Ostina Henrija Leijarda Nīnives bibliotēkā atrastajās rakstu plāksnītēs nedatētā asīriešu tulkojuma tekstā tāpat minēts kāds Kudurlaghamars, Elamas zemes ķēniņš, taču ne saistībā ar Hammurapi. Tā vietā šeit parādās "ķēniņš Eri- Aku", kura vārds nenozīmē neko citu kā Larsas pilsētas "dieva Aka kalps". Kudurlaghamars, kurš, apprecot Šulgi meitu, bija kļuvis par šumeru sabiedroto, viņu esot iecēlis par pilsētas gubernatoru, kas tam, protams, maksāja meslus. Viņā nav grūti atpazīt Bībeles "Ēlasara ķēniņu Arijohu". "Tidala, tautu ķēniņa", gadījumā runa laikam gan ir par Tudgulu, kas plāksnītēs nosaukts par to kalnu ordu vadītāju, kas kopš seniem laikiem skaitījās Elamas sabiedrotās. Identifikāciju viennozīmīgu padara fakts, ka tikai vienā vienīgā laika periodā Elama un Šumera bija sabiedrotās, un tieši šajā laikā valdīja Bībelē minētie ķēniņi. Amarsins, "kurš redzējis Sinu", nosaukts pēc Nannarsina, Ūras mēness dieva, Enlila mīļākā dēla parauga. Ta laika sarunvalodā viņu dēvēja ari vienkārši par "Palu", "dēlu", tā ka nav jābrīnās, kā no Amar- sina izveidojās Amarpals, Bībeles Amrafels. Amarsina karagājiens nolika viņa valdīšanas pēdējos divos gados (2095-2093 pirms Kristus), no tā viņš vairs nav atgriezies savā dzimtenē. Par viņa karagājiena pēdējo gadu Amarsina hronikā rakstīts, ka "tika sagrābts Ibruuma aitu gana dzīvoklis", ar ko domāta visa Kanaāna. Kurš gan cits, ja ne Abraāms/Ibrāhīms, varētu būt šis Ibruums? Atbilstība ir pārliecinoša, jo šis notikums atspoguļots 1. Mozus grāmatas 14. nodaļā. Abraāms uzzināja, ka Amarsina koalīcija izlaupījusi Sodomas pilsētu, kur dzīvoja viņa brāļadēls Lots. Tad Abraāms savāca savu "karaspēku" - no 318 vīriem sastāvošu miniarmiju, kā to varam lasīt Bībelē - un uzsāka pakaļdzīšanos. Netālu no Damaskas viņš uzsāka kauju - un izcīnīja uzvaru pār Kedar- Iaomera elamiešu vienībām: "Un viņš atguva visu mantību un arī Lotu, savu radinieku, līdz ar tā īpašumu, kā arī sievām un ļaudīm", kas acīmredzot bija aizvesti verdzībā. Taču, līdzko viņš bija atgriezies, "Sodomas ķēniņš gāja tam pretim", acīmredzot, lai nekavējoties atņemtu viņam laupījumu. Tikai Salemas priesterķēniņam Melhisedekam izdevās novērst konfliktu, un laupījums tika sadalīts taisnīgi.
Karagājiens atspoguļots arī vēlākos babiloniešu tekstos, visās detaļās attēlots, kā Eriaks (Arijohs) uzbrūk Šebai (Beer- šebai) un Tudgula (Tidals) "ar savu zobenu nokāvis Gazas dēlus". Vispirms viņš uzbruka cietoksnim "kalnzemē", toreiz Rabatumai, tad devās uz Nāves jūru ieņemt Durmailani. Taču tur, kā skaidri pateikts, "viņam ceļā stājās priestera dēls, ko bija iesvaidījuši dievi, un novērsa izpostīšanu". "Ibruums", "priestera dēls", bija Abraāms, ko vēl šodien arābi sauc par Ibrāhīmu, orākulpriestera Teras dēls.
Par vienu nav šaubu: tajā pašā gadā kad "Amrafels"/ Amarsins, 2095. gadā pirms Kristus, arī Abraāms no Harānas devās uz zemes ziemeļiem. Karagājiens acīmredzot bija zīme, uz ko patriarhs gaidīja, lai uzsāktu savu misiju. Jau dažus gadus iepriekš, sekojot savam aicinājumam, viņš kopā ar savu tēvu Teru bija pametis ķēniņzemi Ūru, devies uz ziemeļiem, uz Harānu, lai būtu sagatavojies, kad pienāks viņa diena. Abraāms bija kas vairāk nekā tikai gans vai priestera dēls. Viņš vadīja cilti, dinastiju, varbūt grupu Enlilam uzticīgu Nipūras iedzīvotāju, kas sekoja sava dieva aicinājumam un pameta Svēto pilsētu, lai apmestos jaunā, apsolītā zemē. Kopš tā laika viņi sevi dēvēja par "ibri" vai "ibru", no kā cēlies vārds "ebreji", kas atvasināts no pilsētas Nibruki nosaukuma. Savu dievu Abraāms sauca par Ēlu. Šajā vārdā nav grūti saklausīt vārda "Enlils" akadiešu versiju, kas skanēja "ii", "iii" vai "ilulu". Ebreju kalendārā šodien rakstāms skaitlis 5760, tas sākas no 3761. gada pirms Kristus, "kad sākās gadu skaitīšana": tas ir gads, kad Nipūrā tika ieviests kalendārs.
