par dievu.
Pagāns Flegetānis
mums spētu ieskaidrot,
kā noriet un kā atkal uzlec
jebkura zvaigzne,
cik ilgu laiku tā pavada,
līdz atkal nonāk savā vietā.
Ar zvaigžņu griešanos
tiek ietekmēta visa cilvēku suga.
Pagāns Flegetānis redzēja
- par to viņš runāja ar godbijību -
ar savām acīm zvaigznēs noslēpumaini apslēpto.
Viņš teica, ka šo lietu sauc par Grālu,
tā vārdu esot izlasījis skaidri.
To atstāja uz Zemes vesels pulks,
kas uzlidoja augstu virs zvaigznēm,
jo tos sauca atpakaļ viņu nevainība.
Kopš tā laika par viņu rūpējas vārdā saukts
cilvēkbērns
šķīstībā un krietnā tikumā.
Tie cilvēki vienmēr tiek augstu vērtēti,
kurus Grāls aicina sev kalpot.
Brīvmūrnieku tradīcijā par Flegetāni tiek uzskatīts Zālamana tempļa arhitekts Hīrām Abijs, Hermeja Trisme- gista, tātad Enoha, pēcnācējs. Viņš bija feniķieša ("no tēva puses viņš bija pagāns") un naftaļu cilts ebrejietes dēls ("bija dzimis… no izraēļu cilts"), "atraitnes dēls". Franču Grāla pētnieks Luijs Šarpantjē vārdu "Grāls" tulko kā "Gar-El", kas ebreju valodā nozīmē "Dieva akmens".
Grāls bija tā sargu spēka avots un ļāva tiem dzīvot mūžīgi.
Un, lai cik arī cilvēks būtu slims, tajā dienā, kad viņš ierauga akmeni, nāve viņam veselu nedēļu nevar neko padarīt. Viņš arī nenoveco, viņa ķermenis paliek, kāds bijis, kad viņš ir redzējis akmeni… Akmens dod cilvēkam tādu spēku,
ka viņš miesā un kaulos saglabā jaunības spēku. Šo akmeni sauc arī par Grālu.
Taču tā bija tikai dievišķā akmens papildfunkcija. Ar tā palīdzību gluži kā ar me varēja vadīt visa dzīvā likteni. Un bez tam tas kalpoja bruņiniekiem kā orākuls, kā terafims.
Mēs nokritām uz ceļiem Grāla priekšā
un redzējām tur uzrakstu,
ka reiz pie mums nāks bruņinieks,
un, kad viņš dzirdēs jautājumu,
ko mēs tam uzdosim,
tad beigsies mūsu rūpes;
bet, ja kāds bērns vai jaunava, vai
vīrs to iepriekš brīdinās,
šī jautājuma iedarbība zudīs,
un ievainojums paliks tāds, kā bijis,
un sāpes kļūs vēl lielākas.
"Vai esat sapratuši?"
vēl virsraksts jautāja.
"Ja jūs to brīdināsiet,
tiks nodarīts jums ļaunums.
Un, ja viņš pirmā vakarā
šo jautājumu uzdot aizmirsīs,
tas zaudēs savu spēku.
Bet, ja viņš īstā brīdī šo jautājumu uzdod,
tam pieder visa karaļvalsts."
Meklēt šo teiksmaino akmeni Merlins uz visām zemēm sūtīja Apaļā galda bruņiniekus. Viņš zināja, ka bez me nebūs iespējams nekāds progress, bez kontakta ar dievišķo plānu Kamelota, lai cik arī ģeniāli tā būtu iekārtota, ir lemta norietam. Meklējumiem nebija gala, neveiksmi piedzīvoja viens bruņinieks pēc otra, kaut gan šajos pasākumos piedalījās paši labākie. Lanselots iemīlējās karalienē, Gavēns pievērsās pasaulīgiem labumiem un izpriecām. Tikai Galahedam bija lemts atrast Grālu, taču viņš palika par tā sargu Grāla pilī. Karalis Arturs savā pilī veltīgi gaidīja dārguma atvešanu, viņam bezpalīdzīgi bija jānoraugās, kā tuvojas galam zelta laikmets Kamelotā un sakšu uzbrukumos lēnām sairst viņa valsts, līdz beidzot viņš pats krita no sava brāļadēla rokas. Sapnis par dievišķas kārtības iedibināšanu uz zemes bija izsapņots.
Pēc nepilniem sešiem gadsimtiem viss sākās no jauna. Atkal bruņinieki devās meklēt dārgumu glabātuvi.
Laiks: 1104. gads. Vieta: grāfa Igo de Sampaņa pils. Iemesls: slepena satikšanās, kurā piedalījās galvenokārt no 1. krusta karagājiena tikko kā atgriezušies dižciltīgākie Francijas bruņinieki. Plāns: Grāla meklēšana Jeruzalemē, Zālamana tempļa drupās, vietā, kur reiz atradies derības šķirsts. Rezultāts: grāfs Igo kopā ar savu brāļadēlu devās uz Svēto zemi, kur piecu gadu laikā veica priekšdarbus projektam "Templis".
