Viņš mēdza ierasties kopkajītē tieši pulksten divdesmitos. Lēni, vairīdamies izdarīt nevajadzīgas kustības, viņš piegāja pie sava krēsla. Viņš gāja, uz priekšu sasvēries, it kā cīnīdamies pret vēju. Melnas brilles sargāja viņa acis no kuģa spuldzēm, kas izstaroja ultravioletiem stariem bagātu saules gaismu. Elektras atmosfēra, kuras augšējos slāņos bija daudz ozona, nelaida cauri ultravioletos starus, un neiedegusī Atklājēja seja bija nedabiski bāla. Atmeties pret krēsla atzveltni, ar pavērtu muti dziļi vilkdams elpu, paslēpies aiz melnajām brillēm, kas izcēla viņa bālumu, Atklājējs līdzinājās smagi slimam cilvēkam.
Mēs, kā pēc norunas, centāmies izklaidēt savu pasažieri. Mēs bezrūpīgi tērzējām. Izprašņājām Atklājēju par viņa darbu (viņš rakstīja Elektras apgūšanas vēsturi), runājām par Zemi, labprāt smējāmies par ikvienu joku — un ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par to, kas draud kuģim. Sajās sešdesmit minūtēs nekādas briesmas mums neeksistēja …
Par ko domāja Atklājējs, klausoties mūsu valodās? Vai viņš saprata, ka mēs tikai izliekamies? Iespējams gan. Nezinu, kā citi, bet es Atklājēja klātbūtnē jutos kā mazs bērns. Visi mēs īstenībā bijām paveikuši ļoti maz, turpretī Atklājējs paveicis tik daudz, ka pietiktu daudziem mūžiem.
Jā, laikam gan Atklājējs no paša sākuma redzēja
mūsu spēli. Tomēr viņš klusēja. Un viņa sejā nekā nevarēja nolasīt. Kad viņš retu reizi noņēma brilles, mani pārsteidza kontrasts starp viņa dzīvajām, ļoti izteiksmīgajām acīm un pilnīgi nekustīgo seju, kas līdzinājās marmora maskai. «Vientulības rezultāts,» reiz teica mūsu ārsts. «Visas jūtas vērstas uz iekšu.»
…Pulksteņa rādītājs nepielūdzami virzās pa ciparnīcu. Jāsteidzas, un es runāšu par galveno.
Kādudien, nonācis lejā kopkajītē, Atklājējs tur nevienu nesastapa. Bija izveidojušies tādi apstākļi, ka apkalpei vajadzēja strādāt. Neviens nedrīkstēja pamest vadības pulti. Un vienīgi man kapteinis lika iet uz kop- kajīti. Es esmu dublieris, man lidojums bija tikai mācību prakse…
Ar kapteini nestrīdas. Es atstāju biedrus un iegāju kopkajītē. Atklājējs kā parasti sēdēja krēslā. Mani ieraudzījis, viņš piecēlās un klusēdams pamāja ar galvu. Viņš nebrīnījās, ka es nāku viena, un nekā nejautāja. Bet es centos runāt jautri un brīvi. Tas bija grūti. Tumšie briļļu stikli vienaldzīgi spīguļoja kuģa spuldžu gaismā, bet man šķita, ka Atklājējs redz visu. Pēc dažām frāzēm (neatceros, par ko es runāju) iestājās klusums. Cauri dzinēju dūkoņai brīžiem varēja sadzirdēt avārijas automātu trauksmes zvanus. Es veltīgi izdomājos, ko lai saku. Un, kad klusēšana bija kļuvusi neciešama, es izdzirdu Atklājēja pakluso, rāmo balsi:
— Sakiet… kāda ir… Zeme?
Es jau grasījos atbildēt, kas pirmais ienāks prātā, bet pēkšņi kaut kas mani atturēja. Es iedomājos: «Sis cilvēks taču nekad nav bijis uz Zemes. Kā viņam paskaidrot?»
Dīvaini, bet tikai tobrīd es pirmoreiz apjautu, ko nozīmē — nekad nebūt uz Zemes.
Atklājējs gaidīja atbildi, bet es domāju par to, ka nekādiem vārdiem nav iespējams izteikt Zemes skaistumu. Vārdi ir nožēlojamas kopijas. Tie iedarbojas tikai tad, ja izraisa mūsos spilgtas atmiņas. Bet, ja atmiņu nav, vārdi ir bezspēcīgi, zaimojoši, apvainojoši mūsu planētas skaistumam …
Sī doma uzplūda pēkšņi, un kādu sekundes daļu es līdz sāpēm skaudri sajutu Zemes neizsakāmo skais
tumu. Nē, tajā mirklī es neiztēlojos tos krāšņos dabas stūrīšus, ar kādiem bieži saistās mūsu priekšstats par skaistumu. Es redzēju vientuļu meža dīķi: raupji koku stumbri nolīkuši virs zaļa, zeltainu saules zaķīšu piebārstīta ūdens, un sažuvusi, dzeltena lapa šūpodamās aizpeld garām slapjai zālei… Kā lai attēloju to tādam, kurš nekad nav redzējis lapas krītam ūdenī, nekad nav dzirdējis vēja glāstus vijīgajos zaros, nekad nav pieskāries saules sasildītam akmenim, nekad nav košļājis skāņu zāles stiebru, nekad nav elpojis valgo, simtiem smaržu piesātināto meža gaisu …
— Paldies, — negaidot teica Atklājējs. — Es sapratu.
