Johanness fon Butlars
ČUKSTOŠAIS AKMENS
Dievi, priesteri, ķēniņi: kristāla orākulu noslēpums
Atpakaļ uz Šumeru
Londona, Britu muzejs: domās iegrimis, es paeju garām milzīgajām Nimroda sfinksām, bārdainām cilvēku galvām uz spēcīgiem lauvu ķermeņiem ar ērgļu spārniem. Nepievēršu uzmanību pat krāšņajiem ciļņiem ar Nimroda troņa zāles attēliem, kur redzami bārdaini dievi, kas kopj dzīvības koku. Man pat neienāk prātā, ka šis dzīvības koks pārsteidzoši līdzinās DNS spirāles mūsdienu attēlojumam un dieva Ašūra spārnotais disks lidinās virs tā kā lidmašīna.
Man ir cits mērķis: atpakaļ uz Sumeru, uz Eridu, atpakaļ pie pirmsākumiem. Mans ceļš ved uz visievērojamākā mūsu planētas kultūrvēstures muzeja otro stāvu, augšup uz telpām, kas paredzētas arheoloģiskajiem atradumiem Ūrā un Eridu, līdz beidzot apstājas pie kādas vitrīnas ar laika gaitā nomelnējušām apdedzināta māla plāksnītēm. Uz tām saskatāmas it kā iecirstas horizontālas, vertikālas un diagonālas līnijas, kas atgādina datorkodu. Tas ir ķīļraksts - senākā zināmā rakstība pasaulē. Kas zina, varbūt māla plāksnīte, kuras priekšā esmu apstājies, satur mīta par Prometeju pirmatnējo versiju? Taču tā nestāsta par uguni, ko grieķu teiksmas varonis nolaupījis dieviem, lai to atdotu cilvēcei. Ne par to šeit vēstīts, bet gan par akmeņiem, par dievu dēla Zu iekārotajām likteņa plāksnēm.
Kamēr es kā apburts lūkojos uz ķīļraksta kodu, telpas kontūras manā acu priekšā sāk izplūst: "Nav telpas, nav laika, es vairs neeksistēju," kā teikts mistiskajās indiešu upaniša- dās.
Es ceļoju laikā. Atpakaļ uz Sumeru, atpakaļ pie pirmsākumiem.
Eridu, 3800 g. pirms Kristus
Ap mani lēnām iezīmējas varenas pilsētas aprises. Es soļoju pa platu ielu, ko ietver no dedzinātiem māla ķieģeļiem celtas vienstāvu un divstāvu ēkas. Ar krāsainiem audumiem pārvilktās jumtu terasēs sēž cilvēki un dzīvi diskutē. Varbūt viņi apspriež jaunāko priesterķēniņa rīkojumu, bet varbūt vienkārši slēdz darījumus.
Vīrieši melniem, īsi apgrieztiem matiem, tērpušies krāsainās drānās, pastaigājas gar dzīvespriecīgās pilsētas neskaitāmajiem traktieriem. Jautra vīru kompānija dzer alu no koši krāsotiem apdedzināta māla kausiem. Tiek piedāvātas pavisam sešdesmit šķirnes! Citi dod priekšroku spirdzinājumam kādā no daudzajām publiskajām peldvietām, kurās pastāvīgi tiek piegādāts svaigs ūdens no centrālā ūdensvada. Kāda sāniela izved mani ārpus pilsētas līdz viļņojošiem labības laukiem un dateļpalmu birzīm, kas atspoguļojas kanālu un ezeru ūdeņos. Grūti iedomāties, ka pēc 5800 gadiem no tā visa nekas vairs nebūs redzams. Nebūs vairs lieliskās pilsētas, nebūs kanālu un ezeru - tikai tuksnesis un plūstošu smilšu kāpas! Taču pašlaik vēl lejpus greznu tempļu rotātās Eridu akropoles piestāj kuģi. Elegantas sievietes ar augstu saspraustiem matiem, greznojušās dārgakmeņu virtenēm ap kaklu un rokām, pastaigājas pa tīri uzkoptajām tirdzniecības ielām, kur viņas var nopirkt visu, ko sirds kāro: smaržīgus parfīmus un ziedus no Ēģiptes, vara rotaslietas no Magānas, tagadējās Omānas, dārgus audumus un sudrablietas no Meluhas, Indas ielejas. To visu šumeru tirgotāju kuģi atveduši uz plaukstošo pilsētu pie Tigras un Eifratas grīvas.
Tveicīgās vasaras dienas dūmakā, divu varenu mūru apjozts, pār apkārtni paceļas zikurāts- Enki, "zemes pavēlnieka", tempļa tornis. Enki templi sauc ari par "māju ūdeņos", atceroties, ka Enki un viņa ceļabiedrus šurp atnesuši Persijas līča viļņi. Leģenda vēsta, ka, izkāpuši auglīgās Mezopotā- mijas krastā, viņi dibināja Eridu, "tālu no dzimtenes uzceltu māju"! Tā bija viņu pirmā kolonija, kas vēlāk devusi nosaukumu visai planētai: aramiešu Ereds, kurdu Erd vai Ertz, ebreju Eretz, vācu Erde.
