Man patika vērot tās dīvainās kustības. Varbūt arī tāpēc viss, ko es skolā uzzināju, kaut kā nevilšus saistījās ar antenu.
Tā bija radioteleskopa antena, ar kuru uztvēra saprātīgu būtņu signālus no citām planētām. Es biju draugos ar antenu. Kad nespēju atrisināt grūtu uzdevumu, antena mani uzmundrināja: «Nekas, tu noteikti tiksi galā! Arī man nav viegli. Arvien jāmeklē, jāmeklē, jāmeklē…» Pavasarī saules stari atstarojās no reflektora iekšējās virsmas, un klasē pie griestiem lēkāja balts zaķītis. Dienu un nakti, tveicē un salā, darbdienās un svētkos strādāja mana radioteleskopa antena.
Bet vienudien tā apstājās. Es paraudzījos logā un redzēju nekustīgu, lejup noliekušos kausu. Tad es skrēju turp. Es skrēju, cik vien ātri jaudāju: skolas pagalms, ielas, šoseja… Zem antenas mierīgi staigāja ļaudis; neviens nepievērsa man uzmanību.
Es ilgi negāju atpakaļ uz internātu. Es zināju: man prašņās, kāpēc es raudu. Ko es varēju teikt?
Kopš tās reizes teleskopa antena arvien bija nekustīga. Avīzē izlasīju, ka nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu turpinātie mēģinājumi uztvert civilizācijas signālus no citām zvaigznēm bijuši veltīgi. Arvien vēl manā logā bija redzams antenas spraišļotais kauss. Bet saules zaķītis vairs neskraidīja pa griestiem. Reizēm man uz brīdi iešāvās prātā naiva un pārdroša doma: es kaut ko izlabošu, izdomāšu, un teleskops atkal taustīs debesis…
Es kļuvu astronome un astronomijā izvēlējos problēmu par sakariem ar citu zvaigžņu civilizācijām. Mūs, pa pusei jokojot, dēvēja par izlūkošanas zinātniekiem. Par izlūkošanas zinātnieku es biju kļuvusi grūtā laika posmā. Pēdējais, ļoti nopietnais un bezsekmīgais mēģinājums bija radījis vilšanos. Daudzi izlūkošanas zinātnieki pievērsās citām problēmām. Mums nebija nevienas stacijas, kas darbotos izlūkošanas jomā. Mums jau neatteica — mēs paši neprasījām. Mēs redzējām, ka vecie ceļi neder, bet jaunus nezinājām.
Mūsu institūtā palika trīsdesmit cilvēku, gandrīz puse no tā, cik izlūkošanas zinātnieku bija uz zemeslodes. Tika uzskatīts, ka mēs izdarām izlūkošanu pēc
pašu ierosmes. Pareizāk būtu sacīt — uz labu laimi. To mēs arī darījām. Mēs neatsacījāmies pārbaudīt gandrīz vai katru hipotēzi. Atkal un atkal apstrādājām pierakstus, kas bija iegūti noklausīšanās sardzes laikā. Mūsu inženieri izgudroja visjutīgākos radiofil- trus un konstruēja molekulāro pastiprinātāju superju- tīgas sistēmas. Mēs gatavojāmies uzsākt jaunu izlūkošanu.
Un tad divu dienu laikā viss mainījās.
Pirmās dienas vakarā es sastapu kādu cilvēku, ko pazinu joti sen. Mēs ilgi staigājām pilsētas dārzā, tad nogājām lejā krastmalā. Sijāja smalks lietutiņš. Mēs sēdējām pašā ūdens malā un sarunājāmies. Tā bija smaga saruna. Brīžiem es ieklausījos mūsu balsīs it kā no malas un domāju: «Kāpēc mēs nevaram saprast viens otru?» Vārdi krita kā aukstas lietus lāses uz apmetņa. Viss, ko tovakar teicām, darīja neiespējamu visvienkāršāko: pateikt dažus labus vārdus. Vienkārši un parasti vārdi tobrīd liktos nevietā, neīsti.
Es gāju mājup kājām, gar upes krastu. Gāju un centīgi pūlējos sev iestāstīt, ka šis cilvēks man ir vienaldzīgs. Pierādījums radās loģisks un nemaldīgs — kā ģeometriska teorēma.
Pēc tam es stāvēju uz tilta un prātoju, kā gan tā varēja notikt. Cik viegli ir pierādīt teorēmu, un cik grūti pierādīt mīlestību! Cauri pelēkajai lietus dūmakai es raudzījos uz pilsētas ugunīm un domāju: «Tās deg, un es tās redzu; ja tās nodzisīs, es redzēšu, ka to vairs nav. Viss ir vienkārši. Bet kā saredzēt mīlestību?»
Ļoti grūti izskaidrot, ko es tovakar izjutu. Es mēģinu to tikai tāpēc, lai skaidrāk būtu saprotami turpmākie notikumi.
Pie upes pūta skarbs vējš, es nosalu un steidzos mājās. Ilgi staigāju pa istabu un, kad tas kļuva neciešams, ņēmos pārcilāršavas grāmatas.
