Līdz krēslai — kalnos tā uznāk ātri — atlika divas stundas. Pēc tam viena. Man aiz muguras soļoja Ļedņevs. Četri soļi no akmens līdz kraujas malai un četri soļi atpakaļ. Man izbeidzās cigaretes, pa visu dienu bijām izsmēķējuši divas paciņas.
Pusseptiņos Ļedņevs man teica:
— Vajag lidot.
Es neteicu nekā. Tādā miglā izredzes bija desmit pret vienu. Būtu vajadzējis izsaukt glābšanas grupu un gaidīt līdz rītam. Bet, līdzko es iedomājos par Jelaginu, tūdaļ aizgainīju tādu domu.
— Vajag lidot, — Ļedņevs uzstāja. — Nogāze ir stāva, es saprotu … Pieiet cieši blakus tādā miglā … Bet izvēles taču nav.
Jelagina nolika zemē lukturi. Pienāca pie mums. Klusu ievaicājās:
— Jūs gribat lidot turp?
— Jā, — Ļedņevs atbildēja.
— Nevajag! Migla … Jūs nositīsieties! Pagaidiet vēl! … Nikolajs noturēsies … Viņš pratīs noturēties …
Viņa teica to, ko domāja, taču acis runāja ko ci'tu. Atzīšos, es sajutu skaudību, dzēlīgu skaudību. Laimīgs tas, par kuru grūtā brīdī sieviete runā ar tādām acīm!
Es teicu Ļedņevam:
— Lidojam!
Bet Jelaginai pavēlēju palikt tepat. Mēs izkravājām laukā telti, radiouztvērēju, pārtiku. Ja notiktu katastrofa, Jelaginai vajadzētu gaidīt glābšanas grupu.
Ļedņevs parāva pneimatisko starta krānu, motors ierūcās, iesilstot mazajos apgriezienos. Tad helikopters slaidi pacēlās gaisā.
Sagranska aizas rietumu nogāze slēpās biezā miglā. Prožektoru spilgtajā gaismā kūpošie miglas vāli izska
tījās tumšsarkani. Šķita, mēs lidojam cauri milzu ugunskura dūmiem. Helikopters turējās gaisā, tad lēni sāka tuvoties klinšainajai, stāvajai sienai. Es atvēru lūku, nometu virvju kāpnes. Motora dārdi, vēja svilpšana, ko atbalsoja klintis, saplūda apdullinošā, sirdi plosošā kaucienā. Ļedņevs neatskatījies pamāja ar roku. Es izspraucos pa lūku.
Nezinu, kur te radās vējš, bet lokanās kāpnes stipri šūpojās. Un migla brīžiem sabiezēja tā, ka es neredzēju pat savas rokas, brīžiem kļuva plānāka, pašķīrās — un tad lejā vietvietām melnoja trīssimt metru dziļš bezdibenis.
Vējš — tas tiešām bija baismīgs. Ļedņevs bija pievir- zījis helikopteru cieši klāt pie klints, un spējš vēja brāziens varēja triekt mašīnu pret akmeņiem. Es centos neskatīties uz augšu, ar to nekas nebūtu līdzēts.
Kāpnes nokarājās metru trīs attālumā no laukumiņa. Zakrevskis māja ar rokām un kaut ko sauca. Es sāku iekustināt kāpnes — tā bērni iešūpo šūpoles. Jāsaka, tā nebija nekāda jautra rotaļa, jo ari helikopters šūpojās, bet propellera lāpstiņas atradās tikai dažu centimetru attālumā no klints.
Es zināju: ja Zakrevskis strauji satvers kāpnes, mums neklāsies labi. Tomēr, redzams, astronoms to arī pats saprata. Viņš satvēra kāpnes ļoti uzmanīgi. Es no- lēcu uz laukumiņa.
Tas bija pavisam niecīgs laukumiņš, pusotra metra reiz metrs, un miglā noglumējis. Vienā malā laukumiņš beidzās ar krauju, otrā — turpat arī izbeidzās pie sienas. Pavadīt gandrīz divas diennaktis uz tāda izcil- nīša — bez guļammaisa, bez pārtikas, pat bez ūdens — nav viegli, un es domāju, ka man pašam vajadzēs uznest Zakrevski līdz helikopterarn. Taču šis puisis tā paspieda manu roku, ka visas bažas acumirklī izgaisa. Jāatzīst gan, izskats Zakrevskim bija bēdīgs: zilums pie acs, saskrambāta, ar bārdu noaugusi seja, izspūruši mati, saplēsts apģērbs. Tomēr acīs mirdzēja uguntiņas — gluži tāpat kā Jelaginai.
— Ņina helikopterā? — viņš iekliedza man ausī. — Radiogrammu nodevāt? … Vai ir kāds smēķis? … Ellišķīgi nosalu! Jūsu seja man ir pazīstama… Ja ne
maldos, pagājušo gadu jūs uzkāpāt Ļeņina smailē. Bet piecdesmit sestajā …
Man nācās ne visai delikāti atgādināt, ka par visu to pagūsim parunāties helikopterā. Pēc tam es apvaicājos, vai viņš varēs uzrāpties pa kāpnēm. Zakrevskis paraustīja plecus: «Protams.»
