Es esmu ārste, bet es esmu lidojusi un zinu, ka brīnumi nenotiek. Kad «Pols» sasniegs Barnarda zvaigzni, raķetē būs vairs tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit — no piecdesmit…
Brīnumi nenotiek. Tomēr, ja kapteinis man vaicātu, vai es ticu, ka viņš atradīs izeju, es atbildētu: «Jā.» Atbildētu tūdaļ, nevilcinoties: «Jā, jā, jā!» Brīnumiem es neticu, bet stingri ticu cilvēkiem.
Nākamajā rītā es palūdzu pārzinim, lai viņš parāda man Zarubina gleznas.
— Jāuzkāpj augšstāvā, — viņš teica. — Tikai… Sakiet — vai jūs izlasījāt visu?
Viņš neuzklausīja manu atbildi, pamāja.
— Saprotu. Tā jau es domāju. Jā, kapteinis uzņēmās lielu atbildību … Vai jūs būtu viņam ticējusi?
— Jā.
— Es arī.
Viņš ilgi klusēja, kodīdams lūpas. Tad piecēlās, sakārtoja brilles.
— Labi, iesim.
Pārzinis viegli kliboja. Mēs lēnā solī gājām pa arhīva gaiteņiem.
— Par to jūs vēl lasīsiet, — pārzinis teica. — Ja nemaldos, otrajā sējumā, simtajā lappusē un tālāk. Zarubins gribēja atminēt renesanses laikmeta itāliešu mākslinieku noslēpumus. Ar astoņpadsmito gadsimtu eļļas glezniecībā sākās pagrimums — es šeit domāju tehniku. Daudz kas šķita bez miņas pagaisis. Mākslinieki neprata sastādīt krāsas, kas būtu ir spilgtas, ir izturīgas. Jo spilgtāki toņi, jo ātrāk gleznas kļuva tumšas. Sevišķi tas sakāms par zilām un gaišzilām krāsām. Bet Zarubins … Jūs jau redzēsiet.
Zarubina gleznas karājās šaurā, saules pielietā galerijā. Pirmais, kas dūrās acīs, — katrs audekls bija apgleznots ar vienu vienīgu krāsu — sarkanu, zilu, zaļu. .
— Tās ir etīdes, — pārzinis teica. — Tehnikas izmēģinājumi, nekas vairāk. Palūk — «Etīde zilos toņos».
Gaišzilās debesīs viena otrai blakus lidoja divas smalkas cilvēku figūriņas ar piesprādzētiem spārniem — vīrietis un sieviete. Gleznots bija ar zilu krāsu, taču es nekad vēl nebiju redzējusi tik bezgalīgu toņu daudzveidību. Debesis izskatījās kā naktī, gleznas apakšējā kreisajā stūrī zili melnas un pretējā stūrī dzidras, pusdienas tveices pilnas. Cilvēki un spārni lāsmoja gaišzilos, zilos un violetos toņos. Vietumis krāsas bija spēcīgas, spilgtas, mirdzošas, vietumis — maigas, klusinātas, dzidras. Blakus šai etīdei Degā glezna — «Zilās dejotājas» liktos blāva, trūcīgām krāsām.
Tepat atradās arī citas gleznas. «Etīde sarkanos toņos»: divas koši sarkanas saules pār nepazīstamu planētu, ēnu un pusēnu haoss — no asinssarkanām līdz gaiši sārtām. «Etīde brūnos toņos»: teiksmains, fantastisks mežs …
-- Zarubins fantazēja, — pārzinis teica. — Viņš tikai izmēģināja savas krāsas. Bet vēlāk …
Pārzinis apklusa. Es nogaidīju, vērdamās zilajos, necaurredzamajos briļļu stiklos.
— Palasiet tālāk! — viņš klusu teica. — Pēc tam es jums parādīšu citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet.
… Es lasu, cik vien ātri varu, — cenšos uztvert galveno …
«Pols» lidoja uz Barnarda zvaigzni. Raķete bija sasniegusi maksimālo ātrumu, dzinēji sāka strādāt ar bremzēšanas režīmu. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss norisa normāli. Avārijas neatgadījās, slimot neviens neslimoja. Arī pats kapteinis, kā vienmēr, bija mierīgs, paļāvīgs, jautrs. Viņš joprojām daudz nodarbojās ar krāsu tehnoloģiju, gleznoja etīdes …
Par ko viņš domāja, palicis viens savā kajītē? Ne kuģa žurnāls, ne personiskā dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet ir kāds interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā ir runa par kļūmēm dzesēšanas sistēmā. Pasausa, lakoniska valoda, tehniski termini. Bet starp rindām es lasu: «Draugs, ja esi pārdomājis, tas ļaus tev pagriezt atpakaļ. Atkāpties ar cieņu. .» Un turpat uzraksts ar kapteiņa roku: «Dzesēšanas sistēmu remontēsim, kad būsim sasnieguši Barnarda zvaigznes planētu.» Tas skan tā: «Nē, draugs, es neesmu pārdomājis.»
