Es lūkojos uz Jelaginu un neviļus domāju par Za- krevski.
Astronoma nozušana daudzējādā ziņā bija neizprotama. Kāpēc pieredzējis alpīnists, kas labi saprata, ko nozīmē nakts kalnos, aizgāja no nometnes? Otrā Mēness atklāšana vēl nekā neizskaidroja. Zakrevskis šo
atklājumu bija izdarījis nometnē «3000» un pavēstījis pa radio diezgan mierīgi. Kas tad bija mainījies dažu stundu laikā? Kāpēc otrajā radiogrammā parādījās vārdi «hipotēze», «domāju»? Maz ticams, ka Zakrevskis izdarījis divus atklājumus pēc kārtas …
Es izvirzīju versiju pēc versijas — un pats tās arī noraidīju. Laiks gāja. Bet Ustinovs skraidīja pa istabu — no durvīm līdz kartei — un smagi elsa. Beidzot man tas viss apnika. Lai novirzītu Ustinovu uz citām domām, es pārvaicāju, kāda nozīme varētu būt otrā Mēness atklāšanai. Viņš sākumā nesaprata jautājumu un ilgi skatījās manī. Tad viņš sāka runāt — man par izbrīnu, ļoti sakarīgi:
— Nozīme? … Kā to lai saka … Pirms gadiem divdesmit šādam atklājumam būtu tīri teorētiska nozīme. Un pēc desmit gadiem tas arī vairs neizraisīs sevišķu interesi. Bet šobrīd … Neliels dabiskais pavadonis — tā ir bāze starpplanētu lidojumiem. Maza Mēness atklāšana par vairākiem gadiem tuvinās lidojumus uz Marsu un Venēru.. Mēs projektējam apdzīvojamus mākslīgos pavadoņus, bet to izveidošana ir grūts pasākums. Bet šeit jau gatavs būvmateriāls … Var uzcelt observatorijas, degvielas noliktavas …
Jelagina (viņa stāvēja Ustinovam aiz muguras) ļoti klusu teica:
— Bet tur ir noticis kaut kas cits … Sī otrā radio- gramma …
Es atbildēju, ka tādas ir arī manas domas. Viņa paskatījās manī un klusēdama pagāja nostāk. Izrādījās, es spēju uztraukties. Negribējās, ka Ļedņevs to manītu, un, uzmetis plecos jaku, es izgāju laukā pie helikoptera.
Blīvajam miglas aizkaram lauzās cauri vāja, palsa gaisma. Migla, migla, sasodītā migla! … Tā pārklājusi kalnus, piedzinusi pilnas aizas, iespiedusies, šķiet, itin visur.. Kaut kur aiz miglas auta bija Zakrevskis. Cilvēku glābšana kalnos ir mana profesija, es daudz ko esmu pieredzējis, pie daudz kā esmu pieradis. Taču šajās nedaudzajās minūtēs miklajā, smagajā miglā es pārdzīvoju velns sazin ko: gan nedrošību, gandrīz bailīgumu, gan azartu, gan skaudru atbildības sajūtu.
Kāds pieskārās pie mana pleca. Es atskatījos. Tas bija Ļedņevs.
— Dod cigareti! — viņš teica. — Ak jūs miglas, manas miglas! … Meteoroloģiskais bi|etens, starp citu, draņķīgs. Temperatūras krišanās.
Mēs aizsmēķējām. Bet migla vēlās un vēlās — nebeidzama kā ūdens upē un bieza kā pasta. Ļedņevs nosvieda cigareti neizsmēķētu un devās pie mašīnas iesildīt dzinēju.
Pēc pusstundas mēs izlidojām — trijatā, ar Jelaginu. Kad viņa paziņoja Ustinovam, ka lidos mums līdzi, stacijas priekšnieks sāka klepot, piesarka, bet nekā neiebilda.
Helikopters pacēlās virs Hitgoza pārejas, uz mirkli iluminatoros atmirdzēja saule, un atkal visam pārvilkās pienbaltais aizkars. Lejā bija migla, augšā — mākoņi vairākās kārtās.
Starp citu, nometni «3000» mēs uzgājām samērā ātri. Mākoņu plaisās pazibēja melna telts — Ļedņevs to pamanīja un vadīja mašīnu uz leju. Metrus piecus virs klinšainā laukumiņa helikopters gaisā apstājās, mēs at- \
vērām lūku un izmetām virvju kāpnes.
Pēc minūtes es biju teltī. Protams, Zakrevska tur nebija. Bet uz saliekamā galdiņa zem akmens atradās zīmīte. Es ar pūlēm izburtoju nevienādo rokrakstu: «Savelkas mākoņi. Dodos augstāk. Ņina! Otro Mēnesi gribēju nosaukt tavā vārdā, bet.. Vai atceries manu hipotēzi? Jāpārbauda. Tas ir neticami. . Vai arī otrādi.»
Uzkāpis helikopterā, nodevu zīmīti Jelaginai. Viņa to ilgi aplūkoja, tad sacīja:
— Meklēsim.
