— Paklausieties, bet kāpēc jūs pati neiedomājāties tāpat pārbaudīt? — Sorins vaicāja un tūlīt aptvēra, ka tas nav taktiski: viņa ir biologs un doma, kas Sorinam pašam šķiet tik vienkārša, viņai nemaz nav ne vienkārša, ne skaidra.
Viņš justos neērti, ja viņa būtu sākusi taisnoties, bet viņa neteica nekā.
— Meklēts tiks, — Sorins teica. — Un bez tam… Saprotat, Larisa Pavlovna, viss nav atkarīgs no manis, bet, kā redzams, vajadzēs padomāt par mūsu signālu pārraidīšanu uz turieni, uz Micaru.
— Tas nav iespējams, — Larisa steigšus sacīja. — Mūsu aparatūras jauda ir tik maza …
— Nekas, — Sorins neļāvās apmulsināties. — Kāda ļoti… kā to lai saka … ļoti drosmīga pētniece iemācīja man izdarīt korekciju par iks, izdarīt korekciju, ievērojot to, kas tiks atklāts, izgudrots, uzlabots, izdomāts… Sādu korekciju es ņemu vērā.
Sorins pavadīja Larisu līdz kabineta durvīm. Vēlāk, kad soļi aiz durvīm noklusa, viņš palūkojās apkārt. Kabinets viņam šķita liels, pārlieku liels.
CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU
… Tas ir stāsts par izziņas ceļiem; starp citu, lūdzu, piedodiet man, bet kāpēc cilvēki iedomājas, ka izziņa ir kaut kas ārkārtīgi garlaicīgs?
Ķarels Capeks
Vējš nes virs okeāna pelēkus mākoņu vālus. Tie peld zemu, aizķerdami kuģa mastus, sajaucas ar vulkāna dūmiem un izzūd aiz apvāršņa.
Kaut kur sāņus ir Atlantīda. No kajītes loga to nevar redzēt. Bet laiku pa laikam dzirdami nedabiski ilgstoši pērkona grāvieni — tur trako vulkāns. Okeānā gāžas lavas straumes, un zibeņu sašvīkāts tvaika, dūmu un pelnu aizkars aizsedz Atlantīdu.
«Irķutska» divas reizes mēģināja tuvoties salai — un abas reizes nesekmīgi. Jāgaida. Beigsies izvirdums, lava sastings, un vējš izklīdinās pelnu mākoņus. Bet šobrīd jānogaida.
Es staigāju pa kajīti un pārcilāju atmiņas.
Tas notika pirms trim mēnešiem. No rīta pie apvāršņa iznira tumši sarkana, izplūdusi saule. Revzins, kas stāvēja man blakus uz zemūdenes komandtiltiņa, teica: ««Rītos kvēlu sauli jauš — jūrniekam tā vētru pauž.» Droša pazīme. Būs viesuļvētra.»
Viesuļvētra sākās pēcpusdienā.
Dienvidos parādījās izplūkāts mākonītis, aši izauga un pārvilka pāri debess zilgmei melni sarkanu segu. Vējš saskaldīja gludo okeāna spoguli un sadzina pelēk- violetus viļņu kalnus. Dobji gaudodams un vaidēdams, virsū mācās ciklons.
«Dingo» ienira pusotra simta metru dziļumā. Seit nemaz nebija jūtama jūras viļņošanās. Tikai tagad es sapratu, kāpēc Zavitajevs bija paredzējis galvenajiem darbiem nelielo un neērto zemūdeni, nevis laineri «Irkutska», ekspedīcijas galveno bāzi. Kaut gan jāsaka, ir vajadzīgi stipri nervi, lai strādātu, nepievēršot uzmanību draudīgajam klusumam, ko pārtrauc vienīgi gaisa šņākoņa caurulēs, dzinēju nevienādā dunoņa un paklusās un tāpēc sevišķi sasprindzinātās komandas.
Slūžu kamerā sagatavoja ieniršanai divus vēl saglabājušos robotus ūdenslīdējus. Es nemaz nešaubījos, ka tie aizies bojā tāpat kā seši iepriekšējie. Tomēr manas domas neviens neprasīja.
Es iespraucos priekšgala nodalījumā, kas bija mūsu kopkajīte. Pie šaura metāla galda sēdēja Revzins. Iepriekšējā dienā mēs bijām sarunājuši, ka es viņam nolasīšu priekšā vēl dažas nodaļas no topošā romāna.
Es labi zināju, ka šis romāns nekad netiks pabeigts. Pēc sastapšanās ar Zavitajevu daudz kas bija mainījies. Es jau sāku šaubīties, vai tāda Atlantīda vispār ir bijusi. Zavitajevam tomēr bija izdevies mani ietekmēt ar savām idejām. Bet ne jau romāns bija galvenais. Revzins prata klausīties. Tā ir liela māksla. Vismaz no rakstnieka viedokļa raugoties.
