7. Šumeru māla plāksnīte (aptuveni 2800. g. pirms Kristus) ar zvaigznēm un „din-gir" bultu, kuru daži uzskata par raķetes simbolu.
8. Asīrijas ķēniņa Ašurbanipala (883.859. g. pirms Kristus) reljefs no Nīnives.
9. Stčlas - laikmetu ziņu nesējas un dievu radiobākas.
10. Kristāla brīnums: tas ir enerģija, informācijas uzkrājējs un pastiprinātājs. Tam aizvien bijusi svarīga nozīme gan sirmā senatnē, gan mūsdienās, augsto tehnoloģiju un mikročipu laikmetā.
11. „Ben-Bens" - piramīdveida objekts no 26. dinastijas laikiem ar Saules barkas attēlu. Tas simbolizē dieva Ra ,.lidaparātu".
12. Lielā I Ieopsa piramīda Gīzā - brīnumains veidojums no akmens.
13. Pie Luksoras tempļa galvenā portāla sākas sfinksu aleja, kas sākotnēji veda uz Kārnākās templi. Šis sakrālais veidojums vēlāk tika papildināts ar minaretu.
14. 2000 gadu garumā Ēģiptes faraoni paplašināja tempļus un kulta celtnes par godu savam dievam Amonam.
15. Grandiozā ieeja Kārnākās templī Luksorā.
16. Šajā reljefā no Ašurbanipala troņa zāles Nīnivē līdzās dzīvības kokam ar radīšanas vēstures attēlojumu redzami divi anunnaki.
17. Senās Ēģiptes grandiozās sakrālās celtnes no granīta, kas pieskaitāmas pasaules brīnumiem.
18. Pasaules lielākā neolīta laikmeta akmens apļu kompleksa fragments: Eivberi Dienvidanglijā.
19. Silberi Hilla, 45 m augstā aizvēstures pakāpjveida piramīda Anglijas dienvidrietumos. Priekšplānā grāmatas autors.
20. 6000 gadu vecā monumentālā Eivberi akmens kompleksa plāns sākotnēji atgādināja milzīgu čūsku, ko šķērso aplis. Šeit saskatāmas pārsteidzošas paralēles ar aizvēsturisko briesmoni Tiamatu un tā maģisko akmeni mezopotāmiešu simbolikā, kā arī ar Nibiru - anunnaku pasauli.
21. „Vārti" Glāstonbcri pakalnā Anglijas dienvidrietumos. Šī vieta tiek uzskatīta par mītisko Avallonu, kur esot apglabāts karalis Arturs.
22. Stounhendža - „uzkārtie akmeņi", viens no slavenākajiem akmens apļu kompleksiem pie Solsberi Anglijā.
23. Grāmatas autors sarunā ar morfoģenētisko lauku teorijas pamatlicēju Rūpertu Šcldreiku.
respektīvi, Zemes) sfēras likumus, un to pāris simbolizē radīšanas duālismu". 1925. gada "Ebreju enciklopēdijā" turklāt teikts, ka "derības šķirstā glabājās visu zināšanu saknes". Talmūdā un Midrašā "plāksnes" salīdzinātas ar jēdzienu "Sekina" (Dieva klātbūtne starp cilvēkiem). 1952. gadā Ger- šoms Šolems savā darbā "Par Šekinas kabalistisko koncepciju" konstatēja: "Šekina… pati par sevi ir dārgakmens…, turklāt ebreju leģendā teikts, ka Šekinas spožums, kas kādu skar, atbrīvojot to no slimībām, un arī insekti un dēmoni nevarot tam tuvoties un kaitēt." Tieši to pašu Volframs fon Ešenbahs raksta par Grālu.
To, ka derības šķirsts nebija tikai ar zeltu apšūta kaste, apstiprina arī neskaitāmie starpgadījumi, apejoties ar to. Kad divi augstākā priestera Arona dēli gribēja pienest tam kvēpināmo upuri, "uguns izgāja no tā Kunga [no šķirsta] un aprija viņus". Ieejot Izraēlā, kad vadonis Jozua lika nest derības šķirstu pāri Jordānai, "apstājās ūdeņu straumes". Vēlāk šķirsta spēks tika izmantots, lai sagrautu varenos Jērikas mūrus. Kad derības šķirstu nolaupīja filistieši un aizveda to uz savu galvaspilsētu Ašdodu, "tā Kunga roka" sodīja viņus ar sāpīgiem strutojošiem augoņiem. Ari vedot to atpakaļ uz Izraēlu, notika negadījums. Vispirms gāja bojā 70 Bet- Semešas iedzīvotāji, "tāpēc ka tie bija ielūkojušies tā Kunga šķirstā". Kad šķirsts gandrīz izkrita no vēršu pajūga un priesteris Uza izstiepa roku, lai to pieturētu, viņš saņēma sitienu. Oficiālā versija: viņu skāra "tā Kunga dusmas".