Kad debesu ķēniņvalsts pirms plūdiem nonāca uz Zemes, tā vispirms uzplauka Eridu. Dzelmju pavēlnieks Enki būvēja sev namu,
Eridu viņš uzcēla Zemes namu ūdenī. Ķēniņš Enki būvēja namu: kā kalnu viņš uzcēla Eridu uz zemes; labā vietā viņš to uzcēla.
Tā rakstīts šumeru hronikā. Viņš, kuru līdz tam sauca Ea, "kura māja ir ūdens", tagad bija Enki, Zemes, "cietzemes pavēlnieks". Savu jauno dzimteni, auglīgo zemi starp Eifratas un Tigras grīvām šodienas Irākā, viņš nosauca par Ēdinu, "taisnīgo mājokli". Tas bija Bībeles Ēdenes dārzs, un nav nekāds brīnums, ka arī 1. Mozus grāmatā Genesis Eifrata un Tigra nosaukta par divām paradīzes straumēm. Enki pavadoņi uz visiem laikiem tika nosaukti par anunnaki, "tie, kas no debesīm (An) nokāpuši uz Zemes (Ki)". Tie bija "dievi", Bībeles elohīm, kuriem viņu vadonis saka: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības."
Cilvēki viņiem bija vajadzīgi kā lulu amelu, primitīvi strādnieki, teikts šumeru radīšanas mītā "Teiksma par Atrahasisu". Cilvēks tika radīts kā dievu vergs, lai apūdeņotu, apsētu un novāktu viņu laukus, būvētu tempļus. Tie bija anunnaku mājokļi, kur viņi ieradās un uzturējās, lai ievāktu savu dzimtcilvēku darba augļus. Templis, kā, piemēram, manis pieminētais Eridu zikurāts, bija vēstniecības un pils, bankas un universitātes mistrojums. Vienalga, vai tas bija tikai divstāvu kā Enki templis Eridu, vai 91 m augsts kā slavenais Bābeles tornis, Babilonas zikurāts, pamatprincips vienmēr bija nemainīgs.
Tikai priesteri un ķēniņš drīkstēja ieiet tempļa tornī un, protams, arī slavenās, bagātīgi izgreznojušās un iesmaržojušās tempļa prostitūtas. Viesojoties templī, dievs varēja naktij izvēlēties vienu no skaistākajām pilsētas meitenēm. Šādi ekskluzīvi apartamenti atradās arī pēdējā un visievērojamākajā zikurātā, Bābeles tornī. 3000 gadu vēlāk, apmeklējot pilsētu pie Eifratas; to apbrīnojis sengrieķu vēsturnieks Hērodots (500 - 424 pirms Kristus).
"Svētnīcas (tempļa) vidū uzcelts pamatīgs tornis, vienu stadiju (aptuveni 185 m)garš un vienu stadiju plats, un uz šā torņa atrodas vēl viens tornis, uz tā nākamais un tā tālāk līdz astoņiem torņiem. So torņu ārpusē ierīkotas kāpnes, pa kurām kāpt augšup, un, kad ir uzkāpts līdz vidum, tur atrodas atpūtas vieta ar sēdekļiem. Uz augšējā torņa atrodas liels templis, un šajā templī ir liela gīdta, pārklāta ar skaistām segām, un tās priekšā zelta galds. Taču templī nav neviena dieva tēla. Naktīs šeit nedrīkst uzturēties neviens cilvēks, izņemot vienu sievieti, ko no visām zemes sievietēm izvēlējies dievs. Tā stāsta lialdieši, kas ir šī dieva priesteri. Sie priesteri stāsta arī… dievs pats attiecīgajā brīdī ienākot templī un guļot uz kušetes… Bet, kad dievs ierodas, sieviete pa nakti tiek ar viņu ieslēgta."
Arī no babiloniešu eposa par Marduku izriet, ka tempļi sākotnēji kalpojuši dievu svītai. Šajā sacerējumā dievs saviem debesu kolēģiem saka:
"Kad jūs no debesīm nokāpsiet uz sapulci, jūs pa nakti uzņems atpūtas vieta.
Es to nosaukšu par Babilonu, dievu vārtiem."
Šīs gluži fiziskās attiecības ar dieviem bija mezopotā- miešu kultūras spēka avots. Viņu lielie varoņi, pirmām kārtām jau Gilgamešs, kurš meklēja nemirstību, bija šo attiecību rezultātā radušies bērni. Dievu dēli jeb pusdievi bija apveltīti ar pārcilvēcisku spēku un spējām. Pat Bībelē, 1. Mozus grāmatā Genesis, vēl saglabājušās atmiņas par šo laiku, kā to varam lasīt 6. nodaļā:
"Un notika, ka cilvčki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas.
Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma par sievām, kas tiem labāk patika… Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu."