Kio, labi pazīstamais meistars,
atrada pie Toledo pamestu
pirmizdevumu pagānu rakstā.
Vispirms viņam bija jāiemācās
šīs rakstības ābece
un arī melnā māksla.
Viņam palīdzēja tas, ka viņš bija kristīts,
citādi šī teiksma vēl šodien nebūtu izdzirdēta.
Nekādas pagānu gudrības mums nepalīdzētu
uzzināt par Grāla būtību,
tikt iekšā tā noslēpumos.
Mauru Andalūzija toreiz bija sava veida apsolītā zeme Eiropā. Arābu ietekmē tur bija radušās plaukstošas pilsētas, kas drīz vien kļuva par zināšanu centriem. Kamēr Francijā nebija ielu seguma un kājāmgājēji, kā ari zirgu pajūgi pat neliela lietus laikā grima līdz ceļiem dubļos, Spānijā viss bija citādi. Toledo un Kordovā ielas bija bruģētas un naktīs tika apgaismotas. Peldbaseini un pirtis ielūdza atslābināties, plauka tirdzniecība ar dārgiem audumiem, smalkiem stikla izstrādājumiem, rotaslietām un garšvielām no austrumiem. Sava laika visizglītotākie vīri pasniedza skolās un bibliotēkās studēja sensenus rakstus. Arābu musulmaņi turklāt bija tolerantāki par krusta karos fanatizētajiem kristiešiem. Viņu pilsētās drīz vien brīvi jutās ari ebreji un uzcēla tur lepnas sinagogas un Toras skolas. Gudri rabīni pēc kabalas mācīja ebreju slepeno mācību. Gudrākais starp viņiem bija Maimo- nīds (1135-1204), kurš vēl zināja, kā lietot terafimu, ko varētu uzskatīt par pierādījumu tam, ka daži rabīni joprojām bija saglabājuši dzīvas zināšanas par "čukstošajiem akmeņiem". Iespējams, ka tās pat tikušas izmantotas. Pāvests Silvestrs II (999-1003), izglītots benediktietis no Francijas, kurš droši ievadīja baznīcu otrajā gadu tūkstotī, apgalvoja, ka esot no Spānijas atvedis "runājošu galvu", kas uz visiem jautājumiem atbildējusi ar "jā" vai "nē". Ja pat pāvestu grāmatā Liber pontificalis viņš aprakstīts kā astrologs, nekromants (mirušo, respektīvi, garu izsaucējs) un burvis, var uzskatīt, ka šajā stāstā jābūt racionālam kodolam. To varētu uzskatīt arī par pierādījumu ciešu garīgu kontaktu pastāvēšanai starp rabīnu gudrajiem un eiropiešu ordeņa eliti. Jautāts par galvas noslēpumu, Silvestrs II kategoriski noliedza pārmetumus, ka tas varētu būt velna roku darbs. Pāvests paskaidroja, ka drīzāk runa esot par "sava veida automātu, kas darbojas pēc rēķināšanas sistēmas ar diviem skaitļiem". (Gluži kā binārajā sistēmā strādājošs dators.)
Arī dominikāņu mūkam Albertusam Magnusam (1200- 1280) no Lauingenes, kuru laikabiedri godāja par Doctor uni- versalis, esot piederējis kāds "terafims", metāla galva, kā tiek apgalvots. Šis terafims spējis runāt, un Albertuss Magnuss varējis no tā uzzināt visapslēptākās lietas un visu, ko vien vēlējies zināt. Šo metāla galvu viņš turējis paslēptu aiz priekškara savā mūka cellē dominikāņu klosteri pie Ķelnes un savam tuvākajam skolniekam Akvīnas Tomam bija aizliedzis pacelt šo priekškaru. Taču saskaņā ar ķelniešu leģendu Toms reiz apmeklējis meistaru viņa prombūtnes laikā. Neraugoties uz aizliegumu, viņš, ziņkārības dzīts, pacēlis priekškaru. Tur uz postamenta atradusies metāla galva, kas negaidīti sākusi "runāt" kādā svešā valodā. Toms izbailēs sastindzis. Uz kādu brīdi viņa ticība gudrajam skolotājam bijusi pilnīgi satricināta, viņš esot bijis pārliecināts, ka Albertuss noslēdzis līgumu ar pašu nelabo. Tas, ko viņš redzēja, bija velna darbs, un kā dievbijīgs vīrs viņš zināja, kas jādara. Viņš paķēra nūju, ko viņa skolotājs bieži izmantoja par spieķi, un sita tik ilgi, līdz veidojums sadragāts nokrita zemē un neizdeva vairs ne skaņas. Šajā brīdī cellē ienāca mūks. Viņš sastinga kā zibens ķerts. Bezspēcīgās dusmās viņš kliedza: "Tom! Tu esi iznīcinājis darbu, pie kā es biju strādājis trīsdesmit garus gadus!"
