko sadzirdamos čukstos, Sevilju no jauna pārņēma tāds pats baiļpilns nemiers kā pirms dažām stundām, kad delfīni viņam atklāja, ka Bobs zinājis visu, viņš gaidīja, kamēr Pīters sakrauj somas mazajā laivā, gaidīšana kļuva nepanesama, nervi bija saspringti līdz pēdējam, deniņos dunēja, paduses bija vienos sviedros, viņš vairs nespēja palikt nekustīgs, Arleta satvēra viņa roku, viņš tūlīt to atrāva atpakaļ, roka bija slapja, un Pīters nevarēja vien beigt kravāšanos, viņš allaž bija tik pedantiski rūpīgs, tik akurāts, Sevilju pārņēma drausmīga nepacietība, kurā dusmas jaucās ar paniku, viņš jau pavēra lūpas, lai uzkliegtu, bet savaldījās, aizgāja uz laivas priekšgalu un kā apburts sastinga: viņam pretī raudzījās kompaša luminiscējošais disks kā draudzīga zīme tumsas okeānā, vienīgais drošais un nomierinošais punkts naidīgā pasaulē, un pēkšņi viņš atcerējās, 1944. gada vasara Normandijā, aiz dzīvžoga, nakts uzbrukuma laikā, naidīgajā tumsā skaidri iegaismojās rokas pulksteņa kiminiscējošie rādītāji, viņš izjuta atvieglojumu, prāts atkal kļuva skaidrs un darbīgs, Tod, paņemiet desmit puišus un ejiet izlūkot, kas tas par strautu, kas burbuļo tur ielejā, un, ja nāksies šaut, tikai nešaujiet cits citam virsū, drausmīga sajūta, kad jāvirzās uz priekšu aklā tumsā, kur ik brīdi var iekrist lamatās, nolādētie normandiešu žogi, aiz katra dzīvžoga vācu ložmetējs, lieliski nomaskēts, gaida absolūtā klusumā, katrreiz nomana avangarda maz kas palika pāri, viņi prata cīnīties, viņš juta uz pakauša Arletas vēso roku un viņas lūpas pie auss, Pīters ir gatavs, labi, braucam, Sevilja sacīja, kaut kur kaut kas nokrakšķēja, it kā pēkšņi būtu ieplīsusi bura, nē, tas taču ir neprāts laisties fārvaterā pilnīgā miglā, neko neredzot, neko iepriekš neizlūkojot, pagaidīsim, viņš nolēma, pasaki'Pīteram, lai pagaida, viņš pārliecās pār laivas malu un ar delnu uzsita divreiz pa ūdens virsu, sekundi vēlāk pirksti sataustīja siltu, gludu masu, Sevilja pārlaida roku pār to uz vienu un otru pusi, viņi abi bija tur, Fa! Bi! viņš klusu iesvilpās delfīnu valodā, savādi, cik labi svilpiens saskanēja ar vēja brāzmām un ūdens šļakstiem pret zemūdens klintīm, interesanti, ko domā šie tur, .kas noklausās, piespieduši ausi pie saviem aparātiem?