Plecīgais, druknais, pat šķietami gausais Revzins mēdza izņemt no kombinezona ietilpīgās kabatas lielu, dzeltenu ādas portsigāru, salikt uz galda tabakas lapas (tās viņam sūtīja kaut kur no Poltavas apkārtnes), sarullēt tās un nesteigdamies griezt tabaku ar savu ūdenslīdēja nazi, asu kā bārdas nazi. To darīdams, viņš uzmanīgi klausījās manī un — es ievēroju, — kad viņam kāda vieta patika, pastūma nost sagriezto tabaku un paklusu klaudzināja ar naža spalu pa galdu. Ja turpretī, pēc viņa ieskata, kaut kas nebija izdevies tā, kā vajadzētu, viņš nekautrēdamies vaikstīja savu plato seju, miedza šaurās, šķelmīgās acis un reizi pa reizei pieglauda retos, īsi apcirptos, sirmos matus.
Revzins bija gandrīz divtik vecs kā es. Viņš ārkārtīgi atgādināja vecu jūras vilku — bocmani. Viņš bija gluži tāds, kādus tos mēdz rādīt filmās: masīva, smagnēja auguma, ar dūrēm kā vālēm, četrstūrainu zodu, gausām kustībām. Vienīgi acis tūdaļ iznīcināja šo kopiespaidu. Šķelmīgās, pat blēdīgās acis, kas līksmi un laipni smaidīja, gudrās acis, kas prata saskatīt vārdos neizteikto, atklāja īsto Revzinu — ļoti talantīgu inženieri, ārkārtīgi gudru, mazliet vecmodīgu, bet izsmalcinātas kultūras cilvēku.
Revzins mani gaidīja. Uz galda bija saliktas tabakas lapas. Jāpiebilst, ka Revzins smēķēja ļoti reti — divas, varbūt trīs reizes dienā. Bet viņam patika noņemties ar tabaku un pīpi.
— Vai Zavitajevs sagatavo robotus? — Revzins apvaicājās. Atbildi noklausījies, saviebās. Paņēma nazi, ilgi aplūkoja asmeni, tad sacīja: — Pagalam bus. .
Arī es domāju, ka roboti aizies bojā. Taču mani interesēja speciālista domas.
— Kāpēc būs pagalam, Pavel Daņilič? — es vaicāju.
Revzins paraustīja plecus:
— Automātika!
Tas bija teikts visai neatzinīgi.
— Un kas tad ir?
— Robotus vada ar ultraskaņas staru. Kad roboti nokāpj dziļi vulkāna krāterī. . vai saprotat, kas tad notiek? Stars atduras klintī, un vadīt vairs nav iespējams.
— Bet robotiem ir ari patstāvīga, kibernētiska vadības sistēma.
Revzins atmeta ar roku:
— Visa tā kibernētiskā mūzika strādā galu galā pēc programmas, ko sastādījis cilvēks. Bet cilvēks gandrīz nekā nezina par lielajiem dziļumiem. Tāpēc arī mašīna vāji orientējas. Jā, teiksim, — viņš iesmējās, — ja parādās jūras pūķis..
— Jūs tam ticat?
— Es esmu ūdenslīdējs!
Spriežot pēc intonācijas, viņš ticēja.
Mēs brīdi klusējām.
— Labi, — Revzins teica. — Lasīsim.
Es atšķīru manuskriptu.
^ # Jfc
Sīs nodaļas bija rakstītas turpat vai pirms diviem gadiem. Tolaik risinājās diskusija par nogrimušās salas atrašanās vietu. Vairums zinātnieku bija tajos ieskatos, ka Atlantīda atradusies aiz Gibraltāra šauruma, Atlantijas okeānā. Pēc citas hipotēzes Atlantīda bijusi Vidusjūras austrumu daļā. So versiju pagājušā gadsimta vidū pirmais izvirzīja krievu zinātnieks Norovs, atzīmējot, ka grieķu un romiešu autoru darbos jēdziens «Atlanta» un «Atlantija» saistās tieši ar Vidusjūras austrumdaļu.
Pētījot materiālus, kurus vienādi vai otrādi varētu attiecināt uz Atlantīdu, es pievērsu uzmanību kādai detaļai, kura liecināja Norovam un viņa atbalstītājiem par labu. Ja paļaujamies uz Platona stāstīto teiksmu, atlanti gatavojušies iekarot Grieķiju un Ēģipti. Salai, kas atrodas Vidusjūras austrumos, abas šīs zemes ir kaimiņos, tāpēc šāds karš būtu bijis pilnīgi iespējams. Ja turpretī Atlantīda būtu atradusies aiz Gibraltāra, grūti iedomāties, ka atlanti uzsāktu karu ar Grieķiju, iepriekš neiekarojuši Spāniju, Itāliju un Āfrikas ziemeļaustrumu piekrasti. Bet šajā gadījumā Atlantīdas bojā eja vēl nenozīmētu atlantu valsts iznīkšanu. Ja, piemēram, Maķedonija būtu gājusi bojā tajā laikā, kad Alek