Es atbildēju, ka pagaidām viss ir skaidrs. Un tūlīt pārliecinājos par pretējo. Bija pilnīgi nesaprotami, kā tik vienkārša un, pēc mana ieskata, ļoti pārliecinoša doma — es runāju par Zakrevska ideju — nevienam nebija ienākusi agrāk prātā. Protams, es neesmu astronoms un varu kļūdīties.. Kaut gan — spriediet paši. Ideja ir šāda. Zvaigžņu kuģi — ja tie jebkad ir tuvojušies Zemei — vai nu atkal aizlidoja kosmosā, vai nolaidās uz Zemes. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņu pēdas mums zudušas — tas taču varēja notikt pirms tūkstošiem, miljoniem, pat miljardiem gadu. Ne ļaužu atmiņā, ne uz pašas Zemes nav saglabājušās nekādas pēdas. Bet ir vēl trešais variants — rets, tomēr, kā Jelagina paskaidroja, teorētiski pilnīgi iespējams. Nonācis Zemes pievilkšanas spēka varā, zvaigžņu kuģis varēja kļūt par mūsu planētas pavadoni. Lielā augstumā nav gaisa pretestības, un tāds pavadonis riņķotu mūžīgi. . Tiesa, tādā gadījumā būtu nepieciešami daudzi «ja»: ja zvaigžņu kuģis būtu tuvojies Zemei; ja kuģa lidojuma ātrums un virziens tā sakristu ar Zemes pievilkšanas spēku, ka kuģis nonāktu Zemes orbītā; ja kaut kāda iemesla dēļ kuģis nespētu pārvarēt šo pievilkšanas spēku; ja orbīta neatrastos tuvu atmosfēras robežai. . Bet Zeme pastāv miljardiem gadu — šajā laika posmā varēja sakrist pat visretāk iespējamie «ja».
Es jautāju Jelaginai, vai viņa uzskata par pareizu Zakrevska ideju. Manās acīs Jelagina bija Urānija: ja viņa teiktu «jā», — es tūdaļ bez šaubīšanās noticētu.
— Grūti pasacīt, — Jelagina atbildēja. — Ja kādam zvaigžņu kuģim izdotos nolidot miljardiem kilometru un nonākt Zemes tuvumā, maz ticams, ka šo kuģi pēc tam varētu noturēt Zemes pievilkšanas spēks. Tomēr atbraucēji varēja paši atstāt kosmosā kaut ko tādu.. nu, kaut vai kibernētikas ierīci. Cilvēkiem. Loģika vienkārša: kamēr cilvēce sasniegs tādu līmeni, ka spēs saprast atbraucējus, ikviens uz Zemes atstāts piemineklis būs aizgājis bojā — sagruvis, smiltīs ieputināts vai nokļuvis jūras dibenā. Turpretī kosmosā… tur nekas nenotiks. Jūs saprotat?
Ko es varēju atbildēt?
Jelagina pasmaidīja (viņa pasmaidīja pirmo reizi!).
— Astronomiskas hipotēzes bieži pārsteidz ar savu fantastiskumu. Tomēr, ja palūkojamies tuvāk, astronomu idejas ir tikai Zemes dzīves atspoguļojums. Nav skaidrs? Nu, es jums paskaidrošu ar piemēru. Pagājušā gadsimta beigās, kad uz Zemes būvēja lielus kanālus, radās hipotēze par Marsa kanāliem. Pēc tam izgudroja radio — un radās hipotēze par radiosignāliem no Marsa. Izgudroja reaktīvās lidmašīnas — un Tunguskas meteorītu noturēja par kuģi, kas atlidojis no Marsa. Palaida pirmos Zemes mākslīgos pavadoņus — un tūlīt radās hipotēze par to, ka Marsa pavadoņi Foboss un Deimoss ir mākslīgi.. Tāpat ar Nikolaja ideju. Jums tā šķiet fantastiska, bet man..
Viņa apklusa. Tad paklusu teica:
— Viņš gribēja pārbaudīt šo hipotēzi. Tāpēc arī riskēja doties kalnos.
Es atbildēju, ka mēs atradīsim Zakrevski un tad viss kļūs skaidrs. Viņa cieši palūkojās man acīs un nekā neteica.
Pēc stundas ceturkšņa helikopters no jauna pacēlās gaisā. Mēs divas reizes pārlidojām virs tām vietām, kur varētu būt Zakrevskis. Ar aparātiem iztaustījām katru klinti, katru taku. Un neatradām.
Tad es ķēros pie ārkārtējiem soļiem: mēs sākām meklēt tur, kur Zakrevska nevarētu būt. Helikopters ienira aizās, laidās pāri šaurām, kraujām klinšu spraugām, apstājās gaisā virs sniegā ieputinātām virsotnēm, smailām kā adatas.
«Neiespējamais ir iespējams,» savā laikā teicis Kozma Prutkovs. Kalnos tiešām neiespējamais ir iespējams. Mēs atradām Zakrevski uz maza klinšu laukumiņa Šagranska aizas stāvās, gandrīz vertikālās nogāzes rietumu pusē. Cauri miglai kaut kur lejā paplaiksnījās uguntiņa. Jelagina to pamanīja pirmā un uzsauca mums, un Ļedņevs vadīja helikopteru lejup.