Zarubins nebija pārdomājis. Viņš vadīja «Polu» par spīti neiespējamībai — uz priekšu.
Pēc deviņpadsmit mēnešiem kopš izlidošanas dienas raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Nespodrajai, sarkanajai zvaigznei atklāja vienu planētu, izmēru ziņā tikpat lielu kā Zemi, bet klātu lediem. «Pols» mēģināja nosēsties. Jonu strūkla, kas plūda pa raķetes sprauslām, izkausēja ledu, un pirmais mēģinājums neizdevās. Kapteinis izraudzīja citu vietu — un atkal ledus sāka kust.. Sešas reizes «Pols» mēģināja nosēsties, kamēr izdevās uztaustīt zem ledus granīta klinti.
Kopš tā brīža kuģa žurnālā ieraksti izdarīti ar sarkanu tinti. Saskaņā ar tradīcijām tā tiek atzīmēti atklājumi.
Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēras sastāvā bija gandrīz vienīgi skābeklis, taču uz šīs ledū kaltās planētas nebija neviena dzīva organisma, neviena auga. Termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles. «Neizdevusies planēta,» rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā, «toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna …»
Jā, tā bija vesela atklājumu lavīna. Pat šobrīd, kad zinātne par zvaigžņu uzbūvi un evolūciju spērusi milzu soli uz priekšu, pat šobrīd «Pola» ekspedīcijas izdarītie atklājumi daudzējādā ziņā saglabājuši savu nozīmi. Barnarda zvaigznes tipa «sarkano punduru» gāzes apvalka pētījumi vēl arvien ir ļoti pilnīgi un precīzi.
Kuģa žurnāls … Zinātniskā darba pārskats … Astrofizika rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālu hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju: komandiera pavēle par atgriešanos. Tas ir negaidīti, neticami. Un, arvien vēl neticēdama, es aši pāršķiru lapas. Ieraksts stūrmaņa dienasgrāmatā. Tagad es ticu, zinu — tas noticis tā.
Kādu dienu kapteinis teicis:
— Pietiek! Jāgriežas atpakaļ.
Pieci cilvēki klusējot skatījušies Zarubinā. Vienmērīgi tikšķējis pulkstenis …
Pieci cilvēki uzlūkoja kapteini. Viņi gaidīja.
— Jāgriežas atpakaļ, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, palicis astoņpadsmit procentu degvielas. Tomēr izeja ir. Pirmām kārtām — jāpadara raķete vieglāka. Jānoņem visa elektronu aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu … — Viņš redzēja, ka stūrmanis grib ko iebilst, un ar žestu apturēja viņu: — Tā ir vajadzīgs. Aparāti, iztukšoto tvertņu iekšējās šķērssienas, daļa oranžērijas. Un galvenais — smagās elektronu iekārtas. Bet tas vēl nav viss. Galvenais degvielas patēriņš saistīts ar nelielo paātrinājurņu lidojuma pirmajos mēnešos. Nāksies samierināties ar neērtībām: «Polam» jāuzsāk lidojums nevis ar trīskāršu, bet ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.
— Pastāvot tādam paātrinājumam, raķetes vadīšana nav iespējama, — inženieris iebilda. — Pilots nevarēs…
— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šejienes, no planētas. Seit paliks viens cilvēks … Klusu! Es teicu — klusu! Iegaumējiet: citas izejas nav. Tā būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna un tu, Nikolaj, nevarat palikt: jūs gaidāt bērnu. Jā, es zinu. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Ari viņš lidos. Georgi- jam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Vēlreiz — klusu! Būs tā, kā es sacīju.
. . Manā priekšā Zarubina izdarītie aprēķini. Es esmu ārste, gluži visu es nesaprotu. Tomēr to es redzu skaidri: aprēķini izdarīti, kā mēdz teikt, ņemot vērā pēdējās iespējas. Līdz pēdējai iespējai atvieglota raķete, līdz pēdējai iespējai palielinātas starta pārslodzes. Liela daļa oranžērijas paliek uz planētas, un tāpēc astronautiem aprēķinātā deva ir niecīga — daudz zemāka par pieņemtajām normām. Demontēta raķetes avārijas enerģētiskā sistēma ar diviem mikroreaktoriem. Demontēta gandrīz visa elektronu iekārta. Ja ceļā atgadītos kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete vairs nespēs. «Risks kubā» — tā stāv rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. Un turpat tālāk: «Bet tam, kurš paliek šeit, — risks desmitajā, simtajā pakāpē …»