Mans tālais draugs, virs kristalofona karājas pulkstenis, un es vēroju minūšu rādītāju. Mums ir maz laika, bet es vēl nekā tev neesmu pateikusi. Man grūti atrast vajadzīgos vārdus.
Vai atceries vakaru pirms tavas aizlidošanas? Tu aizlidoji no rīta, trīs nedēļas agrāk par mani, un tā bija mūsu atvadīšanās. Atceries, tovakar mēs gandrīz nemaz nerunājām. Mēs ilgi stāvējām pie upes, bet pāri
pilsētai pletās rudens migla, neskaitāmo uguņu gaismā kļuvusi tumšsarkana. Miglas dūmakai cauri spīdēja Kremļa zvaigžņu gaisma, un šķita, ka šīs zvaigznes ir tikpat tālu no mums kā tās, uz kurām gatavojāmies lidot. Un tad tu vaicāji: «Mīli?» — un es atbildēju: «Pajautā, kad atgriezīsimies!» Tu teici: «Pēc pusotra gada …» — «Tā būs mums,» es iedomājos. «Bet uz Zemes būs aizritējuši gadu desmiti. Kas gan būs šeit, šajā vietā?» Un, it kā uzminējis manas domas, tu klusi teici: «Mēs atnāksim uz šejieni. Vai ne?»
Kāpēc es toreiz neatbildēju uz tavu jautājumu? Kāpēc?
Pēc dažām dienām es vēlreiz aizgāju turp. Es atnācu viena, tavs kuģis aizvien lielākā ātrumā jau traucās kaut kur tur — melnajā bezdibenī. Es raudzījos mākoņu aizklātajās debesīs, kamēr acis sāka sāpēt. Bija apbrīnojami klusu, un tikai paretam iečabējās lapas, it kā sīkstulis vējš pārskaitītu, vai daudz to vēl atlicis.
Es zināju: mani jau gaida raķešu starta laukumā. Jā, apstākļi iekrita tā, ka es atstāju Zemi agrāk, nekā bija domāts. Uz zvaigznes Ross-154 sistēmu ar sevišķu uzdevumu devās zvaigžņu kuģis «Ērglēns», un mani norīkoja par radioinženiera dublieri. Tajā pēdējā vakarā es lūkojos no mūsu pakalna uz Maskavas ugunīm. To bija daudz, tās sniedzās līdz apvārsnim, saplūstot tur platā, gaišā svītra. Negribējās ticēt, ka ļoti drīz šīs ugunis un visas Zemes ugunis un pati Zeme pārvērtīsies par mirdzošu punktu. Un tad izzudīs arī šis mirdzošais punkts, un paliks tikai neizmērojams melns tukšums…
Mēs lidojām uz Elektru, zvaigznes Ross-154 sistēmas planētu. «Ērglēnam» vajadzēja nogādāt uz Elektru neit- rino ģeneratoru. Es nestāstīšu par lidojumu — par to tu izlasīsi kapteiņa ziņojumā. Mēs sasniedzām Elektru un raķešu starta laukumā uz ezera, kamēr strupie, maij- vabolei līdzīgie velkonīši vilka kuģi uz pietauvošanās vietu, uzzinājām, ka steidzīgi jālido atpakaļ.
Pēc trim stundām, kad iekraušanas darbi tuvojās beigām, pa trapu uznāca cilvēks, ģērbies melnā svīterī. Tas bija mūsu vienīgais pasažieris — cilvēks, par kuru uz Zemes stāstīja leģendas. Seit viņu sauca par Atklājēju.
Tikai retos gadījumos viens vārds spēj izteikt cilvēka dzīvi. Leģendas, ko biju dzirdējusi uz Zemes, man šķita poēzijas auglis, nekas vairāk. Taču šeit, uz Elektras, es sapratu, ka šīs leģendas ir tikai vājš īstenības atspulgs.
Cilvēks, ko sauca par Atklājēju, bija dzimis uz pirmā kuģa ce|ā uz Elektru. Pirms trīsdesmit viena gada kuģis sasniedza Elektru. Svešā planēta k|uva par Atklājēja dzimteni. Tā bija dīvaina planēta. Tās atmosfēras sastāvā bija četrreiz vairāk skābekļa un divreiz vairāk ogļskābās gāzes nekā Zemes atmosfērā. Ūdens, piesātināts ar ogļskābi, mutuļoja un putoja. Virs rūsgan- brūnām klintīm plīvoja neskaitāmu gāzes avotu ugunis. Augi un dzīvnieki dzīvoja strauju dzīvi, kādu uz Zemes nepazīst. Akmeņainos tuksnešos dažās stundās izauga necaurredzami meži un tikpat ātri izzuda. Vējš aiznesa izplatījumā veselas deggāžu straumes. Tās sadega, un uz izkaltušās augsnes lija verdoša lietus strūklas…
Ļaudīm bija dārgi jāsamaksā par katru atminēto Elektras noslēpumu. Atklājējam bija sešpadsmit gadu, kad viņš palika viens. Varbūt viņu izglāba iedzimtās pētnieka īpašības — viņš mācēja saprast, atcerēties, paredzēt. Varbūt viņš, izaudzis uz šīs planētas, it kā ar sesto prātu nojauta briesmu tuvošanos. Varbūt viņam vienkārši bija laimējies. Bet viņš palika dzīvs. Septiņus gadus viņš bija vienīgais cilvēks uz Elektras. No Zemes atlidoja vienīgi transporta raķetes ar iekārtu. Vēlāk viņš uzzināja, ka otrā ekspedīcija ceļā gājusi bojā.
