Выбрать главу

Parādījās kāds vīrietis, pasniedza Lorrimeram liela izmēra foto­grāfiju un aizgāja.

—       Mūsu zēni nav velti zaudējuši laiku, — Lorrimers sacīja. — Paskatieties, Deivid.

Edemss apgāja apkārt rakstāmgaldam un noliecās pār šefa plecu.

—   Ļoti labs uzņēmums, — viņš teica un pasmīnēja.

Un pēc briža piebilda:

—       Šai veselīgi sārtajā sejā no katras poras sūcas ārā div­kosība.

—       O, jūs pārspīlējat, — Lorrimers sacīja. — Daudzi vidusšķi­ras amerikāņi kultivē šādu joviālu uzvedību.

Viņš uzmeta vēl slapjo fotouzņēmumu uz galda.

—        Tik tālu nu mēs esam, — viņš nopūzdamies sacīja. — C grib apvest ap stūri mūs, bet mēs — viņu. Kāds absurds!

—       Man gribētos zināt, — Edemss sacīja, — vai viņam izdevās kaut ko izvilkt no mūsu sarunas.

—   Nedomāju vis. Tūlīt pārliecināsimies.

Viņš atvēra atvilktni, kurā bija telefons, un nocēla klausuli.

—   Uzlieciet lenti. No paša sākuma.

Lorrimers atgāzās krēslā un, paņēmis fotogrāfiju, iztālēm ap­skatīja to, piešķiebdams galvu.

—        Kāda sērga šī savstarpējā izspiegošana! Kāds laika zaudē­jums! Kad nabaga C vakarā pāriet mājās, viņš droši vien pa at­slēgas caurumu glūn pats uz sevi, lai redzētu, ko izvelk pats no savām kabatām.

Edemss iesmējās. Tai pašā mirklī no kāda sienas skapja atska­nēja Lorrimera balss un piepildīja visu telpu:

«— «Upmann»! Vai jums tos sūta no Parīzes, mister C?

—       Jūs brīnīsities, mister Lorrimer, bet es tos saņemu taisnā ceļā no Havannas.

—   Tad jau mūsu blokāde nav iedarbīga.

—   Es to neteiktu.»

Kad lente beidzās, Lorrimers piecēlās.

—   Nu, Deivid, ko jūs domājat par mūsu saruniņu?

Edemss pasmaidīja.

—   Virspusējas analīzes šedevrs ..

Tūlīt pēc izkāpšanas no lidmašīnas Kalifornijas saule bija vi­ņam iezvēlusi pa galvu, viņš kails un nosvīdis gulēja izstiepies gultā viesnīcas piecpadsmita stāva istabā, tūkstoš piecsimt vie­nādu istabu, tās pašas lielās lampas ar ananasveidīgām milzu kājām, tādi paši aizkari ar lielām dzeltenām un zaļām puķēm, tāda pati vannas istaba ar slīdošām spoguļdurvīm — ejot zem dušas, cilvēkam ir tāda sajūta, it kā viņš būtu zivs akvārijā —, C svīda savā metāla gultā, arī milzīgās guļamtelpu celtnes sijas

