— Es nolaidīšos viens pats, — Zavitajevs teica. — Tas būs izlūkošanas gājiens. Ja man izdosies nokļūt līdz krātera dibenam, es signalizēšu. Tad lai nāk lejā visi… visi, kas var un kas vēlas. Es viens netikšu galā.
— Labs ir. — Revzins izkratīja pīpi un iebaza to kabatā. — Jāsalūko skafandri. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Pēc divdesmit minūtēm skafandri būs sakārtoti.
Es devos līdzi Revzinam, negribējās traucēt Zavita- jevu. Druknais, smagnējais Revzins viegli izspraucās pa šaurajām lūkām, un es ar pūlēm tiku viņam līdzi. Mums bija jāiziet cauri visai zemūdenei: skafandri glabājās pakaļgala nodalījumā, blakus slūžu kamerai.
Revzina pārziņā nodotie skafandri karājās garā skapī gar bortu. Tie bija melni kombinezoni ar cilindriskām, augšgalā noapaļotām bruņu cepurēm. Elpošanas aparāti pludlīniju apvalkos atradās atsevišķi — uz statņiem.
Revzins sasprindzis rosījās ap skafandriem. Es negribēju viņu traucēt un klusu sēdēju nomaļus. Tā pagāja minūtes desmit, piecpadsmit. Tad Revzins pavērsa skatienu uz manu pusi un vaicāja:
— Un jūsu romānā tātad ir superskafandri?
— Superskafandri gan! — es jautri atbildēju.
Gribējās veco iesaistīt sarunā. Es pastāstīju, ka, manuprāt, fantastikā ne vienmēr jāievēro zinātniskā ticamība. Zila Verna varonis taču devās ceļojumā ar… komētu.
— Varbūt tā arī ir, — Revzins domīgi piebalsoja. — Man nezin kādēļ šķita, ka fantastika pirmām kārtām ir zinātniskās paredzēšanas literatūra.
— Un kā tad paliek ar «Aelitu»? — es vaicāju. — Lielisks darbs, — bet kur gan tajā ir nākotnes paredzēšana? Vai arī Velss … Nē, rakstnieku pirmām kārtām interesē cilvēki. Nākotnes cilvēki, nevis nākotnes mašīnas.
Revzins izņēma portsigāru, pagrozīja to rokās un atkal noglabāja kabatā.
— Tomēr jūs maldāties, — viņš teica. — Pēc jūsu izpratnes iznāk, ka cilvēks — tā ir daiļliteratūra, bet mašīnas — zinātne, tehnika. Diezgan samākslots dalījums. Ļevs Tolstojs, Kuprins un daudzi citi rakstīja, par dzīvniekiem; vai tā būtu literatūra? Bet mūsdienu mašīnas daudz saprātīgākas par dzīvniekiem, es pat gribētu teikt — cilvēciskākas, dzīvākas … Un pats galvenais — tās ir radījis cilvēks. Tās ir cilvēka otrais «es». Jūs, lūk, romānā ierakstījāt «superizturīgi skafandri», un jums šķiet, ka ar to viss ir pateikts. Bet man tie ir tikpat skaisti kā Mikelandželo skulptūras, kā Repina gleznas, kā Bēthovena mūzika. . Vēl tagad atceros to
dienu, kad pirmo reizi paņēmu rokās skafandru. Tā bija veca reida maska, japāņu ražojums. Ar tādu varēja nolaisties septiņu līdz desmit metru dziļumā, vārstuļi bieži bojājās … Bet — ticat vai neticat — es trīcēju par to. Piecas reizes dienā izjaucu tās vienkāršo mehānismu un spodrināju, spodrināju, spodrināju… Tas bija krāms, ne maska, grabaža, bet es vēl šobaltdien esmu pateicīgs, ka tā pavēra man ceļu uz jūras dziļumiem. Vēlāk manās rokās nāca desmitiem dažādu aparātu, un katram bija sava daba, dažkārt spītīga, dažkārt lēnīga, bieži vien viltīga. Un visam cauri varēja jaust šo aparātu konstruktoru domas, šo skafandru radītāju meklējumus, veiksmes un kļūmes. Gadās — izjauc aparātu, aplūko kādu detaļu un redzi: šeit konstruktoram nav izdevies uzvarēt. Cīnījies gan šā, gan tā, mocījies — un nav varējis, atkāpies. Tas ir jūtams tāpat kā nepareiza nots talantīgi uzrakstītā mūzikā. . Esmu laidies dziļumā ar akvalangu, ar šļūteņu skafandriem, Kunkes un Nei- felda cietajos aparātos, pats esmu projektējis skafandrus — un pat domāju, ka man viss ir zināms, viss ir skaidrs. Un tad uzradās Zavitajevs. Viņš atnāca pie manis konstruktoru birojā un mierīgā garā pateica: «Vajadzīgs skafandrs, kurā var nolaisties divdesmit kilometru dziļumā.» Es dzēlīgi paskaidroju viņam, ka okeāna maksimālais dziļums diemžēl nepārsniedz vienpadsmit kilometrus. Viņš paraustīja plecus: «Muļķības! Mēs nolaidīsimies zemūdens vulkānu krāteros.» Es vēl nezināju, kāpēc jānolaižas šajos krāteros, bet jau ticēju Zavitajevam — uzreiz, ar pirmajiem vārdiem. Piķis un zēvele, neviens taču pirms viņa nebija padomājis, ka vislielākais dziļums ir nevis okeāna ieplakās, bet tieši aprimušo zemūdens vulkānu krāteros!.. Sie skafandri — es pie tiem nostrādāju trīs gadus — man ar kaut ko atgādina pašu Zavitajevu … Varbūt ar pārdrošību. Jā, tā gan, ar pārdrošību un vienkāršību. Nu, pataustiet šo kombinezonu. .