Septiņus gadus viņš viens pats pētīja Elektru. Viņš nolaidās tās okeānu dzīlēs, uzkāpa ar putojošu sniegu klātajās virsotnēs, izstaigāja klejojošus mežus. Viņš cīnījās ar plēsīgiem zvēriem, cēla atbalsta stacijas, kuģu starta laukumus, radiobākas. Septiņus gadus viņš pavadīja kopā vienīgi ar mašīnām. Pēc tam atlidoja kuģis ar cilvēkiem. Atklājējs varēja atgriezties uz Zemi. Viņš tieši tā teica: «atgriezties», kaut gan nekad nebija bijis uz Zemes. Varbūt viņš būtu arī atgriezies, bet kuģis te ieradās pavasara vētru periodā. Pelēki, mutuļojoši ūdeņi kā siena vēlās pāri līdzenumiem. Viesuļvējš mētāja smagos akmens bluķus. No purvainajiem rae-
žiem, vēja dzīti, izlīda melni pundurkrūmi, kas ar saviem zariem sīksti apvija visu, ko vien satika ceļā…
Atklājējs zināja: vienīgi viņš var brīdināt cilvēkus, bez viņa tie aizies bojā. Viņš prata lasīt pēdas valgajās smiltīs. Prata pēc tikko jūtamas smaržas, pēc tikko jaušamām izmaiņām debess krāsā noteikt viesuļvētru tuvošanos. Viņš mīlēja šo planētu, kas cilvēkiem vēl bija sveša. Viņiem Elektra bija nesaprotama, nodevīga, neapvaldīti nikna un — tāpēc šķita mežonīga. Viņš turpretim saskatīja arī planētas mežonīgo, neskarto skaistumu.
Un viņš palika.
Arvien biežāk Elektru apmeklēja kuģi. Atklājējs uzrādīja ļaudīm berilija, titāna, urāna rūdu iegulas. Viņš izlūkoja vietas nākamajām pilsētām. Viņa roboti vienmēr ieradās tajā brīdī, kad ļaudīm vajadzēja aizsardzību vai palīdzību. Roboti un arī pats Atklājējs bija veterāni. Viņu elektronu atmiņa glabāja visu, kas bija nepieciešams dzīvei uz šīs planētas. Citiem robotiem vēl vajadzēja gadus, lai pielāgotos, bet Atklājēja roboti jau pazina Elektru. Atklājēja varenība bija izskaidrojama ar to, ka viņš vadīja nedaudzās, planētas apstākļiem pielāgojušās mašīnas. Tomēr cilvēkiem likās, ka Atklājējam piemīt kāds īpašs spēks. Tagad es zinu: tur ir arī sava daļa patiesības. Sis cilvēks ir radīts jaunu planētu atklāšanai, un skarbā cīņa bija rūdījusi viņa intuīciju un gribu …
Laiks gāja. Cilvēki arvien vairāk apguva Elektru. Klintīs dzisa mūžīgās ugunis. Akmeņainos tuksnešus šķērsoja kanāli. Plēsīgie zvēri, kaut arī sīvi pretojās, bija spiesti aiziet mežos. Kādā sadursmē, aizsargājot savu saimnieku, gāja bojā pēdējais Atklājēja robots. Tajā dienā Atklājējs nolēma atgriezties uz Zemi.
Plašais raķešu starta laukums, no kurienes startēja mūsu kuģis, bija pilns ļaužu, kas pavadīja Atklājēju. Bet kaut kur tepat netālu zibsnīja elektrometināšanas ugunis. Tur būvēja starta laukumu lidojumiem uz neizpētītām zvaigžņu sistēmām. Ļaudis strādāja arī Atklājēja aizlidošanas dienā.
No trapa augšējā laukumiņa Atklājējs ilgi raudzījās uz melno dūmaku, kas slēpa apvārsni. Zvaigznes
Ross-154 sarkanais disks lēni grima šajā dūmakā, kas atgādināja jūru pirms negaisa. «Ērglēns» bija gatavs startam, bet mēs gaidījām …
Jau pirmajās lidojuma stundās mēs sapratām, cik grūti būs Atklājējam. Reģeneratīvās ierīces uzturēja kuģa atmosfēru tādā pašā sastāvā kā uz Zemes. Atklājējs nevarēja elpot Zemes gaisu; viņš bija izaudzis uz Elektras, un šeit viņam trūka skābekļa. Viņu ievietoja atsevišķā kajītē, kurā pievadīja ar skābekli piesātinātu gaisu. Tikai reizi diennaktī Atklājējs iznāca no savas kajītes. Viņam bija grūti elpot, bet viņš gribēja pieradināties pie Zemes gaisa. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — viņš pavadīja kop- kajītē. Viņš gandrīz nekā nerunāja, viņš klausījās, ko runājam mēs, un paretam iesprauda kādu vārdu.