Nezinu, kas mūs gaida uz svešās, naidīgās planētas. Tomēr, lai arī kā plosītos un trakotu Aellas debesis, es meklēšu tajās tavu kuģi. Tu nenomaldīsies ceļā, tu atnāksi, tāpēc ka e s mīlu tevi!
Sajā savā pirmajā lidojumā es ielūkojos Visuma acu dzelmēs. Jā-, mans draugs, mans tālais un tuvais draugs, bezgalībai ir liels spēks. Salīdzinājumā ar to mūsu Zeme ir niecīgs puteklītis. Bet ir kaut kas stiprāks par melno bezgalību. Tas ir cilvēku saprāts un griba. Tās ir cilvēku tiesības stāvēt plecu pie pleca. Tie ir vārdi, kuru priekšā atkāpjas attālums un laiks, vienkāršie vārdi: e s tevi mīlu!
ASTRONAUTS
— Ko lai es daru šo ļaužu labā?! — Danko iekliedzās skaļāk par pērkonu.
Un tad viņš piepeši pārplēsa sev krūtis, izrāva no tām sirdi un pacēla augsti pār galvu.
M. Gorkijs
Dažos vārdos man jāpaskaidro, kas mani atveda Astronautikas centrālajā arhīvā. Citādi nebūs saprotams tas, par ko gribu stāstīt.
Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, esmu piedalījusies trīs zvaigžņu ekspedīcijās. Mana medicīniskā specialitāte — psihiatrija. Astropsihiatrija, kā tagad mēdz teikt. Problēma, pie kuras es strādāju, radusies sen, divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tolaik lidojums no Zemes uz Marsu ilga vairāk nekā gadu, uz Merkuriju — apmēram divus gadus. Dzinēji strādāja, tikai kuģim startējot un nosēžoties. Astronomiskus novērojumus no raķetēm neizdarīja — tam nolūkam bija observatorijas uz mākslīgajiem pavadoņiem. Ko tad darīja apkalpe garajos lidojuma mēnešos? Pirmajos lidojumos — gandrīz nekā. Piespiestā bezdarbība radīja nervu sistēmas traucējumus, bija par cēloni pagurumam, slimībām. Grāmatas un radiopārraides nevarēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija vajadzīgs darbs, turklāt radošs darbs, pie kāda šie cilvēki bija pieraduši. Un tad radās ierosinājums ieskaitīt raķešu apkalpē cilvēkus, kas ar kaut ko aizraujas. Uzskatīja, ka ir pilnīgi vienalga, par ko viņi interesējas, lai tikai lidojumā viņi būtu ar kaut ko nodarbināti. Tā radās piloti, kas kaislīgi aizrāvās ar matemātiku. Radās stūrmaņi, kas nodarbojās ar senu rokrakstu pētīšanu. Radās inženieri, kas visu brīvo laiku veltīja poēzijai…
Astronautu lidojumu grāmatiņās nāca klāt vēl viens — izdaudzinātais divpadsmitais punkts: «Ar ko aizraujaties?» Tomēr ļoti drīz problēmu atrisināja pavisam citādi. Starpplanētu trasēs devās kuģi ar atomā- rajiem jonu dzinējiem. Lidojuma ilgums samazinājās līdz dažām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja no grāmatiņām.
Tomēr pēc dažiem gadiem šī problēma radās no jauna, vēl asākā formā. Cilvēce bija iegājusi starpzvaigžņu lidojumu laikmetā. Atomārās jonu raķetes, kas sasniedza gaismas ātrumam tuvus ātrumus, uz tuvākajām zvaigznēm tomēr vēl lidoja gadiem ilgi. Lielo ātrumu raķetē laiks pagausinās, tomēr lidojumi ilgst savus astoņus, divpadsmit, dažkārt pat divdesmit gadus …
Lidojumu grāmatiņās atkal parādījās divpadsmitais punkts. Vēl vairāk, apkalpes komplektēšanā tam bija izšķiroša nozīme. Starpzvaigžņu lidojumā no kuģa vadīšanas viedokļa 99,9 procenti laika pagāja piespiestā bezdarbībā. Radiopārraides izbeidzās jau mēnesi pec starta. Vēl pēc dažām nedējām optisko sakaru uztvērēji bija jāatvieno biežo traucējumu dēļ. Bet priekšā vēl bija gari gari gadi…
Tolaik raķetēm bija sešu līdz astoņu cilvēku liela apkalpe, šauras kajītes, gara oranžērija — piecdesmit metru. Mums, kas lidojam uz starpzvaigžņu laineriem, grūti iedomāties, kā cilvēki varējuši iztikt bez vingrošanas zāles, bez peldbaseiniem, bez stereoteātra un pastaigu galerijām…
Bet es novirzījos no temata, un stāsts vēl nemaz nav iesākts. Mūsu dienās apkalpes izraudzīšanā divpadsmitajam punktam vairs nav būtiskas nozīmes. Reisa lidojumos parastajos maršrutos tam, protams, ir savs pamats. Taču tālajiem pētnieciskajiem lidojumiem apkalpēs tomēr jāieskaita cilvēki, kuri ar kaut ko aizraujas. Tājļas vismaz ir manas domas. Divpadsmitais punkts — tas ir mana zinātniskā darba temats. Notikumi, kas saistās ar divpadsmito punktu, arī atveda mani šurp, uz Astronautikas centrālo arhīvu.
