Mūsu dienās liekas neattaisnojams risks doties kosmosā bez degvielas rezervēm, bet toreiz citādi nevarēja. Kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā inženieri varēja ietilpināt šim nolūkam paredzētajos nodalījumos.
Es lasu apkalpes komplektēšanas komisijas protokolu. Tiek izvirzītas kapteiņu kandidatūras, un komisija atbild: «Nē!» Nē — tāpēc, ka lidojums paredzams ārkārtēji smags, tāpēc ka kolosālai izturībai jābūt apvienotai ar gandrīz neprātīgu drosmi. Un pēkšņi visi saka: «Jā.»
Es pāršķiru lappusi. Seit sākas kapteiņa Alekseja Za- rubina personīgā lieta.
Un vēl pēc trim lappusēm es sāku saprast, kāpēc Alekseju Zarubinu vienbalsīgi iecēla par «Pola» kapteini. Sajā cilvēkā gluži neparastā kārtā apvienojās «ledus un liesma», pētnieka nosvērtā gudrība un cīnītāja nevaldāmais temperaments. Jādomā, tāpēc viņu sūtīja visriskantākajos lidojumos. Viņš prata izkulties no tādām situācijām, kas jau šķita pilnīgi bezcerīgas.
Komisija izraudzījās kapteini. Kapteinis saskaņā ar tradīciju pats izvēlējās apkalpi. īstenībā Zarubins
neizvēlējās. Viņš itin vienkārši pieaicināja piecus astronautus, ar kuriem kopā bija jau lidojis. Uz jautājumu: «Vai esat gatavi grūtam un riskantam lidojumam?» — viņi visi atbildēja: «Ar tevi kopā — gatavi.»
Materiālos ir «Pola» apkalpes fotoattēli. Uzņēmumi ir vienkrāsaini, plakani. Kapteinis tolaik bija divdesmit septiņus gadus vecs. Fotogrāfijā viņš izskatās vecāks: pilnīga, mazliet pietūkuši seja lieliem vaigu kauliem, cieši sakniebtas lūpas, paliels deguns ar kumpumu, vijīgi, šķiet, ļoti mīksti mati un dīvainas acis. Skatiens ir mierīgs, pat laisks, bet kaut kur acu kaktiņos gail nebēdnīga, šķelmīga uguntiņa …
Pārējie astronauti vēl jaunāki. Inženieri — vīrs un sieva; mapē ir abu kopēja fotogrāfija, viņi vienmēr lidoja kopā. Stūrmanis — ar domīgu mūziķa skatienu. Jauna meitene — ārste. Laikam tikpat nopietna izskatījos arī es savā pirmajā uzņēmumā, kad stājos Zvaigžņu flotē. Astrofiziķis — cilvēks ar iecirtīgu skatienu, sejā apdeguma zīmes; kopā ar kapteini viņš nosēdies uz Diona — Saturna pavadoņa.
Divpadsmitais punkts lidojumu grāmatiņās. Es pāršķirstu lapas un pārliecinos: jā, fotouzņēmumi runājuši taisnību. Stūrmanis ir komponists un mūziķis. Nopietnā meitene aizraujas ar nopietnu zinātni — mikrobioloģiju. Astrofiziķis cītīgi mācās valodas: viņš jau pilnīgi pārvalda piecas valodas, pašreiz apgūst latīņu un sengrieķu. Inženieriem, vīram un sievai, ir viena aizraušanās — šahs, turklāt jaunā veida šahs ar divām baltām un divām melnām dāmām un šaha galdiņu ar astoņdesmit vienu lauciņu …
Arī kapteiņa lidojumu grāmatiņā ir aizpildīts divpadsmitais punkts. Komandierim ir īpatnēja aizraušanās — neparasta, vienreizēja. Es vēl ne reizes neesmu sastapusi kaut ko tamlīdzīgu. Kapteinis kopš bērnu dienām jūsmo par glezniecību — tas ir saprotams: viņa māte bija māksliniece. Taču kapteinis gandrīz nemaz neglezno, nē, viņš interesējas par ko citu. Viņa sapnis ir atklāt sen zudušos viduslaiku meistaru noslēpumus — atrast eļļas krāsu sastāvdaļas, to maisījumus, gleznošanas paņēmienus. Viņš izdara ķīmiskus pētījumus, kā
vienmēr, ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu.
