Pazemajā, ar divām gaišām lampām apgaismotajā istabā (tā bija tāda kā ēdamistaba vai kopēja dzīvojamā telpa) mūs sagaidīja jauns zēns izrakstītā svīterī un meitene sporta tērpā ar plecos uzmestu kažokādas žaketi. Kaktā uz saliekamas gultas gulēja kāds vīrietis, ne visai jauns, melnīgsnēju seju, melnu bārdu.
Es vaicāju Ustinovam, kur ir pārējie stacijas darbinieki.
— Pārējie? — viņš izklaidīgi vaicāja. — Ak, pārējie. . Aizvakar divpadsmit cilvēki aizgāja līdzi pavadonim uz Zulumkoldu. Mēs tur ceļam atbalsta bāzi… Es, Zakrevskis un Hačikjans, — viņš pamāja ar roku uz melnbārdainā pusi, — uzkāpām nometnē «trīs tūkstoši», tas ir deviņsimt metru augstāk nekā stacija. Pēc tam Hačikjanam sametās nelabi, es palīdzēju viņam nokāpt lejā… Jā, jā, nevajadzēja atstāt Zakrevski vienu.. Bet jums jāsaprot..
Pagaidām es sapratu tikai vienu: astrofiziskās stacijas priekšnieks ir tik satraukts un apjucis, ka no viņa nekā nav iespējams izzināt. Taisnību sakot, viņi visi bija tajā stāvoklī, ko Ļedņevs parasti apzīmēja par «KP» — klusā panika. Ir pārmērīgi rosīgais priekšnieks, ir Hačikjans, ir zēns radists. . Visi, izņemot Jelaginu.
Tomēr par viņu vajadzēja pateikt jau pašā sākumā.
Skaistums un prāts ir dabas augstākās izpausmes. Bet prāts dažkārt var būt arī ļauns, turpretī skaistums vienmēr ir laipns. Jelagina bija ļoti skaista. Kaut gan skaista šajā gadījumā nebūs īstais vārds. Skaistu cilvēku ir daudz. Es teiktu — viņa bija apbrīnojami skaista. Starpība tāda pati kā starp Aipetri un Everestu.
Pirms gadiem divdesmit manās rokās nejauši nonāca apbružāta Flamariona grāmata «Populārā astronomija». Uz vāka, kas bija šķērsām pārplēsts un salīmēts ar sadzeltējušu zīdpapīra sloksnīti, bija attēlota sieviete ar globusu pie kājām — Urānija, astronomijas aizgādne. Urānijas aizmugurē vīdēja zvaigznēm nosēts melns debess stūrītis. Urānija smaidīja un rādīja
ar roku uz zvaigznēm. Viņa izskatījās kā visas Zemes sievietes, vienīgi acīs atstarojās tālo zvaigžņu noslēpumainais mirdzums … Man nezin kāpēc bija spilgti palicis atmiņā šis mirdzums. Kopš tiem laikiem esmu daudzām sievietēm ielūkojies acīs — dažkārt pat ļoti skaistās acīs, — bet ne reizes netiku saskatījis tajās zvaigžņu atspulgu. Un tikai Jelaginai… Viņa bija īsta Zemes sieviete, tāpat kā Urānija uz saplēstā «Populārās astronomijas» vāka, bet viņas acīs trīsēja zvaigžņu gaisma …
Es palūdzu, lai Jelagina pastāsta, kādos apstākļos pazudis Zakrevskis. Viņa piegāja pie sienas kartes un sāka stāstīt — īsi, skaidri, precīzi. Bet acīs spulgoja brīnumaina zvaigžņu atblāzma..
Pēc trim minūtēm es zināju visu.
Pirms divām diennaktīm Zakrevskis bija palicis nometnē «3000». Ustinovs un Hačikjans nokāpuši lejā. Pirmās dienas pievakarē Zakrevskis pa radio ziņojis par svarīgu atklājumu. Radiogramma beigusies ar vārdiem: «Traucē mākoņi. Mēģināšu uzkāpt augstāk.» Pēc trim stundām Zakrevskis noraidījis vēl vienu radio- grammu. Cauri negaisa atmosfēras elektrības izlādēšanās trokšņiem saklausīti tikai divi vārdi: «… hipotēze … domāju. .» Kopš tā brīža pagājušas vairāk nekā divas diennaktis. Zakrevskis klusē. Doma, ka varētu būt sabojājies raidītājs, tūdaļ atkrita: nometnē «3000» bija rezerves raidītājs un, ja Zakrevskis būtu atgriezies uz turieni, sakari tiktu atjaunoti.
Es brīnījos, kāpēc Zakrevskis sadomājis aiziet no nometnes vakarā, pirms krēslas iestāšanās.
— Viņš ir pirmās klases alpīnists. Labi pazīst kalnus, — Jelagina atbildēja.
Tas visu sarežģīja. Pieredzējis alpīnists dažās stundās varēja aiziet krietni tālu no nometnes. Es apvaicājos, par kādu atklājumu bijusi runa pirmajā radio- grammā. Jelagina jautājoši paskatījās uz priekšnieku.
