Un tad nolika brīnums. Naktī no debesīm tiešām nolaidās uzaicinātais eņģelis, paķēra šos septiņus akmeņus un iesvieda jūras dzelmē. Bet to vietā nolika divpadsmit citus akmeņus, uz katra no tiem bija uzrakstīts kādas Izraēla cilts vārds…
"Un Kenass no rīta piecēlās un atrada šos divpadsmit akmeņus kalna galotnē, kur viņš pats iepriekš bija nolicis septiņus. Un to gravējums pēc formas bija kā acs. Un pirmais akmens, uz kura bija Rūbena vārds, bija kā sarders. Bet otrais bija izgriezts no ziloņkaula, un uz tā bija uzrakstīts Simeona cilts vārds, un tas šķita kā topāzs. Uz trešā akmens, kas bija kā smaragds, rotājās Levija cilts vārds. Ceturtais akmens, uz kura bija iegravēts Jūdas vārds, bija kristāls kā sarkanais granāts. Piektais akmens bija smaragds, uz tā bija iegravēts: "Isašāra cilts", un tas bija safīra krāsā. Gravējums uz sestā akmens (kā hrizoprazs), kurš bija lāsumains, skanēja "Zebu- lona cilts", un tas bija kā jaspiss. Septītais akmens bija kā dzelmju ūdeņi, un uz tā bija uzrakstīts Dana cilts vārds. Astotais akmens bija izgriezts no dimanta, un uz tā bija Naftaļa cilts vārds, tas bija kā ametists. Devītais akmens bija no Ofīra kalna, uz tā bija uzraksts "Gada cilts", un tas bija kā ahāts. Desmitā akmens gravējums bija izdobts, tas izskatījās kā akmens no Temanas, un uz tā bija rakstīts "Ašera cilts", un tas bija hrizolīts. Vienpadsmitais akmens nāca no Libānas, parakstīts ar Jāzepa vārdu, un tas bija kā berils. Un uz divpadsmitā akmens, izgriezta no Cionas augstienēm, bija uzraksts "Benjamina cilts", un tas bija kā onikss. Un Dievs runāja uz Kenasu: "Ņem šos akmeņus un liec tos derības šķirstā kopā ar derības plāksnītēm, kuras Es Mozum iedevu Horeba kalnā; un tie tur paliks līdz Zālamana dienām, kurš manā vārdā cels namu."*
Un tā jaunā izraēliešu nācija bija ieguvusi jaunus me. Tie tika ievietoti noslēpumainajā derības šķirstā, kura projektu Mozum Horeba kalnā (Sinajā) nodiktēja pats Dievs. Dievs tomēr arī brīdināja Kenasu: čukstošie akmeņi piederēšot viņa tautai tikai tik ilgi, kamēr tā dzīvos pēc viņa baušļiem un būs gatava sekot viņa likumiem: "Kad manas tautas grēki sasniegs pilnu mēru un ienaidnieki gūs varu pār manu namu, es paņemšu šos akmeņus un iepriekšējos akmeņus kopā ar plāksnītēm un nogādāšu tos vietā, no kurienes tie paņemti laika pirmsākumā. Un tur tie paliks, līdz es atkal atcerēšos par pasauli…"
Un Kenass cēlās un darīja, kā viņam tika pavēlēts. Viņš pacēla akmeņus no vietas, kur tos bija nolicis eņģelis, un
' Citāts no: Pscido-Filona, 25.-26. nod. Pēc: James H. Charlesivortli: Tlic Old Testament Pseudoepigraplm. 336.-338. lpp.
citu pēc cita ienesa saiešanas teltī, kur glabājās derības šķirsts. "Un, kad viņš tos paņēma, bija tā, it kā no tiem izstarotu saules gaisma un zeme no to gaismas iekvēlotos. Un Kenass ielika tos tā Kunga derības šķirstā, kā viņam bija pavēlēts, un tur tie atrodas līdz pat šai dienai…"
Svētais Grāls
Merlins bija sasniedzis mērķi. Sava aizbilstamā Artura valsti, kas bija izveidojusies pēc jukām Anglijā, beidzoties romiešu kundzībai, viņš bija konsolidējis tiktāl, ka tā spēja atvairīt anglosakšu uzbrukumu. Lai no Kamelotas izveidotu zemes analogu debesu Jeruzalemei, tagad pietrūka tikai viena - me, svētā akmens, zemes saiknes ar Dieva gribu. Un tā sākās Svētā Grāla meklējumi, ko gadsimtiem vēlāk dučiem viduslaiku dzejnieku izmantoja par bruņinieku romānu pamatu.
Vairumam viduslaiku cilvēku "Svētais Grāls" nozīmēja kausu, kuru Jēzus bija svētījis Svētā vakarēdiena laikā, no kura viņš bija dzēris vīnu, kas kopš tā brīža uz visiem laikiem kļuva par viņa asiņu simbolu - vīns, kas pēc katoļu uzskatiem Svētās mesas upura laikā mistiskā veidā transformējas par asinīm. Saskaņā ar leģendu, pēc sišanas krustā Arimatijas Jāzeps, kurš Jēzum vēlāk pat atvēlēja savas kapenes, tieši šajā kausā savācis dārgās asinis, kas tecēja pa Nācarieša sāniem, ko ar savu šķēpu bija caurdūris leģionārs. Tālāk teikts, ka Jāzeps esot bijis tirgotājs, kas no Kornvolas importējis cinku. Tāpēc Dienvidanglija kļuva par zemi, kur viņš meklēja patvērumu, kad pēc Jēzus uzbraukšanas debesīs Jāzepu sāka vajāt ebreju augstie priesteri. Svēto kausu viņš esot paņēmis līdzi un tam par godu uzcēlis kapelu Avalonas salā, ķeltu vissvētākajā vietā, tur, kur šodien atrodas Glāstonberi - ezoteriķu Meka.
