Nipūrā un Enki pilsēta Eridu spēlēja vairs tikai pakārtotu lomu. Kareivīgie ķēniņi vairs negribēja klausīt priesterus, kuri vēl joprojām jautāja pēc padoma me. Dievi gan bija nolēmuši nodot me cilvēkiem, lai pakāpeniski atbrīvotu viņu patstāvību, taču tas, ko ļaudīm tagad nācās pārdzīvot, apdraudēja šos plānus daudz nopietnāk nekā nefilimu patvaļības. Dievu zeme Sumera atradās stagnācijas fāzē. Pēc tam sekoja pašapmierinātība un dekadence. Šumeru kultūras senās vērtības un zināšanas varēja glābt tikai jauns sākums.
Par šādu jaunu sākumu tika izvēlēts Ibruums - Enlila priesteris no Nipūras vai Nibruki. Ibruums bija cēlies no senas priesteru dinastijas, kuru Enmeduranki bija nodibinājis vēl pirms lielajiem plūdiem. Viņa tēvs Tera bija pavēlnieks me vai terafimiem, kā tos sauca semītu valodā, kas kopš akadiešu valdīšanas laikiem bija kļuvusi par otro valodu Divupē. Savam dēlam viņš jau agri bija nodevis zināšanas par slepeno mākslu runāt ar dieviem. Vēlākajos gados viņu dēvējuši arī par orākulu priesteri. Taču šāda veida divinācija (nākotnes pareģošana) būtu bijusi tikpat mistiska kā telefona lietošana šajā laikā. Tera prata vienīgi pareizi izmantot me.
Stāsts par patriarhu Abraāmu ir pārmantots tādā formā, kas sastāv no daudziem pārpratumiem un no tiem izrietošiem absurdiem. Lasot šo stāstu 1. Mozus grāmatas 12. nodaļā, viegli varētu rasties iespaids, ka runa ir vienkārši par ganu, kas sekojis kādai vīzijai. Tikai iedziļinoties senākos, daļēji pat laikabiedru ziņojumos, atklājas viņa misijas fons, kas ved atpakaļ pie "čukstošajiem akmeņiem".
Rindas Vecajā derībā, kas veltītas Abraāmam, neatstāj nekādas šaubas, ka viņš dzīvojis 3. Ūras dinastijas (2167- 2059 pirms Kristus) beigu posmā. Patriarha dzīves datus vislabāk var aprēķināt pēc ļoti rūpīgās Bībeles hronoloģijas. Atskaites punkts ir Zālamana tempļa pamatakmens ielikšana aptuveni 970. gadā pirms Kristus. Tas notika "četri simti astoņdesmitajā gadā pēc Izraēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes"(l. Ķēniņu 6:1), kas ir datējama ar 1450. gadu pirms Kristus, kas sakrīt ar faraona Tutmosa III valdīšanas laiku, kura despotiskā personība labi atbilst Bībeles faraonam. "Izraēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija četri simti trīsdesmit gadi," tālāk teikts Bībelē (2. Mozus 12:40), sākot ar Jēkaba ierašanos aptuveni 1880. gadā pirms Kristus, kad pie Nīlas valdīja "ganu ķēniņi" semīti hiksi. Kad viņa dēls Jāzeps atveda viņu uz "Ēģiptes zemi", Jēkabam bija "simts trīsdesmit" gadu (1. Mozus 47:9), tātad viņš dzimis aptuveni 1010. gadā pirms Kristus. Kad Jēkabs ieraudzīja dienas gaismu, viņa tēvs īzaks bija 60 gadus vecs, tādējādi viņa dzimšanu mēs varam datēt ar 2070. gadu pirms Kristus. Toreiz Abraā- mam jau bija 100 gadu, tātad viņš dzimis 2170. gadā pirms Kristus un pametis Divupi 2095. gadā pirms Kristus. Tas bija ķēniņa Amarsina no Ūras (2101-2093 pirms Kristus) valdīšanas laikā, gluži kā teikts Bībelē, kur viņš nosaukts par Sineāras (Šumeras) ķēniņu Amrafelu: "Un tas notika Sineāras ķēniņa Amrafela, Ēlasara ķēniņa Arijoha, Ēlamas ķēniņa Kedorlaomera un Tidala, tautu ķēniņa, dienās." (1. Mozus 14:1).
Bībeles hronoloģiju varētu uzskatīt par brīvi traktētu, mītisku vai kabalistiskas skaitļu simbolikas pārplūdinātu, taču pārsteidz precizitāte, ar kādu mēs nonākam pie gadaskaitļa tieši tā ķēniņa valdīšanas laikā, kas nepārprotami nosaukts par Abraāma laikabiedru. Tas apstiprina aizdomas, ka Bībeles pirmās grāmatas patiešām ir kādas ļoti senas tautas rūpīgi vesta hronika, nevis mitoloģija. Visādā ziņā liels skaits laikabiedru dokumentu apstiprina Abraāma misijas vēsturiskos ietvarus, kā to mums pasniedz 1. Mozus grāmata Genesis.