Tieši tāpēc, ka apiešanās ar derības šķirstu bija saistīta ar lielām briesmām, Mozus saņēma vēl citus pareģošanas instrumentus, kas, tā teikt, bija domāti mazāk svarīgiem jautājumiem. Runa ir par efodu un diviem akmeņiem: Urimu un Tumimu.
Efods bija sava veida veste, ko augstākais priesteris uzvilka, kad devās iekšā derības šķirsta Svētajā teltī. Vēlāk tas kļuva par augstāko priesteru amattērpa, ornāta sastāvdaļu, ko uzvilka visos svinīgos gadījumos. Interesanti, ka "efods" nemaz nav ebreju vārds, bet gan ir aizgūts no aka- diešu valodas, kurā pēdējos gadsimtos runāja Sumerā, kad šumeru valoda tika izmantota vairs tikai kulta rituālos - kā vēlāk katoļu baznīcā latīņu valoda. "Apattu", daudzskaitlī "apadatu" - akadiešu valodā tas nozīmē "tērps" - apzīmēja priestera kulta tērpu. Uz pleciem pie efoda piestiprināja divus akmeņus, kas saskaņā ar Exodus 39. nodaļu bijuši karneoli, bet vēsturnieks Josefs Flāvijs skaidroja, ka vēlāk tikuši izmantoti oniksa akmeņi. Kad šie tikuši aktivizēti pareģošanai, tie spīdējuši. Josefs Flāvijs raksta: "No akmeņiem, ko nesa augstais priesteris, nāca gaisma, un tas, kas atradās uz labā pleca, spīdēja tik spoži, ka pat tālāk stāvošajiem pietika gaismas, kaut arī pirms tam akmenim spožuma nebija." Bez tam pie efoda bija piestiprināta ar zeltu caurausta kiūšu nozīme, kurā četrās rindās bija iestrādāti kopskaitā divpadsmit dārgakmeņi.
Un tie to pildīja ar četrām dārgakmeņu rindām;
Rubīns, topāzs un smaragds veidoja pirmo rindu.
Otro rindu: tirkīzs, safīrs un dimants.
Trešo rindu: hiacints, ahāts un ametists.
Un ceturto rindu: berils, onikss un jaspiss.
(2. Mozus 39:10-13)
Šajos akmeņos bija iegravēti divpadsmit Izraēla cilšu nosaukumi. Saskaņā ar rabīnu leģendām to bija izdarījis pats Mozus ar mistiska "šamira" akmens palīdzību, ar kuru varējuši pat "sašķelt klintis". Citi avoti apgalvo, ka uz akmeņiem bijuši tikai cilšu nosaukumu pirmie burti. Tā kā katras cilts nosaukuma pirmais burts bija savādāks un šie burti, papildināti ar vēl trim gravētiem akmeņiem, veidojuši senebreju alfabētu, tie varējuši iespīdēties zināmā secībā un veidot vārdus, tā kļūdami par orākulu. Ebreji šo krūšautu sauc choshen mishpat, kas tulkojams kā "tiesneša amata nozīme". Taču tā atbildēja tikai uz vienu jautājumu dienā un vienmēr tikai uz pirmo, ari tad, ja bija uzdoti divi vai trīs jautājumi. Josefs par tās lietošanu stāsta: "Ar divpadsmit akmeņiem uz augstākā priestera krūšauta Dievs pasludināja uzvaru ebrejiem, kad tie devās karā. Jo, tiklīdz karaspēks devās ceļā, tie iespīdējās tik spoži, ka visa tauta saprata - Dievs viņiem palīdzēs. Tāpēc arī grieķi, kas godā mūsu svinīgās paražas, krūšautu sauc par logionu, tas ir, orākulu, proti, viņi nevar noliegt pašu brīnumu."
Krūšu plāksnes funkcionēšanu acīmredzot nodrošināja me, abi mistiskie akmeņi: Urims un Tumims, kā Dievs to atklāja Mozum: "Un ieliec tiesneša amata nozīmē Urimu un Tumimu, lai tie ir virs Arona sirds, nākot tā Kunga priekšā; tā Arons lai nes Izraēla bērnu tiesu uz savas sirds pastāvīgi tā Kunga priekšā." (2. Mozus 28:30). Rabīnu teksti saka, ka runa ir par diviem kristāliem, no kuriem viens bijis dūmakaini tumšs, bet otrs - dzidrs kā kalnu kristāls. Tie pārstāvēja pretstatus: jā un nē, diena un nakts, lāsts (arar) un svētība (tammam). Jozuas grāmatā teikts, ka izraēļu karavadonis pie tiem vērsies pirms katras kaujas.