Pēc mēneša pasta ornitopters nometa man vēstuli no Zvaigžņu centra. Mani apstiprināja par Hajutina dubultnieku. Vēstulei bija pievienotas garu garās instrukcijas.
Vēlāk Hajutins bieži dzīvoja pie manis uz kraujas. Mēs reti satikāmies pilsētās, parasti viņš atbrauca šurp pie manis.
Tagad krauja slīkst koku zaļumā. Es atvedu mājiņu, iestādīju vītolus. Ziemu es pavadu pilsētās, bet katru pavasari atgriežos uz šejieni. Kādreiz es ar pūlēm atradu savu krauju. Cik tālu vien sniedza skatiens, visu klāja sarkani krūmi; šķiet, tie bija atvesti no Venēras. Kilometrus divdesmit no kraujas uzcēla eksperimentālu raķešu starta laukumu. Dienu un nakti man pāri trauc raķetes. Esmu apradis ar šo skanīgo dūkoņu. Raķetes aizlido un atlido vienmēr no viena punkta debesīs. Pazīstamās debesis ir par sevi, un šis noslēpumainais
punkts ari par sevi. Tur ir melns plankums, caur kuru dodas uz citām saulēm.
HajutinsMri devās uz šo melno plankumu.
Viņš aizlidoja, un es aizmirsu uzrakstu, ko viņš bija atstājis uz vecā piedzīvojumu romāna malām. Man šķita, viņš bija domājis par pagājušo. Es toreiz nepamanīju, ka tajā pašā lappusē divās vietās ir pasvītrots teksts.
Tagad šī grāmata guļ manā priekšā. Tā atšķirta simt deviņdesmit ceturtajā lappusē. Ar nagu pasvītrots:
— «Vispār cilvēka uzdevums,» — viņš piebilda, brīdi padomājis, — «pārvērst ikvienu vietu, kur viņš sper kāju, ziedošā dārzā.»
Un vēl vienā vietā:
«…un tad šajā vietā varēs izdzert kausu vēsa alus, kā paviljonā Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūrī Ašhabadā.»
— Jā, Šain, par to esmu domājis, — Hajutins saka. — Mēs pārveidojam planētas, lai tās kļūtu cilvēkam māja. Tāpēc tās ir līdzīgas Zemei. Cilvēkam ir nepieciešami pilnīgi noteikti apstākļi — atmosfēras sastāvs, spiediens, temperatūra, radiācijas doza… Viss, kā ir uz Zemes. Zeme ir mūsu pirmās un labākās mājas.
— Mājas? — Šains smejas.
— Jūs nekad neesat bijis uz Zemes, — Hajutins skumji nosaka.
— Zeme ir tikai cilvēces šūpulis. — Šains smejas. — Tā teicis Ciolkovskis. Un piebildis, ka nevar mūždien palikt šūpulī. Bet jūs gribat ierīkot arvien jaunus un jaunus šūpuļus.
— Mēs ce am to, kas visvairāk atbilst cilvēka vajadzībām.
Šains nolec no krēsla malas. Viņš nostājas Hajutina priekšā un, šķiet, runā nopietni:
— Jūs atņemat cilvēkam iespēju dzīvot citās pasaulēs. Visuma neizmērojamo daudzveidību jūs gribat aizstāt ar nebeidzamām Zemes kopijām. Uz dažām planētām nav dzīvības, nav atmosfēras, nav valgmes.
Labi, lai tās top par Zemes kopijām. Bet tādas kā Tanifa … Tai ir sava pasaule, un tā ies bojā, ja Tanifu pielīdzinās Zemei. Ir divi ceļi. Viens — pārveidot planētas, piemērojot tās cilvēkam. Otrs — pārveidot cilvēku, piemērojot to planētām. Jūs, uz Zemes, redzat tikai pirmo ceļu. Tas ir ierasts: savā laikā tā iekaroja Zemi. Pareizi! Dažādos kontinentos ir vieni un tie paši apstākļi: vienāds smaguma spēks, vienāds atmosfēras sastāvs, vienāda radiācija, vienāda gadalaiku maiņa… Kosmosā ir citādi. Tomēr cilvēki joprojām pielāgo planētas cilvēkam. Bet kāpēc nevarētu pārveidot cilvēku tā, lai viņš atbilstu turienes apstākļiem? Pirms simt gadiem mums nebija izvēles. Tagad ir. Mes — uz Dzirksteles — esam izvēlējušies. Vienkāršāk ir pārveidot cilvēku. Desmitiem planētu — Sīriusa, Vegas, Prociona sistēmās — tūlīt kļūs pieejamas. Cilvēcei vajadzēja vairāk nekā simt gadu, iekām tā apguva septiņas planētas. Un tā ir cilvēka iespēju robeža, kamēr viņš paliek cilvēks. Es gribu sacīt — Zemes cilvēks. Ir pienācis laiks iet citu ceļu.