Jāatzīst, sākumā vārds «arhīvs» man nepatika. Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, un tas aptuveni ir tas pats, kas astoņpadsmitajā gadsimtā kuģa ārsts. Esmu pieradusi pie ceļojumiem, pie briesmām. Visus trīs savus zvaigžņu lidojumus esmu veikusi ar pētnieciskajām raķetēm. Esmu piedalījusies pirmajā ekspedīcijā uz Pro- cionu un droši vien uz mūžīgiem laikiem esmu sasirgusi ar atklāšanas alkām. Uz trim Prociona planētām ir laba tiesa manis ierosinātu nosaukumu, un vai jūs zināt, ko tas nozīmē — dot nosaukumu paša atklātajam okeānam?…
«Arhīvs» — mani biedēja šis vārds. Bet viss iznāca citādi. Es nezinu, neesmu vēl paguvusi noskaidrot, kurš arhitekts projektējis Astronautikas centrālā arhīva ēku. Tas ir bijis ļoti talantīgs cilvēks. Talantīgs un drosmīgs. Eka atrodas Sibīrijas jūras krastā, kura radusies pirms divdesmit gadiem, kad uz Obas upes uzcēla aizsprostu. Arhīva galvenais korpuss stāv uz piekrastes pakalniem. Nezinu, kā tas ir paveikts, bet šķiet, ka ēka sliecas pāri ūdenim. Tā izskatās viegla un it kā traucas augšup, iztālēm atgādinot baltu buru kuģi…
Arhīvā strādā piecpadsmit cilvēku. Ar dažiem esmu paguvusi iepazīties. Gandrīz visi atbraukuši šurp uz neilgu laiku. Austrijas rakstnieks vāc materiālus par pirmo starpzvaigžņu lidojumu. Zinātnieks, ļeņingradie- tis, raksta Marsa vēsturi. Kautrais induss ir slavens skulptors. Viņš man teica: «Man jāiepazīst viņu garīgā pasaule.» Divi ir inženieri — liela auguma jaunietis no Saratovas, kas pēc sejas atgādina Ckalovu, un mazais, laipni smaidošais japānis. Viņiem vajadzīgs pamatot kādu projektu. Kādu tieši — to es nezinu. Japānis uz manu vaicājumu ļoti pieklājīgi atbildēja: «O, gluži niecīga lieta! Ar to nav vērts apgrūtināt jūsu cēlo uzmanību.»
Bet nu es atkal novirzījos. Atgriezīšos pie stāsta.
Jau pirmajā dienā, vakarā, man bija saruna ar arhīva pārzini. Gados viņš nav vēl tik vecs, bet degvielas tvertņu eksplozija raķetē viņam gandrīz laupījusi redzi. Viņš valkā kādas speciālas brilles — ar trīskāršām lēcām. Stikli zilgani vizuļo. Acu neredz. Tāpēc izskatās, ka pārzinis nekad nesmaida.
— Tā ja, — viņš teica, uzklausījis mani, — jums jāsāk ar sektora «nulle—četrpadsmit» materiāliem. Piedodiet, tā ir mūsu iekšējā klasifikācija, jums tā nekā neizsaka. Es runāju par pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni.
Sev par kaunu man bija jāatzīstas, ka par šo ekspedīciju es gandrīz nekā nezināju.
— Jūs lidojāt citos virzienos, — pārzinis paraustīja plecus. — Sīriuss, Procions, Gulbja sešdesmit pirmā…
Man bija jāpabrīnās, ka viņš tik labi pārzina manu dienesta lapu.
— Jā, — viņš turpināja, — Alekseja Zarubina — šās ekspedīcijas komandiera dzīves stāsts dos atbildi uz daudziem jautājumiem, kas jūs interesē. Pēc pusstundas jūs saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes!
Aiz zilajiem stikliem acis nebija redzamas. Balss skanēja skumji.
Un nu materiāli ir manā priekšā uz galda. Papīrs nodzeltējis, uz dažiem dokumentiem tinte (toreiz rakstīja ar tinti) izbalojusi. Bet kāds ir rūpīgi atjaunojis tekstu: tepat piešūti klāt infrasarkanā gaismā fotografēti dokumenti. Papīrs pārklāts ar caurspīdīgu plastmasu, pataustot lapas šķiet ļoti biezas, gludas.
Aiz loga — jūra. Dobji dun krasta bangas, viļņi švīkst, kā lapas pāršķirstot. .
Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni bija tiem laikiem pārdrošs, pat pārāk pārdrošs pasākums. Gaisma no Barnarda zvaigznes uz Zemi ceļo veselus sešus gadus. Bija paredzēts, ka pirmo pusi ceļa raķete lidos ar paātrinājumu, otru pusi — ar palēninājumu. Un, kaut arī tika sasniegti ātrumi, kas tuvojās gaismas ātrumam, lidojumā turp un atpakaļ paietu apmēram četrpadsmit gadu. Tiem, kuri lidoja raķetē, laiks pagausinājās: četrpadsmit gadi pārvērtās četrdesmit mēnešos. Laika sprīdis pats par sevi nav liels, bet briesmas radīja cits apstāklis — gandrīz visu laiku — trīsdesmit astoņus mēnešus no tiem četrdesmit — raķetes dzinējam vajadzēja strādāt ar maksimālu jaudu. Bija paņemts līdzi visai ierobežots kodoldegvielu krājums. Ja ceļā rastos aizkavēšanās, tā būtu ekspedīcijas bojā eja.