— Kamēr tu nokļūsi līdz Dzirkstelei, paies savi astoņi gadi, — es teicu. — Ja tur arī kaut kas atgadījies, tikpat tu nokavēsi.
— Nokavēšu, — viņš piekrita. — Kaut gan es lidošu piecus gadus. Es dodos turp viens, ar fotonu izlūkraķeti.
Par fotonu izlūkraķetēm biju dzirdējis. Tie bija ātri, bet vēl ļoti nedroši kosmiskie kuģi. Parasti tos vadīja autopiloti. Es nospriedu, ka uz Dzirksteles noticis kaut kas ārkārtējs.
— Uz ilgu laiku? — es apvaicājos.
Virs jūras pacēlās Mēness. Pāri viļņiem klājās smaragdzaļš tiltiņš. Jūra, kas līdz šim šķita melna plakne, tūdaļ ieguva dziļumu. Nekāds krāsu savienojums nerada
tik reālu dziļuma izjūtu kā šis melnzaļais mirdzums. Bet zaļganais Mēness, saplacināts, izplūdis, ātri kāpa virs apvāršņa, izstarodams spožas, citrondzeltenas gaismas straumes.
— Uz ilgu laiku, — Hajutins atbildēja.
Mēs gājām mājup. Taciņa no kraujas uz jūru, dārzs, manas mājiņas stikla sienas — viss zaigoja smaragda zaļumā. Tā ir burvības krāsa. To izstaroja visas bērnībā dzirdētās pasakas. Tāpat arī manas atmiņas un pagātnes ainas iznirst no smaragdzaļas dūmakas. Es priecājos par Hajutina apciemojumu: mēnesnīcas naktīs darbs man nešķīrās.
Kā parasti, Hajutins no rīta aizbrauca neatvadījies. Pie viņa gultas es atradu vaļā atstātu grāmatu. Uz lapas malām bija rakstīts: «Formulas melo — jo tālāk no Zemes, jo lielāks ir Zemes pievilkšanas spēks.»
No Hajutina nepienāca nekādas vēstis. Vēlāk es uzzināju, ka kaut kur ceļa vidusposmā viņš strauji palielinājis ātrumu. Es speciāli apvaicājos Zvaigžņu centrā, vai uz Dzirksteles viss ir kārtībā. Cilvēks, ar kuru es runāju, atbildēja: jā, protams, kaut gan Hajutins varējis saņemt kādu paziņojumu no Dzirksteles.
Gadi gāja. Es nebaiļojos Hajutina dēļ. Salīdzinājumā ar visiem viņa iepriekšējiem lidojumiem reiss uz Dzirksteli bija tīrā pastaiga. Reiz man paziņoja, ka Hajutins laimīgi sasniedzis Dzirksteli. Bet nebija pagājusi ne diena, kad es saņēmu vēstuli ar Augstākās Padomes zīmogu. «Sai problēmai ir ārkārtēji svarīga nozīme. Mēs nododam to vispārējai apspriešanai. Lūdzam jūs piedalīties Hajutina vietā …»
īsa vēstule un kārbiņa ar diviem kristāliem. Tajos pierakstīta no Dzirksteles saņemtā pārraide. Kā visos gadījumos, pārraide iesākās ar cipariem «99» — tas nozīmē, ka paziņojums pieskaitāms sevišķi svarīgu ziņojumu kategorijai. «100» — ziņojums adresēts n*5 tikai Zemei, bet arī cilvēkiem uz citām planētām. «107» — Kontroles Padomes priekšsēdētāja koda zīme.
Abos kristālos pierakstīta Hajutina saruna ar Saiņu, kas vada visus darbus Centaura Alfas sistēmā. Pierak
stījums sākts no sarunas vidus, ar to brīdi, kad Sains iesledzis stereogrāfu. Attēls telpisks, bet bezkrāsains.
Hajutins sēž krēslā. Viņš vēl nav novilcis pretpār- slodzes ietērpu. Aiz loga redzami starta torņi; tā ir kāda istaba raķešu starta laukumā. Telpā divi krēsli un zems galdiņš. Hajutins izskatās gandrīz tāds pats kā pēdējā mūsu tikšanās reizē. Viņam lidojums ildzis apmēram četrus mēnešus, ne vairāk.
Sains ir neliela auguma, tumšu seju, ģērbies baltā uzvalkā. Sainam pareizi sejas vaibsti, bet acis visu laiku piemiegtas. Tāpēc arī izskatās, ka viņš sevī smaida par kaut ko, kas citiem palicis apslēpts. Uz Dzirksteles ļaudis pierod miegt acis: Baltās gaisma ir spožāka par Sauli.
— Tagad, Sain, jūs runājat ne tikai ar mani vien.
Sains (viņš noregulēja stereogrāfu) aiziet atpakaļ
savā vietā, apsēžas uz krēsla elkoņa balsta. Viņš runā, vērsdamies vienīgi pie Hajutina.
— Biju domājis, ka jūs sapratīsiet! — Viņam ir skarba, netīkama balss. — Jūs pirmais bijāt uz Tanifas. Pēc tam mēs vienpadsmit reižu sūtījām turp cilvēkus. Vienpadsmit neizdošanās! Par kādu vieglprātību te vairs var būt runa? Mēs pazīstam Tanifu kā savu Dzirksteli. Pazīstam … un mīņājamies uz vietas!
— Vajag radīt vēl pilnīgākas iekārtas …
Hajutins vēl kaut ko saka, bet Saiņa smiekli noslāpē viņa vārdus.