— Kālab?
Hajutina balss ir mierīga. Ta medz but, kad viņš vairs nesaprot sarunu biedru.
— Es jau paskaidroju! — Sains skaišas. Viņš atnāk pie sava krēsla, piebīda to pie loga, apsēžas.
— Nē, Sain, jūs nepaskaidrojāt. Jūs mēģinājāt atrisināt sadomātu uzdevumu. Dots vienādojums ar diviem mainīgiem lielumiem. Ikvienu no šiem lielumiem iespējams mainīt.
— Primitīvi, bet tā ir.
— Jūs teicāt, ka, piemērojot planētas cilvēkam, tās zaudē savu «es». Bet kā būs ar cilvēku? Ja to pielāgos svešai planētai, vai viņš vēl paliks cilvēks?… Nē, Sain, nepārtrauciet mani. Jūs runājāt par Visuma neizmērojamo daudzveidību. Mēs saglabāsim šo daudzveidību, labi. Bet zaudējums būs lielāks. Cilvēks pārvērtīsies kādā citā saprātīgā būtnē. Zināšanas un saprāts viņam paliks. Bet viņš vairs neuzlūkos pasauli ar Zemes iemītnieka acīm, un visas gadu simteņos, gadu tūkstošos uzkrātās garīgās bagātības kļūs viņam svešas. Jau otrajā paaudzē šīs jaunās saprātīgās būtnes nesapratīs
ne mūsu mākslu, ne literatūru, vispār neko, kas veido cilvēces kultūru.
— Viņiem būs pašiem sava garīgā pasaule. Nebūs nekāda nelaime, ja Zemes skulptūras, gleznas, mūzika viņus atstās vienaldzīgus. Šūpulī visi bērni ir vienādi. Tomēr vēlāk tie izaug un runā dažādās valodās. Savā Alfas sistēmā mēs, piemēram, nezinām, kā attīstās tas dzīvības zars, kas aiziet pretējā virzienā, uz Polārzvaigzni. Dzīvības vilnis izplatās no Zemes dažādos virzienos. Tas līdzinās arvien plašākai sfērai, un, jo lielāks šīs sfēras rādijs, jo lielāka dzīvības formu atšķirība ikvienā tās punktā.
Ilgs klusums. Un tad Hajutina jautājums:
— Un ko jūs gatavojaties darīt ar Tanifu?
Šains pašūpo galvu:
— Neko. Ar Tanifu neko. Ar cilvēkiem… Mēs esam sagatavojuši jaunu ekspedīciju. — Viņš paskatās pulkstenī. — Viņi jūs gaida. Četri simti cilvēku.
— Kādi viņi ir?
— Jūs pazīstat Tanifu… Pirmām kārtām trīskārtējs smaguma spēks…
Raķešu dzinēja rūkoņa apslāpē Šaina sacītos vārdus. Viņš piebīda krēslu tuvāk Hajutinam. Nav iespējams saprast ne vārda. Redzams tikai, ka Hajutins vaibstās, klausoties Šaina stāstījumā. Tad viņš pietrūkstas kājās un gandrīz skriešus izskrien no istabas laukā. Sains,
arvien vēl kaut ko runādams, tuvojas stereogrāfam…
* * *
Šis ziņojums no Dzirksteles nācis četrus gadus. Citu ziņojumu pagaidām nav. Es nezinu, kā beidzās Hajutina un Saiņa saruna. Reizēm man šķiet, ka Hajutins atcēlis ekspedīciju uz Tanifu. Tomēr varēja būt arī citādi. Ja ļaudis uz Dzirksteles kaut ko izlēmuši, Hajutins nenostāsies visiem pretī. Un viņi, pēc visa spriežot, stingri izlēmuši. Varbūt Hajutins pats piedalījies ekspedīcijā uz Tanifu. Būtu Hajutinam cits dubultnieks, iespējams, tas atbildētu uz šiem jautājumiem …
VISUMĀ LIDOJOŠAS BALSIS
Tā ir drāma, ideju drāma.
A. Einšteins
Līdzās galdam, pie kura es sēdēju pirmajā klasē, bija logs. Tik tuvu, ka es ar roku varēju pieskarties saulē sasilušajai, raupjajai palodzei. Ritēja gadi, istabas bija citas, bet es arvien izvēlējos sev vietu tuvāk logam. Mūsu skola atradās pilsētas nomalē, augstā pakalnā. Pa logu varēja redzēt daudz ko interesantu. Bet visbiežāk es lūkojos uz radioteleskopa antenu. Antena šķita maza, kaut arī es zināju, ka tā ir milzīga — pret debesīm pavērsts trīssimt metru augsts kauss.