Dzīvē ir mirkļi, kad arī labsirdīgi cilvēki kļūst neže- līgi. Ar saltu niknumu es aplūkoju kopš bērnības pazīstamās lappuses. Tā jums vajag, es domāju. Un jums arī, un jums, un visiem! Man nāca smiekli, iedomājoties, ka ikvienā laikmetā cilvēki katrā ziņā iztēlojušies
signālus no kosmosa tādus, kādi tolaik bija pazīstami uz Zemes. Izgudroja radio — un domāja, ka uztvers radiosignālus. Pacēlās gaisā pirmās raķetes — sākās runas par svešu kosmisku kuģu atlidošanu. Radās kvantu optika — sāka tvarstīt gaismas starus… Viss nekam neder! Viss nepareizi! Signālus, ja tādi ir, sūta civilizācija, kas miljardus gadu vecāka par mūsējo. Signāl- civilizācijām (tas mums ir profesionāls termins) jābūt ne tikai uz augstākas attīstības pakāpes vien. Tās ir visspēcīgas, tās prot darīt visu, kas vien nav pretrunā ar dabas likumiem. Tās raidīs nevis vāji dzirdamus signālus, kādus mēs uztveram uz aparātu jutības sliekšņa, bet kolosālas jaudas signālus. Signālus, tikpat spožus kā pilsētas ugunis, ko es vēroju no tilta. Tos neredzēs vienīgi aklais! Tomēr tādus signālus mēs nepazīstam. Vai nu to vispār nav, vai…
Un tad es vienā mirklī aizmirsu savu muļķīgo aizvainojumu, ko izjutu pret cilvēci. Secinājums bija pārsteidzošs: signāli ir mūsu acu priekšā, mēs esam ar tiem apraduši un tos vairs neievērojam!
… Tā bija traka nakts. Es ne mirkli neaizvēru acis. Mani satrauca apziņa, ka atklājums ir tepat blakus.
— Tie deg, — es atkārtoju, — visi tos redz. Ja tie nodzisīs, mēs redzēsim, ka to vairs nav …
Rīta pusē es apguru un jau bez satraukuma varēju vēlreiz izsekot visai domu gaitai. Signālcivilizācijas savā attīstībā tālu aizsteigušās mums priekšā, tomēr arī tās nespēj sasniegt ātrumus, kas lielāki par gaismas ātrumu. Tās nedosies lidojumā, lai meklētu saprātīgas būtnes. Tās raidīs signālus. Un tie arī nebūs virzītie signāli, jo nav taču zināms, uz kurieni tos vērst, bet kaut kas līdzīgs saucienam: «Klausieties visi!» Tādam signālam automātiski «jādarbojas» visur, kur iedomājama augsti organizēta dzīvība. Teiksim, uz planētām, kurām ir atmosfēra. Tas nozīmē, ka uz Zemes, uz Marsa, uz Venēras jābūt viena tipa signāliem. Un galvenais — šiem signāliem jābūt ilgstošiem. Tiem jāpastāv miljoniem, pat desmit un simt miljoniem gadu. Bet kas var pastāvēt miljoniem gadu?! Tādā laika posmā sadēd pat visaugstākie kalni…
Deviņos no rita es uzsāku eksperimentu. Pati ideja bija ļoti vienkārša. Es biju atradusi jaunu ceļu, bet šo ceļu nostaigāt vajadzēja mašīnai, sērijveida loģikas mašīnai R-10. Es programmēju uzdevumu, kura jēga bija aptuveni šāda.
Pieņemsim, ka mēs esam kļuvuši visvareni. Ir nolemts raidīt signālus uz visām planētām, kur principā ir iespējamas augstākās dzīvības formas. Tajā skaitā — ari uz mums nezināmām planētām. Signāliem jādarbojas tūkstošiem, miljoniem gadu. Tiem jābūt tādiem, ko var saskatīt visas cik necik saprātīgas būtnes.
Kas tie ir par signāliem?
Es iedarbināju mašīnu un pēc tam aiznesu programmas kopiju saviem biedriem. Mums ir pieņemts jaunās hipotēzes pakļaut visgraujošākai kritikai. Mēs pārbaudām jaunās idejas kā metālu, kas paredzēts atbildīgas iekārtas būvei. Un turklāt: mēs dažreiz smejamies.
Es atgriezos savā laboratorijā. Mašīna strādāja. Kontroles ierīces rādīja, ka mašīna saņem arvien jaunu un jaunu informāciju. Pēc mašīnas pieprasījuma informācija tika pārraidīta no centrālajām glabātāvām.
Šādas mašīnas mēs dažu labu reizi izmantojām savu hipotēžu pārbaudei. Mašīnas nekad nesmējās. Taču tās pašos pamatos sagrāva visasprātīgākās idejas. Reiz mēs aprēķinājām, ka R-10 tipa mašīna vidēji deviņās minūtēs spēj galīgi sagraut kārtējo «izlūkošanas zinātnes» hipotēzi…