— Atklājums? — Ustinovs pārvaicāja. — Ak atklājums … Tas ir ļoti svarīgs atklājums. Taisnība, vēl nav droši zināms … Bet vai tad jums jāzina … tas ir, piedodiet, kālab jūs gribat zināt?..
Viņš samulsumā apklusa. Es paskaidroju: zinot, par kādiem novērojumiem interesējies Zakrevskis, var spriest, uz kurieni viņš gājis.
— Jā, jā, jums taisnība, — Ustinovs steidzīgi piekrita. — Rubens Vladimirovičs jums pateiks. Viņi abi strādāja pie tā.
Hačikjans, kas sēdēja uz gultas, piecēlās un grīļodamies pienāca pie mums. Viņa melnās acis drudžaini spīdēja. Viņš ārkārtīgi uztraucās un tāpēc gandrīz vai kliedza:
— Nikolajs atrada otru Mēnesi!.. Saprotat, otru Mēnesi!..
Ļedņevs piebikstīja man. Šķiet, Jelagina to bija pamanījusi. Viņa teica:
— Rubens Vladimirovičs paskaidros.
Es sākumā īsti labi neaptvēru, par ko stāstīja Hačikjans. Astronomija nav mana specialitāte. Turklāt jāsaka, pārāk neparasts arī bija Zakrevska atklājums.
Astronomi (es to agrāk nezināju) uzskatīja par iespējamu, ka Zemei bez Mēness ir vēl nelieli dabiskie pavadoņi. Sādu pavadoņu meklēšana ir ārkārtīgi grūta, un ilgu laiku tai nebija panākumu. Cik varēju saprast, mazajiem mēnešiem kustoties lielā ātrumā, uz fotoplates nepaliek pēdu. Turklāt, ieejot Zemes ēnā, pavadoņi nespīd, un tātad tos var novērot tikai īsu laika sprīdi.
— Otro Mēnesi meklēja ļoti pieredzējuši novērotāji dažādās zemēs, — uzbudināti žestikulēdams, stāstīja Hačikjans. — Pat Tombou meklēja …
— Tas ir astronoms, kurš atklāja planētu Plutonu, — Jelagina papildināja.
— Jā, jā, ļoti pieredzējis novērotājs, — Hačikjans apstiprināja. — Arī Louela observatorijā tika izdarīti speciāli novērojumi. Tomēr nesekmīgi, saprotat, pilnīgi nesekmīgi. Grūts uzdevums! Poļu astronoms Kazimežs Kordiļevskis meklēja desmit gadus ilgi un atrada tikai divus putekļu un meteorītu mākoņus.. Bet mums tagad ir jauna aparatūra, speciāli pielāgota pavadoņu novērošanai. Un tā mēs no vienas vietas pārlūkojām debesis.. Četrus mēnešus ilgi. Taču tikai vakar Nikolajs atrada. Radiogrammā tieši tā bija teikts: «Notvēru otru Mēnesi.» Apriņķošanas periods tam nav liels, un līdz
nākamajam apriņķojumam Nikolaja rīcībā palika trīs četras stundas. Nu, un tad uznāca mākoņi. .
Es vaicāju, ko varēja nozīmēt vārdi otrajā radio- grammā: «… hipotēze… domāju …»
Hačikjans noplātīja rokas:
— Nezinu, gluži nekā nezinu. .
— Vai Zakrevskim smaga aparatūra?
— Aparatūra? — Ustinovs noliedzoši papurināja galvu. — Nē. Ļoti jutīga, bet viegla … — Viņš pavērsās pret Hačikjanu: — Ej liecies gultā. Dzirdēji?
Viņš veda Hačikjanu uz gultu.
— Jūs dosieties meklēt? — Jelagina prasīja.
— Lidosim, — es atbildēju. — Ar gaismiņu lidosim.
Viņa nelūdza, neuzstāja. Vienkārši pateica:
— Es lidošu kopā ar jums.
Mums vajadzēja gaidīt stundas pusotras.
Es paskaidroju Ustinovam, ka spožās lampas nogurdina acis, un pirms izlūkošanas tas nav vēlams.
— Jums tā liekas? — viņš izklaidīgi vaicāja, bet lampas tomēr nodzēsa.
Tagad istabu apgaismoja vienīgi gāzes kamīna trīsošā gaisma. Uz baļķu sienām vibrēja izplūdušas, lauzītas ēnas. Ustinovs skraidelēja no viena istabas kakta otrā. Viņš bija aizmirsis novilkt zvērādas kombinezonu, tvīka aiz karstuma un nemitīgi slaucīja seju, kas gāzes gaismā izskatījās violeta.
Kalnos tā atgadās bieži: liktenis saved zem viena jumta nesaderīgus ļaudis. Tomēr, šķiet, šoreiz tas bija pārcenties.
Mēs sēdējām pie kamīna, un es vēroju Jelaginu. Tādu savaldību es vēl nebiju redzējis. Sī meitene izturējās tā, it kā gluži nekas nebūtu noticis. Viņa uzsildīja mums kakao, lika Hačikjanam ieņemt zāles, Ustinovam atnesa tīru mutautiņu, zēnu radistu aizsūtīja pierakstīt meteoroloģiskās ziņas. .