Viņi atgriezās ar blāķi vecu dokumentu, no kuriem daudzi bija sastādīti ebreju un aramiešu valodā. Francijā tie tika nodoti pirms septiņiem gadiem dibinātā cisterciešu ordeņa abatam Etjēnam Hardingam. Ordenis uzsāka ebreju tekstu rūpīgu tulkošanu, šajā darbā pēc padoma griežoties pat pie Augšburgundijas rabīniem - patiešām neparasts solis desmit gadus pēc lielajiem grautiņiem.
Taču daži teksti acīmredzot uzdeva vairāk jautājumu, nekā sniedza atbildes. Igo un viņa brāļadēlam vēlreiz bija jādodas uz Jeruzalemi turpmākos tekstu meklējumos. Kad viņi 1114. gadā no turienes atgriezās, viņu bagāžā, domājams, atradās meklētais. Laimē starojošais Igo bagātīgi atalgoja mūkus. Viņš uzdāvināja ordenim Barsirobas mežu un ierosināja dibināt Klervo otru lielu abatiju. Tās izveidošana tika uzdota Bernāram dc Fontānam, apdāvinātam un entuziasma pilnam jaunam mūkam, kurš savu uzdevumu paveica tik apzinīgi, ka uzreiz tika iecelts par klostera abatu. Kā Bernārs no Klervo viņš turpmākajos gados kļuva par vienu no ievērojamākajām personām rietumu kristīgajā pasaulē un nonāca ordeņa vadības pašā virsotnē. Turklāt viņš kļuva par pāvesta Honorija II tuvāko uzticības personu, lai cik postoši arī neizpaustos viņa ietekme. Jo ar savu aklo fanātismu, ar asajām runām, kurās viņš aicināja uz aizvien jauniem krusta karagājieniem, kas tik fatāli ietekmēja gan Eiropas, gan Svētās zemes likteņus, viņš baznīcas vēsturē kļuva arī par vienu no personībām, kas izraisījusi visvairāk strīdu.
Kad projekta "Templis" ietvaros bija savākta visa nepieciešamā informācija, sākās tā otrā fāze. Tagad dienas kārtībā bija to vietu nodrošināšana, kurās bija vērts veikt izrakumus. Igo uzdevumā 1118. gadā uz Palestīnu devās viņa brāļadēls Igo de Pajēns. Viņu pavadīja ietekmīgi vīri, seši bruņinieki no labākajām Francijas ģimenēm, - Gotfrīds de Sentomērs, Andrē de Monbārs ( Bernāra no Klervo tēvocis), Pajēns de Mondidjē, Ašambā de Sentamāns, Gotfrīds Bizols un kāds
vārdā nenosaukts bruņinieks, kā arī abi cisterciešu mūki Konrāds un Gundemars. Tā viņi ieradās pie Balduīna II, krustnešu karaļa Jeruzalemē, lai nodotu viņam un Jeruzalemes patriarham īpašu zvērestu kā "amatieru brālība". Kopš šī brīža saujiņa dižciltīgo vīru uzņēmās "rūpēties par ielu un ceļu drošību,… it īpaši par svētceļnieku aizsardzību".
Kā viņiem deviņiem tas varētu izdoties, to šie vīri paturēja pie sevis, viņi taču bija arī apzvērējuši deviņu gadu laikā neuzņemt jaunus līdzdalībniekus, jo tas varētu tikai » kaitēt viņu pasākumam. Arī viņu tikko kā nodotais nabadzības zvērests netika precīzi ievērots; Balduīns bruņiniekus tūlīt izmitināja savas pils vienā spārnā. Bez tam viņi saņēma zemes gabalu tempļa kalnā, kuru varēja izmantot pēc saviem ieskatiem, tur, kur uz Zālamana tempļa drupām atradusies AI Akšas mošeja. Jaunais gruntsgabals, kurā vispirms tika pamatīgi rakts, deva arī nosaukumu dīvainajai brālībai. Kopš tā laika viņi sevi sāka saukt "Zālamana tempļa nabadzīgie Kristus bruņinieki", īsāk - "templieši".
Kopš tā brīža templieši nebija bieži redzami uz svētceļnieku ceļiem, kurus viņi bija apņēmušies aizsargāt. Arī izšķirošajās kaujās viņi nepiedalījās, lai gan tur bija noderīgs katrs vīrs. 1119. gadā ēģiptiešu karaspēks uzbruka frankiem, kamēr flote guva uzvaru pie Tiras, un turku armija apdraudēja Apamu. Balduīns II gan izcīnīja uzvaru kaujā pie Tiberijas, taču zaudēja turkiem. 1123. gadā viņš tika saņemts gūstā, bet pēc tam viņu atbrīvoja armēņi. 1124. gadā kopā ar beduīniem viņš ieņēma Alepo un cīnījās pret Damaskas emīru. Ne reizi Balduīnam palīgā negāja viņa protežētie bruņinieki. Tā vietā viņi devās tālos izjājienos, domājams, uz vēsturiskām vietām pie Nāves jūras vai uz Hēroda klinšu