Seši cilvēki — seši dažādi raksturi, dažādi likteņi. Taču toni noteic kapteinis. Viņu mīl, viņam tic, viņu atdarina. Un tāpēc visi spēj būt nesatricināmi mierīgi un neapvaldīti pārgalvīgi.
Starts.
«Pols» dodas uz Barnarda zvaigzni. Kodolreaktors strādā, no sprauslām plūst neredzamas jonu strūklas. Raķete traucas ar paātrinājumu, nemitīgi jūtama pārslodze. Pirmajā laikā grūti staigāt, grūti strādāt. Ārsts stingri seko, lai visi ievērotu noteikto režīmu. Astronauti pierod pie lidojuma apstākļiem. Samontēta oranžērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Pavisam maz laika aizņem reaktora, aparātu un mehānismu darba kontrole. Četras stundas dienā paredzētas obligātas nodarbības specialitātē. Pārējo laiku katrs izlieto pēc savas patikas. Stūrmanis komponējis dziesmiņu — to dzied visa apkalpe. Saha entuziasti stundām ilgi nosēž pie galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālvalodā Plutarhu…
Kuģa žurnālā īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi strādā nevainojami. Pašsajūta teicama.» Un pēkšņi gandrīz vai kliedziens: «Raķete izgājusi aiz televīzijas uztveršanas robežām. Vakar skatījāmies pēdējo pārraidi no Zemes. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Atkal rit dienas. Ieraksts žurnālā: «Uzlabojām optisko sakaru uztveršanas antenu. Ceram saņemt signālus no Zemes vēl dienas septiņas astoņas.» Viņi priecājās kā bērni, kad sakarus varēja uzturēt vēl divpadsmit dienas …
Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete traucās uz Barnarda zvaigzni. Pagāja mēneši. Kodolreaktors darbojās ārkārtīgi precīzi. Degvielas patēriņš stingri saskanēja ar aprēķiniem — ne miligrama vairāk.
Katastrofa notika pēkšņi.
Kādu dienu — tas bija astotajā lidojuma mēnesī — pēkšņi mainījās reaktora darba režīms. Kādas blakus reakcijas dēļ radās straujš degvielas pārtēriņš. Kuģa žurnālā parādījās īss ieraksts: «Nezinām, kas ir par iemeslu blakus reakcijai.» Jā, toreiz vēl nezināja, ka niecīgi piejaukumi kodoldegvielā dažkārt spēj mainīt reakcijas norisi…
Aiz loga šņāc jūra. Vējš pieņēmies spēkā, viļņi vairs nečalo — tie nikni sprauslo, triekdamies pret krastu. Kaut kur iztālēm dzirdami smiekli. Es nevaru, es nedrīkstu domāt par ko citu. Es gandrīz redzu šos ļaudis raķetē. Es pazīstu viņus — un varu iedomāties, kā tas notika. Iespējams, ka sīkumos kļūdos, — bet vai tam kāda nozīme? Kaut gan nē — pat sīkumos nekļūdīšos. Esmu pārliecināta, ka notikumi risinājās šādi.
Retortē — virs degļa — burbuļodams vārījās brūns šķidrums. Uz stikla plaiksnījās sarkanas uguntiņas. Inženieris klusiem soļiem iegāja kajītē…
Retortē putodams vārījās brūns šķidrums. Brūni tvaiki pa spirālveida cauruli plūda kondensatorā. Kapteinis uzmanīgi pētīja mēģeni ar tumšsarkanu pulveri. Durvis atvērās. Degļa liesma noraustījās un sāka plivināties. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja inženieris.
Inženieris bija uztraukts. Viņš prata savaldīties, bet balsī bija jaušams uztraukums. Tā bija svešāda, skaļa, nedabiski stingra. Inženieris centās runāt mierīgi, tomēr nespēja.
— Apsēdies, Nikolaji — kapteinis pastūma viņam tuvāk krēslu. — Es vakar izdarīju aprēķinus, un rezultāts bija tāds pats … Nu, apsēdies taču!..
— Ko tagad iesāksim?
— Ko iesāksim? — kapteinis paskatījās pulkstenī. — Līdz vakariņām vēl ir piecdesmit piecas minūtes. Tātad mēs pagūsim parunāties. Izziņo, lūdzu, visiem!
— Labi, — inženieris mehāniski atbildēja. — Es pateikšu. Jā, es pateikšu.
Viņš nesaprata, kāpēc kapteinis tā vilcinās. Ar katru mirkli «Pola» ātrums palielinājās, lēmums bija jāpieņem nekavējoties.