Šī populārā leģenda vēl šodien tiek stāstīta Anglijas dienvidrietumos, un mistiskā gaisotne burvīgajā pilsētiņā, kuras centrā kā atgādinājums paceļas karaļa Heinriha VIII sagrautās abatijas drupas, it kā pasvītro šīs leģendas nozīmīgumu, kaut ari katram ir skaidrs, ka tā nevar būt patiesa. Svētā vakarēdiena "īstais kauss", trauks no tumši sarkana karneola, kura izcelsme neapšaubāmi meklējama romiešu laikos, no 8. gadsimta tiek pielūgts Spānijā. Šo kausu personīgi uz Romu esot aizvedis Svētais Pēteris, un pirms imperatora Valeriāna uzsāktās kristiešu vajāšanas 258. gadā pāvests Siksts II to esot uzticējis savam diakonam Laurentijam, spānim no Veskas, kurš to paslēpis savā dzimtajā vietā. Šeit tas glabājās līdz pat mauru invāzijai 718. gadā un tad tika pārvests uz kalna virsotnē uzcelto Sanhuana de la Penjas klosteri. 1399. gadā kauss nonāca Saragosā un kopš 1424. gada atrodas Valensijas katedrālē, kur tam ierādīta atsevišķa kapela.
Merlins zināja, ka ne dārgais karneola kauss, ne trauks no parasta koka nelielajā Glāstonberi baznīciņā nav Svētais Grāls. Varbūt burvi, šo pēdējo senas pagānu ticības priesteri, tikai pārsteidza kristiešu simbolika. Proti, viņš zināja, ka īstais Grāls bija akmens, kas sensenos laikos atvests uz Zemi.
Ari "Parsifala" autors Volframs fon Ešenbahs to aprakstīja tieši tā, kad pēc vairākiem gadsimtiem centās attīrīt stāstu par Grālu no visiem pārpratumiem un to apvijošo leģendu tīmekļa. Viņa vēstījums par Svēto Grālu un bruņiniekiem, kas to apsargāja, sākas ar vārdiem:
Es gribu jums paziņot, no kā jūs dzīvojat:
jūs dzīvojat no kāda akmens,
kas ir ļoti tīra veida.
Tā kā jūs to nepazīstat,
tas šeit ir jānosauc.
To sauc Lapsit exillis.
Akmens tiek saukts arī par Grālu.
Lapsit acīmredzot ir latīņu vārda lapis (akmens) sagrozījums. Tāpēc filologi lapsit exillis tulko kā lapis exulis ("tālu no dzimtenes esošs akmens"), arī kā lapis ex stcllis ("akmens no zvaigznēm") vai lapis lapsus ex illis stellis ("akmens, kas nācis no tām zvaigznēm"). Varētu būt runa par smaragdu, kas izkrita no Lucifera kroņa, kad ercenģelis Miķelis viņu sodīja un pazudināja. Rūpīgāk aplūkojot, var saskatīt, ka šīs leģendas izcelsme meklējama šumeru mītā par Zu, kurš bija nozadzis me no Enlila Ekura un kuru tāpēc iznīcinoši sakāva un gāza no viņa kalnu mītnes dieva dēls Ninurta. Kādā Senās Ēģiptes 3. gadsimta gnostiķu tekstā teikts, ka maģiskais akmens radies no Lucifera "zobena no zaļas uguns", kad Miķelis viņam to izsitis no rokām. "Tas šķērsoja… telpu un zaudēja savu spēku un gaismu… tas kļuva blīvāks un blīvāks. Beidzot tas kļuva par akmeni, brīnišķīgu kausa formas smaragdu, un tas nokrita uz Zemes virsmas… tas bija zobens un kļuva par dzeramo trauku."
No kurienes Volframs fon Ešenbahs (1170-1220) ieguva šīs zināšanas? Savā "Parsifalā" viņš stāsta, ka "viņa avots" bijis Gijo de Provēns, daudz ceļojis 12. gadsimta franču dzejnieks. Būdams trubadūrs, Gijo rakstīja mīlas dziesmas, pret baznīcu vērstus pamfletus, slavinājumus templiešu ordenim un bruņiniekiem, neskaitāmus satīriskus dzejoļus. Viņš devās cauri Spānijai, kā svētceļnieks apmeklēja Jeruzalemi, pirms to atkal bija iekarojuši saracēņi, un kādu laiku dzīvoja Fridriha Barbarosas pilī, kur viņu, domājams, 1184. gadā Vasarsvētku bruņinieku spēļu laikā Maincā sastapa Volframs fon Ešenbahs. Tur viņš savam vācu skolniekam uzticēja stāstu, ko dažus gadus iepriekš bija izstāstījis Kretjēnam de Truā (1140-1190). Pēdējais uz šī pamata 1174. gadā radīja savu "Persevalu", stāsta par Grālu pirmo versiju. Acīmredzot Gijo ir bijis ārkārtīgi neapmierināts ar rezultātu un tāpēc lūdzis Volframam uzrakstīt patieso stāstu par debesu akmeni. Kas īsti Gijo nav paticis "Persevalā", parāda salīdzinājums ar Volframa versiju. Ja Kretjēna de Truā Grāls ir ar dārgakmeņiem rotāts kauss, līdzīgs Svētā vakarēdiena traukam, Volframa versijā tas ir akmens.