cietoksni, uz Masadu. Kā kādreiz Apaļā galda bruņinieki, ari deviņi "nabadzīgie bruņinieki", šķiet, jāja uz visām debess pusēm, lai atrastu "Svēto Grālu". Beigu beigās viņiem piebiedrojās arī Igo de Sampaņs, kas, par spīti dotajam zvērestam, 1125. gadā kā desmitais tika uzņemts ordeņa sastāvā. Mājās viņš bija pametis sievu un bērnu, lai pilnībā varētu ziedoties jaunajam uzdevumam.
Seko viena no neticamākajām viduslaiku panākumu hronikām. Proti, kad devītajā jaunā ordeņa pastāvēšanas gadā Igo kopā ar pieciem saviem bruņiniekiem atgriezās Francijā, viņus tur uzņēma tā, it kā viņi vieni paši būtu atbrīvojuši Svēto zemi. Pāvests pats personīgi viņus ielūdza ierasties Romā, lai dotu tiem savu apustulisko svētību. Tad viņš sasauca jaunu koncilu: tam vajadzēja notikt tieši Igo dzimtajā Truā, Sampaņas galvaspilsētā. Acīmredzot šeit savu roku bija pielicis Bernārs no Klervo, kurš kļuva par koncila centrālo figūru. Darba kārtībā pirmajā vietā bija jaunā ordeņa apstiprināšana. Igo de Pajēns oficiāli kļuva par tā pirmo lielmestru, Bernāra personīgi sastādītos ordeņa statūtus apzīmogoja pāvests. Līdz ar to ordenis patiesībā tika dibināts tikai tobrīd, kaut gan statūtu preambulā bija teikts citādi:
"Ir pabeigts darbs ar Dieva un ar mūsu visu, un ar mūsu glābēja Jēzus Kristus palīdzību, kurš savus draugus no svētās pilsētas Jeruzalemes atsaucis atpakaļ uz Franciju un Burgun- diju."
Kāds darbs toreiz bija "pabeigts", par to ordeņa statūti klusē. Katrā ziņā svētceļnieku maršruti bija nedrošāki nekā jebkad agrāk. Par spīti tam Eiropas dižciltīgie jaunieši masveidā ieplūda jaunajā ordenī. Pēc dažiem gadiem tā rīcībā bija plaši zemes īpašumi, šķietami neierobežotas finansiālas iespējas un vesela armija labi apmaksātu karotāju. Jo tas bija pakļauts tieši un vienīgi pāvestam, un drīz vien visur, kur bija templieši, veidoja sava veida valsti valstī, atbrīvotu no nodokļu nomaksas, ar savu nodokļu un meslu iekasēšanas sistēmu, pat ar savu jurisdikciju ordeņa zemēs. Turklāt tika izveidots ar labi iekārtotiem ceļiem saistītu komturiju tīkls, kas pārklāja visu Eiropu. Tā kā templiešu dārgumi paši par sevi prasīja labu aizsardzību, ordenis šo pienākumu uzņēmās arī karaļu, muižniecības un tirgotāju interesēs, dibināja bankas un izgudroja "vērtsvēstuli" - pirmo čeku, ko varēja iemainīt pret naudu katrā templiešu namā. Tas pārliecināja laikā, kad laupītāji uz ceļiem regulāri uzbruka tirgotājiem un dižciltīgiem ļaudīm, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau toreiz saņēmēja identifikāciju nodrošināja vārdu un numuru kodi. Pēc visām šīm aktivitātēm ordenis bija gatavs pārņemt militāros uzdevumus Svētajā zemē. Tur tas arī palika šos dažus gadus līdz Jeruzalemes krišanai 1187. gadā, kas templiešiem tomēr nebija nekāda lielā traģēdija.
Kas izraisīja templiešu ordeņa neparasti straujo uzplaukumu? Kā no deviņu "nabadzīgo bruņinieku" grupas pēkšņi radās tāds spēks, kas divus gadsimtus piedalījās Eiropas vēstures veidošanā un izmainīja vesela kontinenta seju, kas deva šo vareno grūdienu tā attīstībai? Sava loma neapšaubāmi bija kontaktiem ar Austrumiem. Atšķirībā no lielākās daļas citu krustnešu, templieši uzturēja plaša mēroga kontaktus ar "neticīgajiem", viņi veda interesantu dialogu ar musulmaņiem un ebreju zinātniekiem. No viņiem tie mācījās kartogrāfiju, zemes mērīšanu, arhitektūru un matemātiku. Varbūt uz to balstījās viņu lielā inovācija, viņu pašu ieguldījums Eiropas kultūras vēsturē: gotiskās arhitektūras iedibināšana. Taču, piedaloties Eiropas lielo katedrāļu plānošanā un celtniecībā, viņi tālu pārspēja visus Austrumu paraugus. Tāpēc arābu un ebreju ietekme nevar būt templiešu noslēpuma vienīgā atslēga. Franču autors Luijs Kar- pentjē ir par to pārliecināts: pirmie deviņi templieši "bija nākuši ne tikai aizsargāt svētceļniekus, bet arī atrast, apsargāt un paņemt sev līdzi kaut ko īpaši svētu: derības šķirstu".