Es tomēr liku viņam noņemt smago mugursomu, piebāztu ar nezin kādiem aparātiem, un, pieturēdams kāpnes, parādīju: «Rāpies!»
Zakrevskis rāpās augšā. Sīs nedaudzās minūtes bija vissmagākās. Migla gandrīz mirklī aprija Zakrevski, un tikai pēc kāpņu savilkšanās es varēju spriest, ka astronoms kāpj augšā. Vienu mirkli kāpnes noraustījās man rokās, un es tik tikko nenošļūcu no laukumiņa. Pēc tam kāpnes sāka bieži raustīties, Zakrevskis signalizēja: «Viss kārtībā.»
Es satvēru virvju šķērsīti, atspēros pret akmeni — un neviļus aizmiedzu acis: kāpnes sāka aši virpuļot. Helikopters attālinājās no klints, bet es biju iekāries šūpojošās, virpuļojošās kāpnēs. Mugursomā, spriežot pēc svara, atradās solīdas observatorijas iekārta… Ierāpties helikopterā es tā arī nepaguvu; Ļedņevs, orientējoties pēc Jelaginas luktura, vadīja mašīnu uz aizas austrumu nogāzi.
… Tas arī īstenībā ir viss.
Es neveiksmīgi nolēcu no kāpnēm un sasitu kāju.
— Kas jums notika? — Jelagina iesaucās.
Viņa pieskrēja man klāt, palīdzēja noņemt mugursomu.
— Zināt, — viņa teica, un viņas acīs, brīnišķīgajās Urānijas acīs, iemirdzējās zvaigžņu gaisma, — jūs man likāt atcerēties vārdus, ko teicis Tenzings Norgejs. Viņš teica, ka kalni viņam mācot būt lielam un palīdzēt citiem kļūt lieliem.
Es nekā neatbildēju.
Tenzingam Norgejam, protams, taisnība: kalni dara cilvēku cildenu. Taču daudz cildenāku — neizmērojami cildenāku! — viņu dara mīlestība.
«ĒRGLĒNS»
Mans draugs, mans tālais draugs, gribu runāt ar tevi. Kapteinis mums atļāva četrdesmit minūšu sarunu. Kristalofons pierakstīs, ko es teikšu. Pēc tam šifrafons sablīvēs, saspiedīs uzrakstīto — un uz vienu mirkli kuģa reaktori nodos raidītājam visu savu jaudu. īss enerģijas impulss, kas nesīs manus vārdus, ilgi trauksies cauri melnajam Tukšumam. Bet pienāks laiks, un tu izdzirdēsi manu balsi.
Man ir daudz kas sakāms. Jau pirms dažām minūtēm,
noklausoties kapteiņa rīkojumu, es zināju, kas īsti ir jāsaka. Es skrēju pa trapu, lai ātrāk nokļūtu savā kajītē. Bet, tiklīdz ieslēdzu kristalofonu, tūdaļ jutu, ka vārdi, kas likušies nepieciešami, vairs nav vajadzīgi.
Droši vien tas aiz noguruma. Jā, mēs visi esam bezgala noguruši. Divdesmit deviņas dienas pēc starta, kad kuģa ātrums jau tuvojās gaismas ātrumam, aparāti konstatēja palielinātu starpzvaigžņu gāzes blīvumu. Kopš tā laika avārijas automāti gandrīz bez mitas raida briesmu signālus. Es dzirdu to zvanus arī patlaban, kad runāju ar tevi. Starpzvaigžņu gāze pamazām saārda kuģa apvalku. Magnētiskās aizsardzības ierīces, strādājot ar maksimālo slodzi, darbojas nekārtīgi. Starpzvaigžņu gāzes daļiņas spiežas cauri reaktora ekrāniem un izraisa blakus reakcijas. Elektronu mašīnas apslīkst bezgalīgos aprēķinu plūdos…
Mēs esam apraduši ar briesmām. Avārijas automātu signāli rada tikai vienu sajūtu — bezspēcīgu sašutumu. Signāli nozīmē, ka atkal jāiet pie vadības pultīm. Atkal jādomā, jāaprēķina, jāmeklē. Nogurums laupījis mums patiku sarunāties. Mēs klusējot strādājam, klusējot ēdam. Un, ja kāds arī mēģina pajokot, mēs tikai klusējot pasmaidām.
Bet reizi diennaktī viss mainās. Pulksten divdesmitos pēc kuģa laika kapteinis izslēdz avārijas signalizācijas sistēmu. Kuģa vadība pilnīgi paliek elektronu mašīnu ziņā, un mēs dodamies kopkajītē. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — mēs esam runīgi, moži, jautri. Tā mēs izturamies kuģa vienīgā pasažiera labad. Sis pasažieris iznāk no savas kajītes tikai uz vienu stundu. Un mēs cenšamies slēpt nogurumu. Mūsu lidojumam ir nozīme tikai tādā gadījumā, ja šis cilvēks tiks nogādāts sveiks un vesels …