Romānā «Mans amats ir Nāve» Robērs Merls par galvenā varoņa Rūdolfa Langes prototipu izvēlējies Osvencimas nāves nometnes komandantu Rūdolfu Hesu. Tāpat kā iepriekšējā romānā, rakstnieks šeit lielā mērā izmantojis personiskās pieredzes materiālu, taču vēl bagātīgāku vielu sniegusi Hesa dienasgrāmata, kas Francijā bija publicēta pēc Osvencimas nometnes komandanta notiesāšanas un nāves soda izpildes. Par galveno uzdevumu rakstnieks izvirzījis nevis attēlot nometnes šausmas un komandanta nežēlību, bet gan noskaidrot, kā mūsdienu civilizētajā sabiedrībā var rasties tādi briesmoņi, kuri spēj aukstasinīgi un metodiski, profesionāli nodarboties ar savu līdzcilvēku spīdzināšanu un slepkavošanu. Visai veiksmīgi rakstnieks izvēlējies arī šādam uzdevumam atbilstošu literāro paņēmienu — novērot sava personāža rīcību nevis it kā no malas, citas personas skatījumā, bet gan raugoties ar mākslinieciski analizējamā indivīda acīm un paliekot viņa apziņas ietvaros. Sāda veida psiholoģisku introspekciju saistīdams ar Vācijas nesenās vēstures galveno īpatnību vērtējumu, Robērs Merls pārliecinoši parāda politiskās tirānijas iedarbes mehānismu, kas cilvēku no patstāvīgi domājošas un jūtošas saprātīgas būtnes pārvērš aklā pavēlu izpildītājā, sava veida robotā, kuram svešs pat kritiskas domas minimums. Sīs iedarbes rezultāti jo sevišķi uzskatāmi izpaužas ainā, kad pēc hitleriskās Vācijas sakāves Rūdolfs Lange tiek nodots tiesai un izmeklētājs pūlas izdibināt, ko īsti domājis un jutis Lange, sūtīdams nāvē tūkstošiem gluži nevainīgu cilvēku. «Kāda nozīme tam, ko domāju es personīgi,» izmeklētājam atbild Lange. «Mans pienākums ir paklausīt.» Ka rakstnieka brīdinājums no cilvēka automatizēšanas attiecas ne tikai uz pagātni un ne tikai uz vācu fašismu,
Robērs Merls uzsvēris savās piezīmēs «Materiāli romānam «Mans amats ir Nāve»»: «Osvencima izvirza ne tikai vācu problēmu… tā izvirza cilvēka problēmu. Mums jācenšas pēc tā, lai bezgalīgais naida stulbums neatrastu iespēju no jauna ieviesties pasaulē un to izpostīt.»
Savā nākamajā, 1962. gadā izdotajā romānā «Sala» (tulkots arī latviešu valodā) rakstnieks pievērsies citam konkrētās īstenības lokam, taču būtībā risinājis tālāk iepriekšējos darbos aizsākto problemātiku, to novezdams jau līdz izšķīrējai konsekvencei. Intriģējošais stāsts par jūrnieku dumpi 18. gadsimtā uz kāda angļu kuģa un viņu turpmāko dzīvi vientuļā salā kopā ar nedaudziem iezemiešiem ir tikai ārējais ietērps leitnanta Ādama Persela garīgās pārveides izsekojumam. Jau pašā sākumā mēs viņu redzam kā krietnu un vīrišķīgu cilvēku, kas, likdams uz spēles dzīvību, uzstājas pret varmācīgo kuģa kapteini. Arī vēlāk, dzīvojot uz vientuļas salas, viņš aizstāv apspiestos iezemiešus. Taču, nesaudzēdams pats savu dzīvību, viņš atsakās izliet cita asinis, pat tādā gadījumā, ja ar to tiktu novērsta daudz plašāka asinsizliešana un likvidēta brēcoša netaisnība. Asiņainā sadursmē viņa rokas paliek «tīras», lai gan tāpēc bojā iet daudz citu krietnu cilvēku. Un tikai pamazām leitnants Persels atskārst, ka līdzīga nostāja patiesībā ir izdevīga vienīgi gļēvam un izvairīgam cilvēkam, kurš atbildību noveļ uz citu pleciem, pats kā Poncijs Pilāts mazgādams rokas šķietamā nevainībā. Šīs atziņas vadīts, leitnants Persels tad arī noteikti nostājas apspiesto pusē, lai pat ar ieroci rokā cīnītos pret netaisnību.
Krievu literatūras kritiķe L. Zoņina pareizi norāda, ka leitnanta Persela ceļš zināmā mērā raksturo paša Robēra Merla noieto atziņu ceļu. Ja viņa pirmais romāns noliedz asinsizliešanu un vardarbību principā, neatkarīgi no tā, kas tos izraisījis un pret ko tie vēršas, bet otrajā cenšas dziļāk ielūkoties necilvēcības mehānikā, lai atrastu pozīcijas cīņai pret vēsturiskā un morālā ļaunuma nesējiem, tad trešajā viņš jau noteikti nosoda tos morāles principus, ar kuriem cilvēks attaisno savu pasivitāti un izvairību.