Viegli iedomāties, no kurienes nāca Albertusa Magnusa zināšanas par terafimu. Gan teologi, gan filozofi apstiprina, ka Albertusa Magnusa un Akvīnas Toma filozofiju nepārprotami ietekmējusi Maimonīda mācība. Pateicoties šim ebrejam, ir zināmi precīzi dati par terafimu funkcionēšanas veidu. Taču šķiet, ka šis avots bijis zināms ari pazīstamajam rabīnam jehudam ben Bezalelam (1520-1609), respektīvi, rabīnam Lēvam no Prāgas, jo tieši viņš taču radīja golemu.
Mūsu priekšstatos, ko iespaidojusi tāda paša nosaukuma divdesmito gadu mēmā filma, kā ari Egona Ervina Kiša slavenā reportāža "Golema meklējumos", golems ir neveikls milzīgs frankenšteinisks robots, kas, visu sadragājot, rīta miglā brien pa Prāgas ebreju geto šaurajām, līkumotajām ieliņām. Taču pirmie ziņojumi par rabīna Lēva "mākslīgo cilvēku" rāda citu ainu. Saskaņā ar tiem golems bijis tik mazs, ka to viegli varējuši paslēpt jebkurā vietā. Rabīna Lēva skolnieks Samess Abraāms Haims to spējis nonest no bēniņiem tikai ar sava znota Abraāma ben Zeharija palīdzību. Vispirms viņš to paslēpa skolas pagrabā, pēc tam Haima znota mājā. Jau šis apstāklis ļauj secināt, ka elks tiešām nav bijis pieauguša cilvēka augumā.
Rabīns Lēvs kopā ar Samesu un Abraāmu golemu esot izveidojuši no māla ārpus Prāgas vecpilsētas mūriem Vltavas krastā. Dzīvība tam esot iedvesta ar burvju formulas un kādas "shēmas" palīdzību. Ar to esot jāsaprot aprakstīta papīra loksne, daudz ticamāk gan tas būs bijis kāds akmens. Kad golems reiz pazaudējis "shēmu" vai - pēc citas versijas - rabīns Lēvs tam izņēmis akmeni, tas zaudējis savu "dzīvības spēku" līdzīgi kā mobilais telefons, ja tam izņem čipu.
Laikabiedri gudro rabīnu uzskatīja par izglītotāko sava laika cilvēku. Viņš bija pazīstams kā matemātiķis, astronoms un filozofs, ari kabalas pazinējs un alķīmiķis; viņš sarakstījis ap 20 grāmatu un dibinājis Talmūda augstskolu Prāgā. Pateicoties viņam, zelta pilsēta kļuva par 16. gadsimta ebreju zinību centru, par jauno laiku Kordovu. Par savu personīgo padomdevēju viņu izvēlējās ķeizars Rūdolfs II, katoļticīgs Habsburgs, kurš bija kaismīgs alķīmiķis. Lēvam vajadzēja palīdzēt viņam atrast "gudrības akmeni". Ja to vispār kāds varēja, tad tas bija rabīns Lēvs. Varbūt ķeizars Rūdolfs II no "Parsifala" bija secinājis, ka Svētā Grāla meklējumi jāsāk pie ebrejiem.
Volframs fon Ešenbahs raksta, ka Gijo de Provēns no Toledo ebrejiem ieguvis vecu grāmatu par "brīnumakmens" pirmsākumiem. Smagais darbs pie tās tulkojuma nebija veltīgs, jo pēc tam viņš ("Parsifalā") varēja pavēstīt:
Kāds pagāns Flegetānis, kas ļoti slavens savās mākslās, šis fiziskās dabas pazinējs bija dzimis Zālamana laikā no izraēļu cilts,
no senatnes, līdz mūsu vairogs
kļuva par atpestīšanu no elles ugunīm.
Tas stāstu rakstīja par Grālu.
No tēva puses viņš bija pagāns,
Flegetānis, kurš teļu pielūdza