To, ka Abraāms uz Svēto zemi nedevās vienkārši kā privātpersona, apstiprina arī pirmskristiānisma laika sīriešu vēsturnieks no Damaskas Nikolauss, kurš viņu saucis par ķēniņu un karavadoni, konstatējot: "Damaskā valdīja Ābrams, kurš tur ar karaspēku atnāca no haldiešu zemes augšpus Babilonijas." Taču viņš bija daudz kas vairāk nekā patriarhs, karavadonis un priesterķēniņš: viņš bija zinošs, viņš sazinājās ar dieviem. "Svēto gadu grāmatā" par viņu teikts: "Viņš uzauga haldiešu Ūrā, un tēvs iemācīja viņam haldiešu gudrības, orākulu mākslu un astroloģiju pēc debesu zīmēm."
Abraāma noslēpuma atslēga slēpjas viņa tēva, orākul- priestera Tera, vārdā. "Tera" bija tas, kas strādāja ar "tera- fimu". "Terafims" nozīmē "dzīvei atmodināts gars" un cēlies no šumeru "tirhu", burtiski: "ierīce maģiskiem mērķiem". Terafims bija orākulu elks, kas atbildēja uz jautājumiem. Balstoties uz antīkajiem aprakstiem, var pieņemt, ka to aktivizēja "čukstošais akmens" tā iekšienē. Vismaz tā to apraksta ebreju gudrais Maimonīds, senu slepenu tekstu un tradīciju labs pazinējs, kurš dzīvoja 12. gadsimtā.
Terafima pielūdzēji apgalvo, ka tad, kad zvaigžņu gaisma piepilda izveidoto statuju,
tā stājas sakaros ar šo
tālo zvaigžņu saprātu uti
planētām, kas šo statuju
izmanto kā instrumentu.
Šādā veidā terafimi iemāca cilvēkiem
daudzas noderīgas mākslas un
zinātnes.
Varētu pieņemt, ka Abraāms ar savu Dievu sarunājās ar šāda "terafima" palīdzību. "Svēto gadu grāmatā" aprakstīta pirmā diena, kad viņš dzirdēja Dieva balsi, kas viņu uzrunāja no čukstošā akmens:
"Un Kungs tas Dievs runāja uz mani: "Atdari viņa muti un viņa ausis, tā lai viņš dzirdētu un varētu runāt, kas tika atklāts un izzuda no cilvēkdēlu mutēm kopš notikuma dienas."
Kopš šī acumirkļa viņam tika atklāti visi zināšanu avoti: "Un viņš ņēma sava tēva grāmatas un kopēja tās. Un pēc tam viņš sāka tās studēt. Un es liku viņam saprast visu, ko viņš nesaprata. Un viņš studēja tās sešus lietus mēnešus."
Ar savām zināšanām un gudrību Abraāms bija slavens visā antīkajā pasaulē. Pirmskristiānisma laika babiloniešu vēsturnieks Bēross par viņu rakstīja: "Desmitajā paaudzē pēc grēku plūdiem haldiešiem bija kāds taisnīgs un ievērojams vīrs, kas bija pieredzējis debesu zinībās." 1. gadsimta ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs viņu uzskatīja pat par otru Enohu un apgalvoja, ka neilgās viesošanās laikā faraonu zemē viņš kļuvis par ēģiptiešu skolotāju: "Viņš mācīja tiem aritmētiku un zvaigžņu zinības, zinātnes, kas pirms viņa ierašanās tiem bija pilnīgi svešas, jo tās no haldiešiem nonāca pie ēģiptiešiem un no turienes pie grieķiem." Pat ja teikts ar pārspīlējumiem, tas parāda, kāds respekts antīkajiem cilvēkiem bija pret vīru, kam bija lemts kļūt par veselas tautas iedibinātāju un ciltstēvu trim pasaules reliģijām: jūdaismam, kristiānismam un islāmam, pie kurām - pat par spīti savstarpējai sašķeltībai un naidīgumam - kopā ņemot, pieder puse pasaules iedzīvotāju.
Dāņu ceļotājs un rakstnieks Arne Falks-Ronne savā grāmatā "Pa Abraāma pēdām" apraksta kādu sastapšanos pie Ūras drupām. Tur, Eifratas krastos, viņš sastapa zemnieku Khasimu, ticīgu musulmani, kas nekad nebija apmeklējis skolu un bija analfabēts. Neraugoties uz to, Khasims zināja senos nostāstus, kas tika nodoti tālāk no paaudzes paaudzē. Pārsteigtajam dānim viņš pastāstīja, ka viņa priekštečiem visas viņu zināšanas bijušas "no dieviem". "Vai tu domā Allāhu?" Falks-Ronne apmulsis jautāja. "Vai tu nepiederi pie islama ticīgajiem brāļiem?" - "Jā, esmu muhamedānis," atbildēja Khasims, "taču Allāhs ir tikai viens no vārdiem tiem dieviem, kas atnāca no debesīm, atnesa savus dzīves likumus un deva mums mērķus un plānu, kā tos sasniegt."