Robēra Merla daiļrades turpmākā attīstība risinās jau uz šīs teorētiskās atziņas bāzes. Līdz ar to viņš pievienojas tam talantīgo, domas dziļuma un mākslinieciskās izveides spilgtuma ziņā visai augsti vērtējamo franču rakstnieku avangardam, kuram raksturīga dedzīga interese par mūsdienu visaktuālākajām, cilvēces turpmākā likteņa pagriezienos būtiski svarīgām problēmām. Reizēm šī interese ir tik tieša, ka rakstnieks pievēršas klajam publicistiskam izklāstam, kā Robērs Merls to darījis savā 1965. gadā izdotajā grāmatā «Monkada», kurā dedzīgi iestājas par Kubas atbrīvošanās cīņām. Reizēm tā, plašā domas lidojuma diapazonā dominējošajai tēmai organiski pievīdama klāt daudzas citas, ar to saistītas, rada gluži jauna literāra paveida darbus, par kādu uzskatāms tagad latviskā tulkojumā lasītājam sniegtais romāns «Cilvēcīgais dzīvnieks».
Pirmajā acu uzmetienā tas varētu likties zinātniski fantastisks, uz šodienas delfinoloģijas atziņām dibināts vēstījums par šiem neparasti cilvēcīgajiem dzīvniekiem. Taču romāns kā notikumu sižetiskajā sazarojumā, tā arī politiskās un filozofiskās domas izvērsuma ziņā ir daudz bagātāks. Robērs Merls, meklēdams savam darbam žanra apzīmējumu, dēvē to par politiski fantastisku un uzsver tā radniecību ar slavenajiem Svifta un Čapeka darbiem. Taču vairāki izveides momenti Robēra Merla romānu noteikti atšķir no citiem līdzīgiem darbiem. Vispirms tā ir romāna tiešā, gandrīz vai avīžnieciski publicistiskā aktualitāte. To labi apzinājies arī pats autors, savu romānu raksturodams šādiem vārdiem: «Fantastiskais romāns? Zinātniski fantastiskais? Paviršā acu uzmetienā — jā. Pēc būtības — nē. Ja es aizsteidzos notikumiem priekšā, tad ne par divdesmit vai trīsdesmit gadiem, bet par ļoti īsu laika sprīdi — par trim vai, lielākais, sešiem gadiem —, un turklāt es nepavisam neesmu pārliecināts, ka patiesībā aizsteidzos tiem priekšā.»
Patiesi. Cenzdamies piešķirt savam romānam jo aktuālāku skanējumu, rakstnieks tā notikumus hronoloģiskā ziņā maksimāli pietuvinājis grāmatas uzrakstīšanas laikam. Tā, Robēra Merla romāns parādījās atklātībā 1967. gadā, taču tajā ietvertie notikumi risinās laika posmā no 1970. gada 28. marta līdz 1973. gada 8.—9. janvārim. Tik tiešs notikumu piesaistījums attiecīga vēstures posma īstenībai sniedz ne tikai priekšrocības, bet rada arī zināmas grūtības, jo tas, kas grāmatas izdošanas laikā bija vēl nākotne, kaut arī visai tuva, drīz vien pārvēršas par šodienu un savā ziņā pat par pagātni. Jo sevišķi tas sakāms par mainīgajām, politiskās konjunktūras nosacītajām atsevišķu konkrētu valstu savstarpējām attiecībām. Taču apmulsumu tas var radīt tikai lasītājā ar pavisam primitīvu literatūras izpratni. Robēra Merla satraukti pulsējošā doma par cilvēces nākotni, par patiesu cilvēcīgumu, par pazemojošo policejisko kontroli agresīvus plānus perinošās valstīs, par zinātnieka atbildību savas sirdsapziņas un laikmeta priekšā nepavisam nav saistīta ar konkrētiem kalendāra datiem un pat ne ar iespējamām izmaiņām valstu politiskajās attiecībās. Šajā ziņā romāns «Cilvēcīgais dzīvnieks» sasaucas ar Robēra Merla iepriekšējo romānu: tāpat kā tur 18. gadsimta jūrnieku dumpja, Dienvidjūras un palmu eksotika bija tikai ārējā čaula domai par cilvēka aktīvas nostājas nepieciešamību un viņa atbildību vēstures priekšā, tāpat arī romānā «Cilvēcīgais dzīvnieks» pat viseksaktākie delfinoloģijas dati un vissarežģītākie notikumu pavērsieni nav pašmērķis, bet gan rakstnieka domas raķetes nesējpakāpes, kurām lemts atkrist, lai pati doma, to paātrināta, precīzi trauktos uz noteikto mērķi. Tā arī izcilais franču rakstnieks un kvēlais sava laikmeta pilsonis Robērs Merls lasītāju prātus un sirdis saista ne jau ar mainīgās konkrētās vēsturiskās īstenības detaļām, bet gan ar to, ka satrauc mūsu sirdsapziņu, liek ikvienam padomāt par savu vietu mūsdienu pretspēku lielajā sadursmē un savu vēsturisko atbildību, vienalga kur un kādā nozarē risinātos mūsu ikdienas darbs.