Kombinezona raupjais apvalks bija ne tikai plāns, bet arī apbrīnojami lokans un pakļāvīgs. To gandrīz bez pūlēm varēja saņurcīt kā visparastāko audumu.
Skafandri nav mana specialitāte, bet es biju pārsteigta. Dziļūdens skafandri vienmēr ir cieti, ar bruņotu
apvalku. Protams, ir arī mīksti skafandri: tajos ūdens spiedienu izlīdzina gaisa spiediens. Simt metru dzijumā ir desmit atmosfēru liels spiediens. Pat visizturīgākais cilvēks tādos apstākļos var uzturēties dažas minūtes.. Bet šis skafandrs, kas paredzēts divdesmit kilometru dziļumam (divi tūkstoši atmosfērām!) ir mīkstāks par hidrotērpu, kurā nirst akvalangisti…
— Nē, skafandrs nav mīksts, — Revzins teica. Viņam glaimoja radītais efekts. — Pareizāk sakot, mīksts un tomēr nav mīksts. Jo dziļāk nolaižas, jo tas kļūst cietāks. Turklāt tas ir vienkāršāk, nekā jūs domājat. Apvalkam ir divas kārtas. Arējā kārta — plastmasa. Stiprumam un izolācijai. Bet iekšējā kārta ir no metāla, īstenībā tā ir folija, tikai stipra. Iegremdējoties ūdenī, to uzlādē ar elektrību. Ar pozitīvo elektrību no elektro- statiskā ģeneratora. Vienādu nosaukumu lādiņi atgrū- žas. Apvalkā katra vietiņa tiecas atgrūst tai pretimstā- vošo. Tādējādi ir aizstāts iekšējais gaisa spiediens. Bet cilvēkam statiskie lādiņi ir nekaitīgi. .
Revzins aizrautīgi skaidroja skafandra uzbūvi. Tā tiešām bija ārkārtīgi vienkārša. Tikai vienā ziņā man radās šaubas — par dzinēju. Tas sastāvēja no elektromagnētu sistēmas, kuri ierosināja svārstību kustības elastīgā metāla plāksnītē, kas gandrīz atgādināja zivs muguras vai astes peldspuru.
— Seit tās pašas priekšrocības, — Revzins teica. — Ārkārtīga vienkāršība. Drošība un vienkāršība. Jūs smaidāt? Nudien, veltīgi. Daba ir asprātīgs konstruktors, ne velti tā zivīm piešķīrusi tieši tādas peldspuras. Ar šo daiktu skafandrā var attīstīt ātrumu līdz desmit mezgliem. Tā nesalūzīs …
Revzinu pārtrauca telefona zvans. Runāja Zavitajevs — mūs gaidīja slūžu kamerā.
* * *
Revzins ātri pabeidza elpošanas aparātu pārbaudi, un mēs iegājām blakus nodalījumā. Bez Zavitajeva šeit bija arī «Dingo» kapteinis Samarins — stalts, iznesīgs jūrnieks, nesen pārnācis šurp no kara flotes, Jermakovs —
Revzina palīgs, jauns cilvēks ar brillēm, ļoti nopietns un nerunīgs, un Gorodeckis — viens no Zavitajeva līdzstrādniekiem, tikpat pašpārliecināts un, acīm redzot, tikpat talantīgs kā Zavitajevs pats.
Revzins ziņoja, ka skafandri sagatavoti.
— Labi. — Zavitajevs paskatījās pulkstenī. — Jāsāk nolaisties. Sakiet, kapteini, — kāds stāvoklis «Irkut- skai»? Vai vētrā kuģim nedraud nopietnas nepatikšanas?
Samarins atbildēja, ka ciklons aizejot sānis, vētra gan esot spēcīga, taču ne bīstama.
Redzams, Zavitajevs pa šo laiku bija izdomājis visu līdz pēdējam sīkumam. Viņš deva rīkojumus, kas mani pārsteidza ar savu ārkārtīgo precizitāti un lakonismu.
— Televīzijas raidītāju es līdzi neņemšu, — viņš turpināja, no jauna pievērsdamies kapteinim, — bet mēs sazināsimies hidrotelefoniski.