Un mēs uzsākām meklējumus.
Baigajā mākoņu un miglas jūklī galvenokārt vajadzēja paļauties uz aparātiem. Jāsaka gan, aparāti mums bija teicami: vissmalkākā lokatora ierīce, magnētiskais meklētājs un daudz kas cits. Tomēr aizritēja stunda pēc stundas — un nekādu rezultātu.
Meklēšana kalnos — tā pirmām kārtām ir nervu pārbaude. Jāiztausta viss, nedrīkst palaist garām nevienu klinti, nevienu taku. Es pie tā esmu pieradis. Ļedņevs arī. Bet Jelagina… Viņa nekā nerunāja. Viņa neskubināja, netaujāja. Varēja likties, ka viņas nemaz nav helikopterā. Un tajā pašā laikā — viņa bija.
Kad Ļedņevs, tikko nesadragājis mašīnu pret klints smaili, kas iznira nezin no kurienes, teica: «Nokūleņosim zemē kā likts, ja negriezlsimies atpakaļ,» — es redzēju, ka Jelagina pavēcināja ar roku. Nē, šoreiz es ieraudzīju viņas acīs nevis noslēpumainu atspulgu, bet nepielūdzamu pavēli: «Jāmeklē un jāatrod!»
Sī Urānija bija Zemes meita. Un viņa mīlēja tā, kā mīl Zemes sievietes, kas gatavas atdot Visumu savas mīlestības labad.
Helikopters atkal ienira mākoņos — mēs negriezāmies atpakaļ.
Vai es biju iemīlējies Jelaginā? Diezin. Kādreiz, puika būdams, es iemīlējos Urānijā. Un Jelagina gluži vienkārši atgādināja viņu, kādreizējo Urāniju.
Helikopters no jauna ieslīdēja miglā. Nav nekā ļaunāka, kad jāmeklē pa miglu. Tā piekrāpj ik uz soļa. Miglā viss pārvēršas: gaišie priekšmeti šķiet tuvu, tumšie — tālu, klintis līdzinās kupliem mākoņiem, bezdibeņi — blīvam firna sniegam. Arī pati migla nemitīgi mainās: gan pārvelkas kā viegla dūmaka, gan izslējās kā blīva, gandrīz taustāma siena, gan sāk laistīties saules staros rožainās, sārtās, purpursarkanās krāsās, gan kļūst melna kā negaisa padebesis.
Mākoņi — migla, mākoņi — migla … Un atkal mākoņi, un atkal migla … Reizēm Ļedņevs izslēdza dzinēju, helikopters krita lejā, bet mēs, lūku pavēruši, centāmies cauri vēja svilpšanai saklausīt kliedzienu.
Kalni klusēja.
Bet degviela jau gāja uz beigām, un pusdienā mēs bijām spiesti atgriezties Hitgozā, astrofiziskajā stacijā.
Ļedņevs pildīja cisternās benzīnu, bet es apsēdos pie baļķu sienas. Meklējumi dažkārt ievelkas nedēļām ilgi, un tāpēc jācenšas izmantot katru šādas piespiestas atpūtas mirklīti. Es uzcēlu kapuci, aizvēru acis — un tūdaļ iegrimu snaudā. Ausīs vēl atbalsojās motora rūkoņa, kaut kur iztālēm skanēja apslāpētas balsis … Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis. Droši vien minūtes desmit līdz piecpadsmit, ne vairāk. Es izdzirdu soļus un pamodos. Nācēja bija Jelagina.
— Zināt, — viņa teica. — Es gribēju paskaidrot jums, kāpēc Nikolajs aizgāja kalnos …
Tas, ko es uzzināju, bija apbrīnojams, gandrīz fantastisks. Kaut kur miglā skanēja ļaužu balsis, iesilstot dūca motors — viss bija saprotams un ikdienišķs. Bet Jelagina stāstīja par neparasto. Un atkal man prātā iešāvās doma: cilvēces skatieni neatlaidīgi pievērsti debesīm, un ļaužu acīs atstarojas zvaigznes.
— Jau sen, — Jelagina iesāka, — notiek polemika par ieceļotājiem no svešām pasaulēm, no svešām planētu sistēmām. Vieni saka: jā, svešinieki ir bijuši uz Zemes, jo Visumā ir plaši izplatīta dzīvība un, jādomā, daudzos gadījumos tā ir uz augstākas attīstības pakāpes nekā uz mūsu planētas. Otri — un tādu ir vairāk — uzskata to par tīru fantastiku un jautā: «Kur tad ir atnācēju pēdas?» Bet pēdu nav. Varbūt kuģi iegāzušies okeānā? Varbūt nolaidušies Sahāras smiltājos vai Sibīrijas mežos?… Varbūt ir aiztecējuši miljoni gadu un laiks izdzēsis pēdas?… Nezinu. Tas ir uz zinātnes un fantastikas robežas. Bet pirms gada — pēc kādas diskusijas — Nikolajs izteica interesantas domas… Vai šimbrīžam jums ir viss skaidrs?