Tas ir diezgan riskants pasākums — nosēšanās kalnos miglainā laikā. Tomēr Ļedņevam izdevās nosēdināt mašīnu precīzi uz kalna kores aizas austrumu pusē, kur klinšu siena bija lēzenāka, gludāka. Jelagina paķēra akumulatoru lukturi un pirmā izlēca laukā no helikoptera. Nezinu, ko tieši viņa signalizēja Zakrevskim. Izkāpjot no mašīnas, paguvu saprast tikai vienu vārdu no astronoma atbildes: «Mīlu. .»
— Kā ir? — es jautāju Jelaginai.
— Jūs… vai jūs zināt Morzes ābeci? — viņa atbildēja ar pretjautājumu. Balss viņai bija samulsusi.
— Nē, — es aši atbildēju. — Nezinu. Arī Ļedņevs.. nezina.
Ļedņevs (viņš izkāpa no helikoptera tūlīt pēc manis) gribēja kaut ko iebilst, bet paskatījās manī un neteica nekā.
Iznāca ļoti muļķīgi. Es sākumā neaptvēru, kādā neveiklā stāvoklī esam nokļuvuši manas atbildes dēļ. Tagad mēs ar Zakrevski varējām sarunāties tikai ar Jela- ginas starpniecību. Bet sievietes — pat tādas_ kā Jelagina — ne vienmēr prot pareizi lietot Morzes ābeci, kas prasa lakonisku izteiksmi.
Ņina ilgi signalizēja, aizsegdama reflektoru ar savu dūraini. Zakrevskim tika paziņots, ka viņu ļoti mīl, ka mēs — Ļedņevs un es — esam brlnum jauki cilvēki un, par laimi, neprotam Morzes ābeci. Un tikai pēc tam lukturis nomirkšķināja īsu jautājumu: «Kas noticis?»
Mēs ar Ļedņevu centīgi izlikāmies, ka nekā nesaprotam. Neņemos spriest par sevi, bet Ļedņevs izskatījās ļoti komisks … Es mēģināju pakliegt — līdz pretējai nogāzei bija ap pusotra simta metru tālu: kalnu atbalss sāka dūkt un dārdēt…
Bet uguntiņa, blāvā uguntiņa spīdēja cauri miglai. Zakrevskis atbildēja ļoti izsmeļoši, bet viņa atbildes lietišķā daļa sastāvēja no diviem teikumiem, kas neko daudz nepapildināja to, ko es pats jau biju nopratis.
Akmeņu nobrukums bija nošķīris Zakrevski uz maza laukumiņa — uz balkona, kā saka alpīnisti. Uz augšu pāri balkonam slējās septiņdesmit līdz astoņdesmit metru augsta gluda klints siena. Apakšā bija trīssimt metru dziļš bezdibenis.
Mūsu stāvoklis nebija iepriecinošs. Izsaukt glābšanas grupu, aizkļūt līdz aizas rietumu nogāzei un izglābt Zakrevski — tad paietu savas desmit līdz piecpadsmit stundas. Bet līdz tumsai atlika trīs četras stundas. Ja nebūtu miglas, mēs mēģinātu tuvoties laukumiņam ar helikopteru. Tomēr pašreiz par to nebija ko domāt.
Kalni ir stipri un tik viegli vis nepalaiž savus upurus. Es sapratu, ka darīt nekā nav iespējams. Vienīgi jāgaida.
Aizā lēni slīdēja migla. Brīžiem tā kļuva plānāka, un mēs redzējām mazu mazu laukumiņu un cilvēka stāvu.. Tad atkal aizvilkās balts aizkars, cauri kuram tikko izlauzās luktura gaisma.
— Zināt, — Jelagina sacīja, — Nikolajs tiešām atklājis otru Mēnesi. Nē, nē, tas nav starpplanētu kuģis … Tas ir, visticamāk, ka tas nav kuģis. Svarīgi ir kas cits: otrais Mēness ir atrasts! Tā nu vairs nav kļūdīšanās … Nikolajam raidītājs pazudis nogruvuma laikā. Un daļa aparatūras arī. Bet uzņēmumi saglabājušies. Ustinovs to nezina, viņam tas jāpārraida.
Viņa devās ar Ļedņevu uz helikopteru, bet es apsēdos uz akmens. Domas bija juceklīgas, nesakarīgas. Es
meklēju ceļu, kā nokļūt tur, aizas rietumu nogāzē, nekā nevarēju izdomāt un nezin kāpēc atkal un atkal prātoju par Zakrevska atklājumu.
… Bet laiks gāja tik ātri, kā nekad nemēdz būt kalnos. Un migla, sasodītā migla, nemitīgi plūda pār aizu.
Jelagina atnāca atpakaļ un atkal sāka signalizēt Zakrevskim. Nezinu, par ko viņi sarunājās. Es viņus netraucēju.