ir no metāla, šausmīgi iedomāties gigantisko stropu un sīkos, niecīgos cilvēciņus, kas īsu brīdi pirms nāves rosās pa šūniņām, ■katrs savā aliņā, katrs ar savu miegu, bezmiegu, mīlestību, nau­das rūpēm, pašnāvības domām, kam tas viss vajadzīgs, mīļais dievs, tā ir brēcoša bezjēdzība, C nekustīgs, nosvīdis un smags gulēja gultā, mīļais dievs, kāds idiotisms divreiz pēc kārtas iet zem dušas, labsajūta pazuda jau pēc piecām minūtēm, un tad kļuva vēl nelādzīgāk, viņš svīda, smaka vai nost, bet tai pašā laikā aukstā kondicionētā gaisa strāva krita uz galvas un vēl slapja­jiem matiem, viņš piecēlās, piespieda pogu un izslēdza kondi- cionatoru, mēģināja atvērt logu, tas nevērās, izvēles nebija — vai nu ledainais gaiss vai nosmakšana, viņš atkal bez spēka at­krita gultā, nervi vibrēja, krampji savilka kuņģi, un slepenas, nemitīgas sāpes izplatījās līdz aknām, zem ribām, kad gribēja izdarīt masāžu, pirksti iegrima uzpūstajā vēderā kā mīklā, viņš jutās tik vientuļš, ka grasījās pacelt klausuli un piezvanīt Be- sijai uz Ņujorku, tas bija stulbi, ko gan viņi viens otram teiktu? kas gan viņus saistīja — mazliet izlikšanās, nedaudz vārdu, daudz klusēšanas, pat bērna nebija, es vairs pat nepieskaros vi­ņai, man derdzas viņas lielās krūtis, ļenganās miesas, kas tas būtu par prieku pārspiest kā augoni kādu no šīm slampām, ielaist treknajā vēderā visu patronu aptveri, jau piecus gadus es vairs nemaksāju dzīvības apdrošināšanas naudu, es gribētu dažus mir­kļus pēc nāves augšāmcelties un paskatīties uz viņas ģīmi, viņa atkal apprecēsies ar pirmo kretīnu, kas pagadīsies ceļā, un laidīs pasaulē citus kretīnus, priekš tam jau šīs blaktis der, tikai sugas turpināšanai, nav ko lepoties, viņš izstiepa roku — zem ribām iesāpējās aknas —, paņēma aploksni, kurā bija viņa aģenta ar mašīnu pārrakstītais teksts — Lorrimera un Edemsa saruna pēc magnetofona lentes, kas bija turpinājusi griezties, kad C jau bija izgājis no kabineta, un pārlasīja tekstu no viena gala līdz otram, šie abi bija viņu noturējuši par vienkāršu zaldātiņu, kāda ikomēdija, lai kaut ko vairāk uzzinātu, esmu spiests šķērsot Sa­vienotās Valstis no austrumiem līdz rietumiem, iebāzt degunu Pointmugu un, mīļais dievs, pat Saigonā, kas jau ir diezgan draņķīgi un sarežģīti, tik daudz aģentūru, izlūkošanas dienestu un policiju, kur citu neko nedara, kā laiž otram miglu acīs, ap­skauž cits citu un visi atkārto vienu un to pašu nezin cik reižu, kad īstenībā vajadzētu visu uzmanību pievērst vjetnamiešiem, krievus kavē pārmērīga centralizācija, bet ar mums ir otrādi, mēs vairs netiekam galā ar izkliedētību, līdzekļu izšķērdēšanu, aģen­tūrām, kas aug kā sēnes pēc lietus, īsta pašizspiegošanas mānija, ar tādu pārslodzi un traumām mēs visi beidzot nokļūsim trako mājā, viņš nocēla klausuli, palūdza, lai no rīta pamodina pulksten septiņos, paņēma divas pilulas un norija, tagad jau bez pilulām neiespējami naktī aizvērt acis, un no rīta viņš būs kā salauzts, aprīs divas tabletes «No-Doz», lai Pointmugu justos atkal formā, un tā tas iet, no rīta stimulējošas tabletes, naktī — nomierinošas, īsts narkomans, un kur tad vēl alkohols un cigāri, nav brīnums, ka man sāp aknas, tas viss beigsies, nelielā kastē kapa dibenā, nu, un tad? un tad? es tam uzspļauju, es nemaz negribu augšām­celšanos, rokas atslīga uz gultas, galva kļuva nekustīga, kājas nervs atslāba, viņš jutās labāk, viņš brauca pa Floridas šoseju vaļējā fordā ar kādu meiču pie labās rokas, bet aizmugurē Džo- nijs ar citu meiteni, starp citu, kas tās bija par padauzām, esmu aizmirsis pat viņu vārdus, visi četri bijām piedzērušies, es drusku mazāk par citiem, es vadīju mašīnu, gribēju ar veselu ādu sa­sniegt mūsu noīrēto villu un braucu ļoti lēnām, Džonijs uzslējās kājās no aizmugures sēdekļa un sacīja: «Pagaidi, Bili! Es tev palīdzēšu!», un airējās ar rokām pa gaisu, smiedamies kā traks, skuķe ieķērās viņam elkonī un mēģināja novilkt atkal sēdus, villā tika vēl dzerts un dzerts, un mazliet arī ēsts, bija silts, debesis tumši zilas un mēness apaļš kā apelsīns, Džonijs piecēlās, «Pie velna,» viņš sacīja, «es metos pliks! Un tu arī, Bili! Paskaties uz mēnesi, tas izskatās l pēc pakaļas!», skuķes kliedza, un es smējos, smējos, raudams nost drēbes. «Nost ar civilizāciju,» Džonijs sauca, «visi pliki!», meičas spiegdamas ieslēdzās kādā istabā, otrā dienā es pamodos gultā blakus Džonijam, Džonija galva uz spilvena līdzās manai galvai, un viņa roka pārmesta pār manām krūtīm, es nekustējos, stiklotās durvis uz terasi bija līdz galam vaļā, spīdēja saule, pret debesīm spilgti iezīmējās baltās, apmes­tās sienas gals, es nekad nebiju pamanījis, cik skaisti izskatās sienas baltums uz debesu zilā fona.

*

Apaļais baseins mirgoja Kalifornifas saulē, un C vēroja, kā zilajā, atspulgu pilnajā ūdenī peld delfīns. Viņš nenogurdams meta lokus apmēram metru dziļumā un, ieelpodams gaisu, ele­ganti izslēja muguru, nepārtraukdams peldēšanu, tā ka virs ūdens parādījās tikai ķermeņa daļa ar elpekli. Viņa astes spura bija nevis vertikāla kā zivīm, bet horizontāla, Un kustīgs bija viss slaikais, muskuļotais astes gala posms. C uzmanīgi sekoja delfīna kustībām: tieši ar horizontālo astes spuras stāvokli iz­skaidrojama veiklība, ar kādu delfīns pārvietojas pa vertikāli, un īpaši viņa spēja izšauties virs ūdens gandrīz otrā stāva aug­stumā, kā es to redzēju Maiami. Baseinam tikai jābūt pietiekami dziļam, lai delfīns varētu nostāties ūdeni stāvus un šauties aug­šup ar tādu spēku, ka tiek šķelta ūdens virsma. Taču visvairāk Maiami izrādē mani pārsteidza delfīna deja: izslējis trīs ceturt­daļas ķermeņa virs ūdens,_ delfīns tādā stāvoklī ietur līdzsvaru un ar specīgiem astes vēzieniem virzās atmuguriski no viena baseina gala uz otru. Gluži kā cilvēks, kas kāpjas atpakaļ. Ja padomā, tas rada spēcīgāku iespaidu nekā suns, kas staigā uz pakaļkājām, vai akrobāts, kas iet pa novilktu virvi, jo delfīnu stateniski notur vienīgi astes spuras kustības ūdenī, un tas prasa patiešām apbrīnojamu muskuļu spēku un apbrīnojamas kontroles spējas.