Derības šķirsta spēks
Dieva uzdevumā Mozus lika izgatavot ar zeltu apšūtu kasti no akāciju koka - derības šķirstu lai tajā uzglabātu abas likumu plāksnītes, kuras viņš bija saņēmis Horeba kalnā.
Lai tie taisa šķirstu no akāciju koka; viņa garums lai ir pustrešas olekts, viņa platums pusotras olekts, un viņa augstums - pusotras olekts. Tas tev jāpārvelk ar tīru zeltu, no iekšpuses un no ārpuses būs to pārvilkt, un visapkārt aptaisi vainagu no zelta. Un izlej tam četrus gredzenus no zelta un piestiprini tos viņa četriem stūriem, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni ir otrā pusē. Un darini divi kārtis no akāciju koka un apvelc tās ar zeltu, un izbāz kārtis cauri gredzeniem, kas ir sānos pie šķirsta, ka ar tām var šķirstu nest. Nesamās kārtis lai paliek šķirsta gredzenos, tās nav no tiem jāizņem. Un šķirstā tev ir jāieliek derības liecība, ko Es tev došu. Tev arī jāpataisa salīdzināšanas vāks no tīra zelta; pustrešas olekts garumā un pusotras olekts platumā. Tad izveido vēl divus ķerubus, tie tev jādarina no zelta abos vāka galos. Un vienam ķerubam jābūt vienā galā, bet otram ķerubam otrā galā; pie vāka tev jāpiestiprina abi ķerubi tā abos galos tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanas
vāku; viņu sejām jābūt vērstām vienai pret otru, bet acīm pret šķirsta vāku. Salīdzināšanas vāku uzliec šķirstam tad, kad tu būsi ielicis derības liecību šķirstā, ko Es tev došu. Un šeit Es ar tevi sastapšos un runāšu uz tevi no salīdzināšanas vāka virsas, no vietas, kura ir starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs saiešanas šķirsta, ik reizes, kad Es tev darīšu zināmas savas pavēles, kas tev sakāmas Izraēla bērniem. (2. Mozus 25:10-22)
Tātad derības šķirsts kalpoja arī par orākulu. Un abi ķerubi pēc savām funkcijām pat ļoti atgādina abām Mozus liecību plāksnēm atbilstošu terafimu. Bet kas īsti bija šīs "likumu plāksnes"?
Saskaņā ar jūdaisma tradīciju bija divi pāri dažādu likuma plākšņu: divas, kuras Mozum bija iedevis pats Dievs, un vēl divas, kuras Mozus acīmredzot pagatavoja kā tulkojumus savai tautai. Tas varēja izskatīties tā, kā tas mums zināms no kristietisma ikonogrāfijas vai no filmu eposa "Desmit baušļi" - tā sakot, no Mikelandželo līdz Čarltonam Hestonam: divas ar senebreju rakstu klātas akmens plāksnes. Tas bija kopš 16. gadsimta pirms Kristus zināmais "sinaī- tiskais" raksts. Taču ebreju slepenā mācība vēsta, ka šajā gadījumā jārunā par "Dieva elpas" piepildītiem akmeņiem, kas sevī nesot Dieva baušļus, kurus "uz to virsmas nepārtraukti raksta melna uguns". Saskaņā ar kabalistisko Zoharu tie esot veidoti no "dievišķā safīra, šetija. Šos akmeņus tas Kungs iesvieda bezdibenī, kad bija tos paņēmis no sava troņa, lai tie kļūtu par pasaules pamatakmeni un ģeneratoru… Tie ir tik mazi, ka tos var paslēpt cilvēka plaukstā. Tomēr tie sevī nes visus sublunārās (zem Mēness esošās,
1. Šumeru pilsētas Eridu makets. Pirmās celtniecības fāzes rekonstrukcija.
2. Izrakumi ienes gaismu diženas pagātnes tumsā.
3. Ķīļraksta plāksnīte ar šumeru ķēniņu sarakstu.
4. Auns no Ūras (aptuveni 2000. g. pirms Kristus), sera Lenarda Vūlija atradums.
5. Asīriešu reljefs no Ašurbanipala pils. Tajā attēlots kāds anunnaks ar simbolisku ērgļa ķiveri galvā, kurš nes rokā somu ar me (dievu mobilo telefonu?)
6. Šumeru aitas aknu māla modelis studentu nodarbībām fizioloģijā. Domājams, no Siparas.