Britu muzeja augstajās ar koku apšūtajās telpās savu lielo atklājumu izdarīja Teofils Pinčs. Viņam, kas pārvaldīja virkni seno semītu valodu, tika nodota kaudze noputējušu un daļēji sairušu māla plāksnīšu, kuras pavisam nesen bija atraduši britu arheologi un nosūtījuši uz Angliju. Tas bija atrastas Babi- lonas drupās - kādreizējā metropolē pie Eifratas, kas 500 gadu bija pasaules varas centrs.
"Lielā Bābele" vēl Jēzus un viņa apustuļu laikā bija simbols neierobežotai varai, taču arī neiegrožotiem netikumiem un izvirtībai. Par šo "pilsētu māti" vēl joprojām liecina varenu mūru drupas. Šie mūri kādreiz bijuši tik biezi, ka pa tiem varēts braukt ar četru zirgu vilktiem kaujas ratiem. Saglabājušies vēl arī varenā Bābeles torņa pamati. Šis Marduka zikurāts, kas sniedzās līdz mākoņiem, vēl šodien kalpo par cilvēku augstprātības simbolu. Šeit, pie Bābeles upēm, neskaitāmiem kanāliem, kas atvadīti no Eifratas un apūdeņoja līdzenumu, ebreji vadīja rūgtos gūstniecības gadus, sapņojot par savu Cionu, kas atradās viņiem nesasniedzamā tālumā.
Par savu uzplaukumu Babilonija varēja pateikties kādam ģeniālam un mērķtiecīgam 18. gadsimta pirms Kristus valdniekam, harismatiskajam Hammurapi. Kā savulaik Sargons no Akadas, arī Hammurapi iekaroja vienu pilsētu pēc otras, līdz viņa impērija pletās no Eridu dienvidos līdz Mari šodienas Irākas ziemeļrietumos. Pēc tam vajadzēja nostiprināt valsti. Viņa instruments bija tiesības, viens likums visai impērijai, kas nostādīja vienādā stāvoklī visus pavalstniekus un padarīja taisnīgumu pārvārās pamatu. Savā likumu kodeksā, kolonnā ar rīkojumiem, ko viņš lika uzstādīt visās pilsētās, Hammurapi slavināja sevi, teikdams, ka ir saistīts ar visiem impērijas dieviem un ir atjaunojis viņu tempļus. Savu pavalstnieku sirdis viņš galīgi iekaroja ar to, ka lika atjaunot un paplašināt tik ilgi novārtā atstāto šumeru kanālu sistēmu. 'Iada valdnieka pakļautībā, kas garantēja labklājību, tirdzniecību, vienlīdzību un tiesības, ko tik nežēlīgi bija postījis viņa priekšgājējs, varēja dzīvot.
Hammurapi uzskatāms arī par modernās diplomātijas radītāju. Viņa korespondence, kas gadsimtiem ilgi glabājās Larsā un Babilonā, liecina par ilgām un pacietīgām sarunām, kuras viņš vedis ar kaimiņu tautām, bet kas tomēr 29. viņa valdīšanas gadā neļāva izvairīties no kara. Valstu koalīcija no tagadējās Irānas augstkalnes teritorijas devās pret Babiloniju - un tika iznīcinoši sakauta. Šīs korespondences paliekas tagad turēja rokā Teofils Pinčs. Rindu pēc rindas viņš aizrautīgi lasīja babiloniešu ķīļrakstu, līdz uzdūrās vārdam, kas viņam bija pazīstams no Bībeles: Kudurlaghamars, kas skanēja ļoti līdzīgi Kedarlaomeram, Elamas ķēniņam. Pavirši lasot, Kedarlaomeru varētu uzskatīt par Hammurapi laikabiedru. Drīz pēc tam kad Pinčs bija publicējis savu sensacionālo Hammurapi plāksnīšu tulkojumu, vairāki Bībeles pētnieki secināja, ka Abraāms esot dzīvojis 18. gadsimtā pirms Kīistus un vēsturiskais "Sineāras ķēniņš Amrafels" bijis Hammurapi, nevis Amarsins. Taču Hammurapi rakstīja nevis Kedarlaomeram kā laikabiedram, bet gan tikai atsaucās uz viņu. Viņš pārmeta Sinidinnam, Larsas ķēniņam, ka viņa pilsētas dievietes atstātas novārtā kopš "Langhamara laikiem". Līdz ar to Pinčs bija ieguvis atslēgu Bībeles tradīcijas apstiprināšanai. Ja Kedarlaomers patiešām bijis Larsas valdnieks ilgi pirms Hammurapi, viņš varēja būt tikai tas "elamiešu augstmanis", kurš 2127. gadā pirms Kristus izprecināja savu meitu Ūras 3. dinastijas ķēniņam Šulgi. Kā skaidri teikts šumeru tekstos, viņš tai pūrā deva Larsas pilsētu. Elama par to revanšējās ķēniņam Šulgi ar karaspēku, ko komandēja ari Šulgi tiešais pēctecis Amarsins, kad tas devās pret Kanaānu.