Viņš piecēlās un devās uz trapu. Viņš nekā vairāk neteica, bet es zināju, ka viņš tiešām bija mani sapratis. Todien es Atklājēju iepazinu no citas puses.
Nākamo vakaru kopkajītē sapulcējās visa apkalpe. Runājām par Zemi, par to, kas būs tur mainījies mūsu prombūtnes laikā.
— Zeme vienmēr mainās, — kapteinis teica. — Tas redzams jau iztālēm. Atceros, pagājušajā lidojumā mēs atklājām Saules sistēmā divas planētas ar gredzeniem. Kad stūrmanis man to pavēstīja, es sāku smieties. Sa- turns ir viens, citai planētai nevarēja būt gredzena. Tomēr stūrmanim, izrādās, bija taisnība. Kamēr mēs atradāmies lidojumā, Zemei bija radies Cerenkova gredzens. Tagad es vairs ne par ko nebrīnīšos. Iespējams, uz Marsa būs radīta atmosfēra. Vai arī mainīta Venēras orbīta… Zinu tikai, ka mēs jau no tālienes redzēsim šīs izmaiņas. Tas ir tikpat kā atgriešanās dzimtajā pilsētā: jau priekšpilsētā redzams, kā pilsēta pārvērtusies mūsu prombūtnes laikā..
Es sēdēju stūrī, tur, kur nesniedza spuldžu gaisma, un vēroju Atklājēju. Viņš klausījās, ko kapteinis stāsta, bet viņa seja nepauda nekā. Un, raugoties briļļu melnajos stiklos, man ienāca prātā, ka viņš gaida pavisam citādas izmaiņas uz Zemes. It kā uzminējis manas domas, Atklājējs pagrieza galvu uz manu pusi. Tas bija nejaušs skatiens, nekas vairāk. Tomēr, kāda nezināma spēka mudināta, es teicu:
•— Uz Zemes būs mainījusies atmosfēra.
Kapteinis pagriezās pret mani. Līdz šim brīdim mēs visi, kā pēc klusas norunas, bijām vairījušies runāt par Zemes atmosfēru.
— Uz Zemes būs mainījusies atmosfēra, — es atkārtoju.
— Kapec? — vaicaja ārsts.
— Tā būs kļuvusi bagātāka ar skābekli, — es atbildēju. Šī ideja man radās pēkšņi, bet es tūdaļ noticēju, ka tā būs. — Atmosfēra būs tāda pati kā uz Elektras. Cilvēkiem tas ir labāk. Iznīks daudzi mikroorganismi. Palielināsies dzinēju jauda. Augsto kalnu rajoni kļūs apdzīvojami.
Neviens man neatbildēja. Un tikai pēc ilgas klusēšanas Atklājējs teica:
— Jums ir bagāta, laba sirds.
Vēlāk, kad mēs gājām projām no kopkajītes, es ārstam vaicāju:
— Bet vai jūs ticat, ka tā būs? Jūs esat mediķis, jums vajag…
— Ne, — viņš mani pārtrauca, — neticu. Bet es redzu, ka jūs mīlat… viņu.
Mūsu doktors maldījās, un es viņam to nepārmetu. Vai gan viņš varēja zināt, ka mani ar Atklājēju saista kaut kas cits — kādreiz līdz sāpēm apjaustā mīlestība pret mūsu Zemi!
Dienas gāja, un tad pēkšņi uztvērējs pirmo reizi uztvēra signālu. Tā bija vāja, no melnā bezdibeņa dzīlēm nākusi nezināma balss. Mēs nekā nevarējām saprast. Mēs tikai zinājām, ka kāds ar mums runā. Tās ir neizsakāmas mocības — dzirdēt Zemi un nesaprast, ko īsti saka…
Tagad man šķiet, es visas šīs dienas netiku iznākusi no radiokabīnes. Un iespējams^ ka bija pagājušas nevis četras diennaktis, bet viena bezgalīgi gara diena, iekām mēs pēdīgi varējām saprast tālo balsi.
Tā nebija Zeme. Ar mums runāja «Pamirs», kuģis, kas lidoja uz zvaigzni Strūve-2398. Kad mūsu galvenais radioinženieris jau simto reizi mainīja atšifrētāja shēmu un atskanēja klusa, bet skaidri saprotama balss, mēs bijām tik līksmi, ka tobrīd vēl neaptvērām radiogram- mas saturu.
Mēs lidojām uz Zemi, un jau sen mūsu apziņā eksistēja vienīgi Zeme un mūsu kuģis. Bet pasaule bija liela, un šajā pasaulē uz citām zvaigznēm traucās citi kuģi.