— Dzīvot skafandros? Kam tas vajadzīgs? Neviens nebūs ar mieru dzīvot uz Tanifas skafandros. Bet mēs gribam, lai uz visas tās — saprotat, uz visas! — varētu dzīvot cilvēki. Kā uz citām planētām!
— Tas nozīmē, ka jāpārveido atmosfēra.
Sains parausta plecus.
— Uz Tanifas ir trīskārtējs smaguma spēks, jūs to zināt. — Viņš neļauj Hajutinam atbildēt. — Es zinu, ko jūs teiksiet. Vajag nogaidīt — vai nav tiesa? Nogaidīt, kamēr atrisinās gravitācijas vadības problēmu, un tad uz Tanifas visu pārveidot: smaguma spēku, klimatu, atmosfēru… Būs otra Dzirkstele. Bet mēs gribam dzīvot uz Tanifas! Kādreiz bija Zeme. Viena pati Zeme. Tad tika izveidota atmosfēra uz Marsa. Radās Zeme numurs divi. Pēc tam Venēra — tā kļuva par Zemi numurs trīs. Dzirkstele, Ausma, Flora, pat jūsu Mēness — viss ir Zemes kopijas. Būs Zeme numurs septiņdesmit un Zeme numurs tūkstotis. Vai to jūs gribat? Sakiet, biedri Hajutin, — vai tā jūs sev iztēlojaties cilvēces nākotni kosmosā: iet simtiem parseku tālu un visu pārkārtot, lai būtu tā kā uz Zemes? Bet Visums ir bezgalīgs. Tātad bezgalīgi atkārtot vienu un to pašu? Zeme, vēl viena Zeme, un atkal viena Zeme. . Baidos, par to jūs neesat padomājis …
.. Sains, protams, maldījās. Tagad gan es zinu: Hajutins sen jau bija nojautis, ko šie tur uz Dzirksteles gatavojās uzsākt. Bet es esmu vājš dubultnieks. Es nekā nebiju manījis.
īstenībā es tikai gadījuma dēļ kļuvu astronauta dubultnieks. Tas notika pirms simt desmit gadiem šeit, uz kraujas. Tolaik krauja bija pavisam citāda: klints, vietumis klāta ar sasprēgājušu zemi. Es dzīvoju teltī un rakstīju par grieķu-persiešu kariem. Es biju viens šajā Kaspijas jūras tuksnesīgajā krastā. Pusi pasaules aizņēma pelēka jūra, otru pusi — saules svelmē sakarsētas, sarkanīgas smiltis. Vēsturniekam pilsētā strādāt grūti: neizdodas iejusties tajā laikmetā, kas nodarbina prātu. Uz kraujas mani nekas netraucēja. Dažkārt man zuda laika sajūta. Naktīs cauri piekrastes bangu šalkām es dzirdēju Atēnu falangu vienmērīgo soļu dunu. Vējš dziedāja karagājiena dziesmu, un priesteri kaiju balsīs pareģoja gaidāmo uzvaru. Es mēdzu iznākt no telts un ilgi vēros zvaigžņotajās debesīs.
Un pēkšņi uzradās Hajutins. Viņš atnāca kopā ar meiteni. Viņai bija ļoti gaišas acis. Kā akmeņi, kas atnesti no planētas Ausmas. Tādās acīs vienmēr var saskatīt to, ko vēlas redzēt. Hajutins visu laiku raudzījās viņai acīs. Viņi bija nākuši no tālienes, jutās noguruši, un mana telts viņiem šķita kā pils.
Toreiz Hajutins bija vecāks par mani. Kopš tiem laikiem viņam apritējuši kādi trīsdesmit gadi, ne vairāk. Viņš ir daudz lidojis ar gaismas ātrumam tuviem ātrumiem, un viņam laiks skaitāms citādi nekā uz
Zemes. Reizēm man šķita, ka viņš vispār nekļūst vecāks. Viņam ir straujas kustības, ašs skatiens. Tomēr puika viņš bija tikai toreiz, mūsu pirmajā sastapšanās reizē. Kad iedomāju savu jaunību, man pirmām kārtām ataust atmiņā tā diena. Mēs lēcām no kraujas, ienirstot bangu putās; agrāk es to nebiju uzdrošinājies. Es viņus redzēju pirmo reizi — Hajutinu un meiteni ar gaišajām acīm. Taču mēs sapratām cits citu no pusvārda. Mēs tērzējām par visādiem niekiem un smējāmies. Es sakūru ugunskuru, un mēs sēdējām pie uguns līdz vēlai naktij. Es izskaidroju viņiem feniķiešu mākslu noteikt likteņus pēc zvaigznēm …
No rīta Hajutins man prasīja: «O, dižais prātniek, ar ko tev lai atlīdzina tevis izglābtie ceļinieki?» Teicu, ka vēlos būt viņa dubultnieks. Viņš paskatījās uz meiteni. Torīt acis viņai bija pavisam gaišas, kā debesis pirms saules lēkta. Viņa sacīja: «Vai tu spēsi saprast, ka formulas kļūdās un, jo tālāk no Zemes, jo stiprāks ir Zemes pievilkšanas spēks?» Sie vārdi ņemti no astronauta dubultnieka instrukcijas, un es nopratu, ka Hajutins jau ir izvēlējies. Bet viņa iesmējās un teica: «Lai notiek tā!» Tad viņi aizgāja. Es raudzījos viņiem nopakaļ, no kraujas varēja tālu redzēt. Viņi gāja, rokās saķērušies, un bieži atskatījās.